Ceļu karte
Privātā un publiskā telpa urbānajā vidē; jauna pilsētas asinsrites sistēma mentālā un fiziskā līmenī, jauni un aktīvi centri apkaimēs; lokālās vides antropoloģiskā faktūra, pilsētas vietas, kas ir aizmirstas vai neredzamas vēsturisku, sociālu un politisku motīvu dēļ; marginālais uzmanības centrā; pieejamība savdabīgām vietām pilsētā, apkaimes stāsti, atmiņas.
Lielākā daļa cilvēces dzīvo pilsētās. Urbānās vides radītie nosacījumi veido ikdienas rituālu blīvo audumu un piedalās privātās un publiskās telpas nozīmju veidošanā. Pilsētu veido ne tikai ēkas un transporta maģistrāles, bet drīzāk nozīmju konteineri, informācijas plūsmas, valodas režģi un atšķirīga sprieguma vektori. Pilsētas ir kā dzīvi organismi, kas mēdz būt gan dinamiski un agresīvi augoši, gan nevarīgi, apmulsuši un sarūkoši. Tās var vadīt kapitālisma pragmatismā balstīta „generic cities” (Rem Koolhaas) eksplozīvā attīstības dinamika. Tā var būt Saskijas Sasenas (Saskia Sassen) definētā globālā pilsēta, kurā lokālais atrodas nepārtrauktā mijiedarbībā ar globālo. Var ļauties pieņēmumam, ka pilsēta aug pati par sevi.
Pilsētas valodu nosaka kompleksā sociālā pinumā integrēti un iedzīvināti urbānie rituāli, navigācijas zīmes, žesti. Pilsētas rada platformu daudzveidību (multitude), piedāvājot kopīgu dzīves telpu atšķirīgās kultūrās un identitātēs sakņotiem indivīdiem, aktivizējot privātās un publiskās telpas transformāciju, katalizējot atšķirīgu pozīciju sadursmi un auklējot pretestības garu.
Kā smalkā kulinārijas grāmatas receptē pilsētas valodā sajaucas daudzskaitlīgas sastāvdaļas, kuru proporcija tad arī nosaka katras pilsētas īpašo garšu. Rīgas „mentālo” kartogrāfiju veido vēsturiskā Vecrīgas arhitektūra, Alberta ielas Jūgends, Centrāltirgus paviljoni — bijušie cepelīnu angāri, to veido arī padomju laika urbānā arheoloģija, tā dēvētie pilsētas „guļamrajoni”, mazdārziņi pilsētas centrā, Nebijušu sajūtu restaurācijas darbnīcas dalībnieku ikgadējie gājieni uz Bolderāju, Mākslas dienu manifestācijas Stacijas tuneļos, Andrejsalas un Spīķeru radošā dinamika, Saules akmens un Lauksaimniecības ministrijas ēkas silueti, 9. maija manifestācijas pie Uzvaras pieminekļa un dziedoši cilvēki nakts tramvajā, kas atgriežas no Dziesmu svētkiem.
„Ceļu karte” ir alternatīvs plāns, kā cilvēkam atrast savu Rīgu, kura paslēpta zem pilsētas fasādes, kas ir meklējama cilvēku prātos, kas ir bijusi un ir aizmirsta jaunu vēsturisku, sociālu un politisku motīvu dēļ. Ceļu karte ir plāns un reizē apvedceļš ierastajam, tūristu noskatītajam. Ceļu kartes ideja ir Rīgas iedzīvotāju integrācija jaunu ceļu radīšanā, kas nebūtu ceļi tikai fiziskā un tiešā nozīmē. Tie atklātu un radītu jaunu pilsētas asinsrites sistēmu. Ceļu karte ietver īstermiņa un ilgtermiņa mērķus. Īstermiņa mērķis ir atvērt sadarbībai, pieejamībai savdabīgas pilsētas vietas, apkaimes stāstus, atmiņas, notikumus. Ilgtermiņa mērķis ir izveidot Rīgu kā pilsētu ar daudziem aktīviem centriem, kas katrs izceļas ar savu īpašo raksturu un savdabīgumu.
„Ceļu karte” aicina gan lokālos iedzīvotājus, gan pilsētas pētniekus un viesus meklēt katram savu Rīgu, nevis konfrontējot pilsētas centru ar tā nomalēm, bet mēģinot atrast un izcelt katras vietas lokālo specifiku un unikālo atmosfēru.
Nomalēs reizēm pilsētas centram pilnīgi paralēlu dzīvi dzīvo arī tās iemītnieki. Tie ir cilvēki, kas par došanos uz pilsētas centru reizi nedēļā saka “braukt uz pilsētu”, kuru ikdiena paiet pārvietojoties mikrorajona robežās no darba uz veikalu un no veikala uz māju, un vakari tiek pavadīti darbojoties mazdārziņā vai pagalmā tērzējot ar kaimiņiem. Nomales apdzīvo arī tā dēvēto guļamrajonu iemītnieki, kas no rīta agri drūzmējas publiskā transporta pieturās, lai dotos uz pilsētas centru un vēlu vakarā atgrieztos savos mitekļos, tā arī nekad neuzzinot, kas mitinās kaimiņu dzīvoklī.
„Ceļu karte” mēģina uzrunāt nomaļu un Rīgas priekšpilsētu iedzīvotājus, kā force majeure pārsteidzot tos gan ierastajā ceļā no veikala uz mājām, gan integrējoties rajona infrastruktūras dažādās formās, mēģinot iesaistīt kultūras procesos un uzrunāt to sabiedrības daļu, kas, iespējams, nekad neieklīst mākslas galerijās un muzejos vai neapmeklē kādus citus alternatīvus kultūras pasākumus.
Marginālais tiek ievilkts uzmanības centrā — lokālās vides antropoloģiskā faktūra kļūst par pazīstamu režisoru iedvesmas avotu, „Hamleta” vietā tiek iestudēti „Bolderājas stāstiņi”, līdz šim nepamanīti bloku mājas iemītnieki kļūst par grāmatu varoņiem, namu iedzīvotāji aicināti uzzināt vairāk par sava kaimiņa atšķirīgajām kultūras tradīcijām un iepazīt jaunu pieredzes telpu. Ceļu karte piedāvā uzzināt vienam par otru vairāk un labāk iepazīt citam citu. Torņakalns dodas ciemos pie Ķengaraga, un Centrs apciemo Purvciemu.
Doties uz nomalēm tiek aicināti arī pilsētas viesi, kas vēlas palūkoties uz Rīgu no citas puses, apskatīties, kas notiek ārpus reprezentatīvā pilsētas centra teritorijas un iepazīt tās “slepenās vietas”. Tas ir aicinājums doties psihoģeogrāfiskā ceļojumā, līdzīgi kā Valtera Benjamina formulētais flâneur — ļauties it kā bezmērķīgai klaiņošanai pa pilsētu vai izmantot situacionistu iecienīto dérive metodi, kas apzīmē spontānu virzīšanos cauri dažādām pilsētas zonām.
„Ceļu karte” šajos ceļojumos kalpo kā gids, kā sava veida kompass, kas katru reizi notēmēts uz citu Rīgu. Tās var būt ekskursijas, kas izgaismo dažādos Rīgas vēstures segmentus — padomju laika Rīga, komunālie dzīvokļi, interjeri, bumbu patvertnes, industriālā mantojuma Rīga, vecās rūpnīcas, specifiskā arhitektūra un ražošanas ierīces, ebreju Rīga, pilsēta, kas izkārtojusies ap vairāk nekā 40 salām, bohēmas Rīga, dizaina pilsēta, velosipēdista Rīga u. t. t. Ceļu karte piedāvā ne tikai iepazīt līdz šim maz zināmās pilsētas, bet arī uz īsu brīdi atvērt durvis uz telpām, kurās cilvēki parasti netiek ielaisti, kā ūdenstornī, meteoroloģijas stacijā, teātra aizskatuvē u. c.
Pilsētas iztaustīšanai un neparasta skatupunkta meklēšanai kā instrumenti tiek izmantoti dzeja, mūzika, pilsētas trokšņi, kas pārtop skaņu mākslā, literatūra, kas ļauj iejusties grāmatu personāžu lomā un ieraudzīt pilsētu citām acīm. Kā vitāli kultūras epicentri pamostas rajonu bibliotēkas, interešu izglītības iestādes, rajonu kultūras nami un skolas. Rodas arī jaunas radošās platformas, kas kā testa laboratorijas uz laiku iedzīvojas dažādos pilsētas kvartālos un, līdzdarbojoties māksliniekiem, aktieriem, mūziķiem, kopā ar vietējiem iedzīvotājiem veido jauno Rīgu — pilsētu, kuras galvenais un nepārvaramais spēks būs kultūra.
***
Tematiskās līnijas “Ceļu karte” kuratore Gundega Laiviņa.
