Okeāna alkas
Cilvēka saruna, sajūtu projekcija pret pasaules neaptveramo plašumu, tās eksistenciālajiem noslēpumiem; attiecības starp laicīgo, mirstīgo cilvēku un mūžības mīklām; cilvēka attiecības ar pasaules būtību; cilvēka tapšanas trajektorija, katra individuālais jēgas ceļš; garīgā vertikāle, cilvēka tiekšanās pēc cēlā, neizzinātā un neatklātā.
Okeāna alkas ir bezgalības alkas. Cilvēka saruna, sajūtu projekcija pret pasaules neaptveramo plašumu, tās eksistenciālajiem noslēpumiem un to atspoguļojums pašā cilvēkā. Izziņas okeāns vienlaikus ir gan aptvertā realitāte, gan cilvēks pats sev. Šīs misteriozās attiecības starp laicīgo, mirstīgo cilvēku un mūžības mīklām, Visuma vēsturi nav nokārtojamas vienreiz par visām reizēm. Iespējams, tās ir visnoturīgākās, vienlaikus būdamas visdinamiskākās, attiecības cilvēka dzīvē.
Izejot pretim okeānam apziņas, izziņas, nezināmā krastā, cilvēks ir viens pats, bez senčiem, bez bērniem, bez mājām, bez aizmugures. Viņa attiecības ar pasaules būtību ir vertikāles attiecības pret horizontu. No vienas puses, ir svarīgi, ka latvieši dzīvo pie Baltijas jūras, kuru ar pasaules okeānu savieno vienīgi Ziemeļjūra, taču viens no liriskākajiem latviešu dzejniekiem Kārlis Skalbe, rakstīdams savu filozofiski simbolisko pasaku „Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties”, kā arī savas pirmās dzejas, kas apdzejoja jūru, bija tolaik redzējis tikai Alauksta ezeru. Cilvēka alkas, sapņi, ilgas pēc pārtapšanas, pēc jaunā ir ambivalenti, — tie savā temperamentā līdzinās arī tieksmei saplūst, iekļauties, izšķīst pirmatnējā dzimtenē.
Degsme, ar kādu cilvēka gars tiecas pēc jauniem apvāršņiem, līdzīga radīšanas apsēstībai, kurā vienlīdz svarīga kā garīgā dimensija, tā jutekļu pieredze un apziņas — zemapziņas ritmika. Okeāna alkas iekļauj sevī ne vien tāluma, horizonta apsolījumu (rakstnieka Sudrabu Edžus varonis Dullais Dauka devās pretim apvārsnim noskaidrot, kas aiz tā atrodas), bet arī dzelmes, dzīļu aspektu (latviešu dzejnieks Rainis: „Kur tu tik lielus vārdus ņēmi? / — Es jūras tālē ilgi skatījos”).
Kas no tā, ka Baltijas jūrā ir vien iesāļš ūdens un tajā tik maz organismu sugu, jo tām jāprot piemēroties ne īsti saldam, ne sāļam ūdenim? Vai no tā atvedināma doma par latviešu spēju piemēroties, vai drīzāk okeāna alkas nosaka Baltijas jūras faktiskais seklums? Bet Skalbem pietika ar Alaukstu.
Okeāna alkas ir cilvēka tapšanas trajektorija, katra individuālais jēgas ceļš, kuram ceļarādītājs un uzvedinātājs ir saules ceļš ūdeņos, ko gaismas izslāpušie latvieši dvēseliski staigājuši visus savus apzinātos mūžus, par to liecinot savā folklorā un profesionālajā mākslā.
Kas ir aiz horizonta? Kur beidzas okeāns? Vai tur tevi sagaida tava ilgi meklētā un reizē pašradītā brīvība — atbilstoša tavam ceļam un tavai vertikāles koordinātei uz horizonta, vai arī pasaules okeāns ir tikpat bezgalīgs, cik tava esamība? Cik dīvaini, ka šajā ceļā nav konkurentu un pretinieku. Jo katrs iet viens vienīgs par sevi. Baltijas jūras arhipelāgs.
* * *
Tematiskās līnijas “Okeāna alkas” kurators Uģis Brikmanis.
