Rīgas karnevāls
Meties galvu reibinošā dejā, rotaļu trakumā, karnevāla krāšņumā; tradīcijas un svētku rituāli no jauna skatupunkta; kultūru daudzveidība un starpkultūru dialogs; jautrības karuselis – notikums nomaina notikumu.
Josifs Brodskis šīs pasaules iedzīvotāju salīdzinājis ar jaunu karuseļa jātnieku, kurš ir pārliecināts par to, ka nolec no sava zirdziņa nevis tajā vietā, kurā viņš uz tā uzrausies, bet pavisam citā. Kustība rada pārmaiņas, un cilvēks pēc tām tiecas, alkst piedzīvot ko jaunu, redzēt un sajust virzību, attīstību augšup pa spirāles lokiem. Tāpat kā saule katru dienu — nostaigā to pašu ceļu un katru nākamo rītu uzsāk to no jauna citā vietā, jo zeme griežas. Ar kustību cilvēks pieradis identificēt pārmaiņas: vietas, floras, faunas, apstākļu, psiholoģiskā stāvokļa. Viss griežas, notikums nomaina notikumu. Gar acīm aizņirb saulgriežu ugunis Rīgas kalnos, tepat Rīgā nozib visas pasaules krāsas. Mūsu jautrais karuselis nekad neapstājas, tas vienmēr ir kustībā.
Visiem zināma ir bērniem labi pazīstamā spēle — vilciņš, kas radusies 18. gs. un iesākumā kalpoja pieaugušo azartam. Tā miniatūrā atgādina pasaules kustību — zemes griešanos ap savu asi, tā ir krāsu, rakstu, ritma saspēle, kas sola tā dancinātājam pārsteidzošu efektu, citu realitāti. Tematiskā līnija “Rīgas rotaļas” izaicina uz pozitīvo sprādzienu, ko rada azartiska padošanās kultūras nepārvaramajai varai. Šīs tematiskās līnijas alegorijas ir vilciņš, karuselis, viss, kas griežas un rada galvu reibinošo sajūtu, griežoties un gaidot zibens spērienu no skaidrām debesīm.
Vilciņa iegriešana ir uzaicinājums mesties galvu reibinošā dejā, rotaļu trakumā, karnevāla krāšņumā. Tie ir dzirkstoši smiekli un jautrība, uzdrīkstēšanās pasmieties par sevi un aizmirsties jautrību virpulī. Tā ir fantāzijas un iztēles spēle bērniem un pieaugušajiem.
Svētkiem piemītošais optimistiskais, dzīvi apliecinošais raksturs apstādina ikdienības pulksteni un pastiprina cilvēku apziņā kosmiskās, bioloģiskās un vēsturiskās laika dimensijas. Svētki izsenis saistījušies ar pārmaiņām cilvēka dzīvē, dabā vai sabiedriskos procesos. Vecā aiziešana un jaunā atnākšana kā impulss gan gadskārtu ieražām, gan īpašām ballēm un svinībām veido katru svētku īpašo noskaņu. Daudzas svētku uzvedības formas, rituāli un tradīcijas ir saglabātas cauri gadsimtiem, arvien sastopot jaunus izaicinājumus, lai paplašinātu šauro tagadnes horizontu un atvērtu cilvēka sajūtas saskarsmei ar mūžību, piepildot viņu ar bezlaika sajūtu.
Visos laikos svinību dalībniekus atšķīra arī ietērps — pārģērbšanās goda drānās vai pārtapšana citā tēlā bija daļa no ikdienas robežu pārkāpšanas. Karnevālā tā ir arī sabiedrības lomu maiņa. Krievu literatūrzinātnieks M. Bahtins karnevālu uzskatīja par īpašu apvērsto varas attiecību uzturēšanas veidu. Tā ir ideālas dzīves, savu sapņu izspēlēšana, kurā aicināts piedalīties ikviens. Ar uzdrošināšanos ļauties, pārtapt cilvēks iekļaujas aplī un iekļūst „izredzēto” kārtā, viņam paredzēti brīnumi un atklājumi. Cilvēks atklāj pats sevi un no jauna atklāj sevi citu cilvēku vidū.
***
Tematiskās līnijas “Rīgas karnevāls” kuratore Diāna Čivle.
