* Veicināt radošumu un inovatīvu pieeju, uzsverot tos kā izšķirošus virzītājus kultūras attīstībā un kultūras procesu pilnveidē, jo kultūra kā radošo spēju izkopšanas un personības pilnveidošanas līdzeklis ir galvenais priekšnoteikums jaunu ideju dzimšanai, dzīves kvalitātes uzlabošanai un kultūrai kā sabiedrības notikumam un procesam.

* Parādīt Eiropas kultūras daudzveidību un rosināt starpkultūru dialogu, veicinot kvalitatīvi jauna saskarsmes līmeņa veidošanos starp Latvijas un citu Eiropas valstu kultūras jomu cilvēkiem, sabiedrībām pilsoniskā nozīmē, dažādām paaudzēm, sociālām grupām un interešu kopām.

* Sekmēt dialogu un saprašanos starp kultūrām un nācijām, veicinot pilsonisko viedokļu daudzveidību un multikulturālismu un tādējādi bagātinot Eiropas kultūras telpu.

* Akcentēt nepieciešamību padziļināt attīstības jēdzienu pilsētu pārvaldes kontekstā, papildinot to ar kultūras dimensiju un uzsverot, ka kultūras attīstība un jaunrade ir nozīmīgs faktors, kas iespaido dzīves kvalitāti, labklājību un pilsētu ilgtspējīgumu.

* Izcelt un prezentēt kultūras, izglītības un tautsaimniecības nozaru kopsakarības, apliecinot, ka šo jomu sinerģijā attīstās uz zināšanām balstīta ekonomika, izceļot radošo industriju nozīmi tautsaimniecībā.

* Īstenot Rīgas kultūras attīstības vīziju un popularizēt to Eiropā, tādējādi veicinot pilsētu apņemšanos uzskatāmi parādīt, ka kultūras izpratne sekmē cilvēktiesības, ilgtspēju, demokrātisku līdzdalību un rada nosacījumus mieram.

* Realizēt Rīgas ambīcijas straujā un mērķtiecīgā kultūras jomas attīstībā, īstenojot jaunu kultūras infrastruktūras objektu iedzīvināšanu Rīgas urbānajā ainavā un attīstot esošo kultūras infrastruktūru.

* Izvirzīt līdzdalības principu kultūras attīstības pamatā, kas caurvītu un savienotu pilsoniskumu, identitāti, jaunradi, starpkultūru dialogu un svētku gaisotni.

* Uzsvērt lokālās kultūras attīstības svarīgumu, jo tā sekmē demokrātisku sabiedrības līdzdalību, vairo sociālo kapitālu un līdzsvaro pašreizējās globalizācijas tendences, izceļot kultūras nozīmīgumu lokālā kontekstā un veicinot visu pilsētas iedzīvotāju tiesības uz kultūru un zināšanām, nevienu nediskriminējot.

Ideju un kultūras “sprādzieni”, kas stimulē kultūras atvērtību un dinamiku; kultūras un nepārvaramas varas attiecības; ideju sadures un diskusijas, kultūru cīņas vieta ar sapni par universālu kultūru; pasaules varas vēsture, iznīcināšana un atjaunotne.

Kad mainās vara, un Eiropas vēsturē tas parasti ir noticis pēc revolūcijām vai kara, pirmais, ko vara dara, ir ielu nosaukumu maiņa. Brīvības iela Rīgas Eiropas kultūras galvaspilsētas programmā nav tikai stāsts par vienu ielu. Brīvības iela ir simboliska skatuve, zīmju sistēma, stāsts par vēsturi un kariem, par kuriem varam teikt, ka tie beidzās tikai vakar, lai arī ir pagājis jau varbūt vesels gadsimts.

Brīvības ielas vārdā nosauktā tematiskā līnija, atsaucoties uz Pirmā pasaules kara simtgadi, iecerēta kā stāsts par sadursmēm, kādas piedzīvo cilvēki, kuri dzīvo jebkurā pilsētā jebkurā pasaules vietā. Rīgas vēsture ir šāda sadursmju telpa, kur rast sasauces ar pasaules vēstures norisēm.

Brīvības iela ir daudz pieredzējusi. Vara un karš sev apliecinājumu vienmēr meklējis šajā ielā, mainot un arī nemainot tās nosaukumus. Brīvības iela ir Rīgas pilsētas ass, galvenā Via Magna, kas dēvēta gan par Lielo Smilšu ielu, gan Aļeksandrovskij buļvar, gan Petrogradskoje šosse, gan Revolūcijas ielu, gan Adolf Hitler Strasse, gan Ļeņina ielu un visbeidzot — atkal par Brīvības ielu. 2014. gadā visā tās garumā mākslas akcijas veidā tā atgūs savus vēsturiskos nosaukumus, pāri visam uzsverot brīvības un demokrātijas neatsveramo vērtību.

Brīvības iela ir pasaules varas vēstures skatuve. Tas ir stāsts par vienas Eiropas pilsētas un tās iedzīvotāju attiecībām ar varu — nepārvaramu un reizē pārvarētu. Rīga 1914. gadā bija viena no pilsētām, kura iekļāvās neapstrīdamajā Eiropas prestižā, ko līdz ar pirmo pasaules karu Eiropa zaudēja, atstājot neizdzēšamas sekas eiropiešu apziņā.

Brīvības iela ir pieredzējusi vairākus karus — Pirmo pasaules karu, Otro pasaules karu, auksto karu, Dziesmoto revolūciju, 1991. gada augusta puču. Pa šo ielu pilsētā ienāca un no Rīgas aizgāja daudzi militāri spēki. Karam ir savi atspulgi Eiropas kultūras kodā, kas noteicis arī kultūras kustīgumu, kas izpostījis un licis celt no jauna. Vienmēr tas sev izmantojis pilsētu, manifestējis sevi jebkuras Eiropas pilsētas galvenajā ielā. Savā ziņā Rīgai 1. pasaules karš beidzās 1991. gadā.

Brīvības iela ir iznīcināšanas un atjaunošanas skatuve. Sievišķais un vīrišķais. Sadursmes un karš nekad nebeidzas, tas tikai meklē jaunas sevis apliecinājuma formas. Rīgā ir dzimis un savā bērnībā ar auklīti vests pastaigās uz Esplanādi pie Brīvības ielas (tolaik — Aļeksandrovskij Buļvar) lielākais pasaules brīvības filozofs sers Jesaja Berlins (Isaiah Berlin). Paradoksāli, ka viņa bērnības pastaigu vieta Esplanāde viņa dzīves laikā un vēlāk kļuva par militāro parāžu rituālu norises vietu. Brīvība ir simbols un vērtība, kura par tādu kļūst tieši nepārvaramas varas (force majeure) dēļ.

Brīvības iela turpina būt sava laika varas simbols. Kur kādreiz ražoja radioaparātus, tur tagad vingro, kur kādreiz ražoja sērkociņus, tagad iepērkas un skatās kino, kur kādreiz sagūstīja citādi domājošos, tas tagad pamests un gaida varas lēmumu, kur kādreiz stāvēja marmora Ļeņins, tur tagad Ziemassvētku eglīte, kur kādreiz Pētera I piemineklis, tur tagad Brīvības piemineklis. Brīvības iela ir stāsts par ielas un varas aprēķina mīlestības saitēm vairāku gadsimtu garumā. Brīvības iela ir traģēdijas, teātra, lauku un pilsētas, politikas, mākslas, ceļotāju, iebraucēju un aizbraucēju, caurbraucēju un automašīnu, tirgus un filozofijas notikšanas vieta.

Rīga ir šādu atšķirīgu kultūru cīņas vieta ar sapni par universālu kultūru. Brīvības ielas programma Eiropas kultūras galvaspilsētas kontekstā būs ideju sadures un diskusiju vieta, kur savā starpā karos pieminekļi, dažādu laikmetu idejas, patiesības, kas iemantos pasākumu norises bijušo un esošo pieminekļu pakājēs — dzejas cīņas, koncerti, teātra izrādes, izstādes Brīvības pieminekļa pakājē, pie latviešu 20. gadsimta lielākā dzejnieka Raiņa un Barklaja de Tolli pieminekļiem, iegūs ikmēneša mākslas akciju formas bijušā Ļeņina pieminekļa vietā, veidojot dzīvus, fiziski pieejamus, no ideoloģijas brīvus pieminekļus, pret kuriem nevienam nav iebildumu. Programma “Brīvības iela” ietvers nožēlas, izlīguma, atcerēšanās, piedošanas rituālus kultūras formās.

Eiropas Kultūras galvaspilsētas programma „Brīvība iela” apgūs telpas, kuras nav bijušas plašai sabiedrībai pieejamas, bet kuru vēsturiskā pastāvēšana tieši saistīta ar 1. pasaules karu.1915. gadā, tuvojoties Pirmā pasaules kara frontes līnijai, uz Krieviju tika evakuētas Rīgas rūpnīcas un fabrikas. Galvenokārt evakuācija skāra Rīgu, kur bija koncentrēti 59 % visu Latvijas teritorijā esošo uzņēmumu, kas nodarbināja 79% visu strādnieku. Tika evakuēti tādi uzņēmumi kā vagonu rūpnīca Fēnikss, Krievijas — Baltijas vagonu fabrika, kuģu rūpnīca “Lange un dēls”, Krievijā lielākā gumijas fabrika “Provodņiks”, fabrika “Unions”, „Felzers un Co”. Fabriku un rūpnīcu evakuācija radīja lielus zaudējumus Latvijas rūpniecībai un īpaši Rīgai. Trīsdesmit tūkstošos vagonu uz Krieviju tikai aizvestas mašīnas un iekārtas, izejvielas un transportlīdzekļi, baznīcu zvani un vara jumti 186 miljonu rubļu vērtībā. Daļa no šiem rūpniecības uzņēmumiem bija izvietoti tieši Brīvības ielā. 2014. gadā šīs bijušās rūpnīcu teritorijas būs kultūras norises.

Tematiskās līnijas „Brīvības iela” kultūras kods būs sprādziens. Šodien Daugavas upē blakus Dzelzceļa tiltam redzamie pāris veca tilta balsti atgādina mums tos kara sprādzienus, kas Pirmajā un Otrajā pasaules karu laikā iznīcināja tiltus. Eiropas kultūras galvaspilsētas programmas uzdevums ir meklēt tos domu un kultūras “sprādzienus”, kas stimulē kultūras atvērtību un dinamiku.

* * *

Tematiskās līnijas “Brīvības iela” kurators Gints Grūbe.

Cilvēka saruna, sajūtu projekcija pret pasaules neaptveramo plašumu, tās eksistenciālajiem noslēpumiem; attiecības starp laicīgo, mirstīgo cilvēku un mūžības mīklām; cilvēka attiecības ar pasaules būtību; cilvēka tapšanas trajektorija, katra individuālais jēgas ceļš; garīgā vertikāle, cilvēka tiekšanās pēc cēlā, neizzinātā un neatklātā.

Okeāna alkas ir bezgalības alkas. Cilvēka saruna, sajūtu projekcija pret pasaules neaptveramo plašumu, tās eksistenciālajiem noslēpumiem un to atspoguļojums pašā cilvēkā. Izziņas okeāns vienlaikus ir gan aptvertā realitāte, gan cilvēks pats sev. Šīs misteriozās attiecības starp laicīgo, mirstīgo cilvēku un mūžības mīklām, Visuma vēsturi nav nokārtojamas vienreiz par visām reizēm. Iespējams, tās ir visnoturīgākās, vienlaikus būdamas visdinamiskākās, attiecības cilvēka dzīvē.

Izejot pretim okeānam apziņas, izziņas, nezināmā krastā, cilvēks ir viens pats, bez senčiem, bez bērniem, bez mājām, bez aizmugures. Viņa attiecības ar pasaules būtību ir vertikāles attiecības pret horizontu. No vienas puses, ir svarīgi, ka latvieši dzīvo pie Baltijas jūras, kuru ar pasaules okeānu savieno vienīgi Ziemeļjūra, taču viens no liriskākajiem latviešu dzejniekiem Kārlis Skalbe, rakstīdams savu filozofiski simbolisko pasaku „Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties”, kā arī savas pirmās dzejas, kas apdzejoja jūru, bija tolaik redzējis tikai Alauksta ezeru. Cilvēka alkas, sapņi, ilgas pēc pārtapšanas, pēc jaunā ir ambivalenti, — tie savā temperamentā līdzinās arī tieksmei saplūst, iekļauties, izšķīst pirmatnējā dzimtenē.

Degsme, ar kādu cilvēka gars tiecas pēc jauniem apvāršņiem, līdzīga radīšanas apsēstībai, kurā vienlīdz svarīga kā garīgā dimensija, tā jutekļu pieredze un apziņas — zemapziņas ritmika. Okeāna alkas iekļauj sevī ne vien tāluma, horizonta apsolījumu (rakstnieka Sudrabu Edžus varonis Dullais Dauka devās pretim apvārsnim noskaidrot, kas aiz tā atrodas), bet arī dzelmes, dzīļu aspektu (latviešu dzejnieks Rainis: „Kur tu tik lielus vārdus ņēmi? / — Es jūras tālē ilgi skatījos”).

Kas no tā, ka Baltijas jūrā ir vien iesāļš ūdens un tajā tik maz organismu sugu, jo tām jāprot piemēroties ne īsti saldam, ne sāļam ūdenim? Vai no tā atvedināma doma par latviešu spēju piemēroties, vai drīzāk okeāna alkas nosaka Baltijas jūras faktiskais seklums? Bet Skalbem pietika ar Alaukstu.

Okeāna alkas ir cilvēka tapšanas trajektorija, katra individuālais jēgas ceļš, kuram ceļarādītājs un uzvedinātājs ir saules ceļš ūdeņos, ko gaismas izslāpušie latvieši dvēseliski staigājuši visus savus apzinātos mūžus, par to liecinot savā folklorā un profesionālajā mākslā.

Kas ir aiz horizonta? Kur beidzas okeāns? Vai tur tevi sagaida tava ilgi meklētā un reizē pašradītā brīvība — atbilstoša tavam ceļam un tavai vertikāles koordinātei uz horizonta, vai arī pasaules okeāns ir tikpat bezgalīgs, cik tava esamība? Cik dīvaini, ka šajā ceļā nav konkurentu un pretinieku. Jo katrs iet viens vienīgs par sevi. Baltijas jūras arhipelāgs.

* * *
Tematiskās līnijas “Okeāna alkas” kurators Uģis Brikmanis.

Atgriešanās pie pamatpatiesībām un prasmēm, pie nākotnes pamatnepieciešamībām cilvēka dzīvē; cilvēks sevī atklāj šķietami neiespējamo; jaunu prasmju un iemaņu apgūšana, jauna pieredze, sajūtas un pārdzīvojumi; pilsētnieks uzzina vecumveco stāstu “kā iegūst uguni” – lauki ienāk pilsētā.

Ekstremālu situāciju gadījumos cilvēks sevī atklāj šķietami neiespējamo. Rīgas programmas sadaļa “Izdzīvošanas komplekts” aicina pārlūkot mūsu rīcībā esošos zināšanu, prasmju un vērtību arsenālus, kas var noderēt visdažādākajās situācijās un apstākļos, vai, raugoties no otras puses, ļauj nenokavēt dzīvi — apgūstot jaunas iemaņas, izkopjot prasmes, iegūt pieredzi, pārdzīvojumu.

Piedāvātais „izdzīvošanas komplekts” var tikt dēvēts par atgriešanos pie pamatpatiesībām un prasmēm vai arī par atgriešanos pie nākotnes pamatnepieciešamībām cilvēka dzīvē, metoties piedzīvojumu pilnā ceļojumā pa IT džungļiem, saskaroties ar pasaules klimata pārmaiņām, ar izdomu izdzīvojot ekonomiskās krīzes apstākļus. Tradīciju sakausējot ar inovāciju, iegūstam jaunu līdzekli, instrumentu, pieredzi, kas spēj mums parādīt pareizo ceļu un palīdz īstenot iecerēto plānu. Pazūd robeža starp ikdienas mazajām lietām un globāliem notikumiem, jo reizēm niecīgs žests var izmainīt pasaules virzību. Pirms Jāņiem savāktās pļavas puķes pārtop dziednieciskā ziedē, nelielā laboratorijā iegūtais dzintara diegs spēj izraisīt apvērsumu medicīnā, eksperimenti ar jaunajām tehnoloģijām spēj piedāvāt risinājumus jaunai enerģijas ieguvei un ekoloģisku problēmu risināšanai.

Pilsētnieka mūsdienu nepieciešamība šādā force majeure izpratnē ir zināt vecumveco stāstu „kā iegūst uguni”: kā slauc govi, kā ada zeķi, kā efektīvi uzkrāj un izmanto enerģiju utt. Tādējādi tematika „lauki ienāk pilsētā” nav pretnostatījums, bet gan šodienas cilvēka „izdzīvošanas komplekts”, kurā blakus gluži pragmatiskām dzīves / sadzīves / ikdienas dzīves prasmēm stāv zināšanas, attieksme, emocijas. Tā ir katra cilvēka „ceļa soma”, kurā simboliski atrodama gan maize, gan mūžam jaunā un gadsimtos kaldinātā garīgā dzīvesziņa. Ceļa somā atradīsies gan tas vienīgais sērkociņš, ar kuru, līdzīgi kā skautu nometnēs, jāmāk iekurt ugunskurs, gan kādas pāris grāmatas, kuras, iespējams, ir mainījušas jūsu dzīvi un kļuvušas par uzticamiem ceļa biedriem. Varbūt tur glabāsies arī kāds noslēpumains talismans, kāda mistiskās pieredzes liecība, kas reizēm var palīdzēt vairāk nekā racionāli argumenti un prātīgs padoms.

„Izdzīvošanas komplekts” ir aicinājums atraisīt katrā indivīdā snaudošo radošo garu, reizē tas var kalpot kā tests, kā pārbaudījums mūsu domāšanas un rīcības kapacitātei, spējai ātri analizēt situāciju un pieņemt neordinārus lēmumus, ar minimāliem resursiem iegūt pārsteidzošu rezultātu, atrast asprātīgus un inovatīvus risinājumus.

Jozefs Boiss savā laikā ir apgalvojis, ka ikkatrs var būt mākslinieks. Viņš arī definē tā dēvēto sociālo skulptūru, kas nozīmē, ka visa sabiedrība kopumā tiek uztverta kā mākslas darbs, kuras būvēšanā katrs indivīds piedalās ar savu radošo potenciālu. Boiss savā ziņā maina mākslas attīstības trajektoriju, aicina sapludināt dzīvi ar mākslu, katram līdzdarboties un kļūt radošam.

Ko šādā situācija var darīt mākslinieks? Attīstīt pārdrošus eksperimentus un ļauties radošai eksplozijai, izmantojot pašreizējo situāciju savā labā. Ja nav piemērots brīdis heroiskiem naratīviem un vērienīgiem reprezentatīviem pasākumiem, var pievērsties ikdienas poēzijas meklējumiem, zemsvītras komentāriem, spontānām manifestācijām un intervencēm. Ar minimāliem līdzekļiem var panākt pārsteidzošu rezultātu, asprātīgas idejas iedzīvinot ar DIY (do it yourself), arte povera, ready made līdzekļiem, performanču un akciju palīdzību, izmantojot Fluxus stratēģijas.

„Izdzīvošanas komplekts” ir aicinājums pašam veidot savu dzīvi tādu, kādu mēs to vēlamies redzēt. Līdzīgi, kā ar minimāliem līdzekļiem var radīt pārsteidzošu mākslas darbu. Viss jau ir tikai pašu rokās. Un varbūt universālā „izdzīvošanas komplekta” recepte ir šāda: 20 % drosmes, 20 % zināšanu, 10 % izturības, 10 % atjautības, 40 % radošuma.

***
Tematiskās līnijas “Izdzīvošanas komplekts” kuratore Solvita Krese.

Privātā un publiskā telpa urbānajā vidē; jauna pilsētas asinsrites sistēma mentālā un fiziskā līmenī, jauni un aktīvi centri apkaimēs; lokālās vides antropoloģiskā faktūra, pilsētas vietas, kas ir aizmirstas vai neredzamas vēsturisku, sociālu un politisku motīvu dēļ; marginālais uzmanības centrā; pieejamība savdabīgām vietām pilsētā, apkaimes stāsti, atmiņas.

Lielākā daļa cilvēces dzīvo pilsētās. Urbānās vides radītie nosacījumi veido ikdienas rituālu blīvo audumu un piedalās privātās un publiskās telpas nozīmju veidošanā. Pilsētu veido ne tikai ēkas un transporta maģistrāles, bet drīzāk nozīmju konteineri, informācijas plūsmas, valodas režģi un atšķirīga sprieguma vektori. Pilsētas ir kā dzīvi organismi, kas mēdz būt gan dinamiski un agresīvi augoši, gan nevarīgi, apmulsuši un sarūkoši. Tās var vadīt kapitālisma pragmatismā balstīta „generic cities” (Rem Koolhaas) eksplozīvā attīstības dinamika. Tā var būt Saskijas Sasenas (Saskia Sassen) definētā globālā pilsēta, kurā lokālais atrodas nepārtrauktā mijiedarbībā ar globālo. Var ļauties pieņēmumam, ka pilsēta aug pati par sevi.

Pilsētas valodu nosaka kompleksā sociālā pinumā integrēti un iedzīvināti urbānie rituāli, navigācijas zīmes, žesti. Pilsētas rada platformu daudzveidību (multitude), piedāvājot kopīgu dzīves telpu atšķirīgās kultūrās un identitātēs sakņotiem indivīdiem, aktivizējot privātās un publiskās telpas transformāciju, katalizējot atšķirīgu pozīciju sadursmi un auklējot pretestības garu.

Kā smalkā kulinārijas grāmatas receptē pilsētas valodā sajaucas daudzskaitlīgas sastāvdaļas, kuru proporcija tad arī nosaka katras pilsētas īpašo garšu. Rīgas „mentālo” kartogrāfiju veido vēsturiskā Vecrīgas arhitektūra, Alberta ielas Jūgends, Centrāltirgus paviljoni — bijušie cepelīnu angāri, to veido arī padomju laika urbānā arheoloģija, tā dēvētie pilsētas „guļamrajoni”, mazdārziņi pilsētas centrā, Nebijušu sajūtu restaurācijas darbnīcas dalībnieku ikgadējie gājieni uz Bolderāju, Mākslas dienu manifestācijas Stacijas tuneļos, Andrejsalas un Spīķeru radošā dinamika, Saules akmens un Lauksaimniecības ministrijas ēkas silueti, 9. maija manifestācijas pie Uzvaras pieminekļa un dziedoši cilvēki nakts tramvajā, kas atgriežas no Dziesmu svētkiem.

„Ceļu karte” ir alternatīvs plāns, kā cilvēkam atrast savu Rīgu, kura paslēpta zem pilsētas fasādes, kas ir meklējama cilvēku prātos, kas ir bijusi un ir aizmirsta jaunu vēsturisku, sociālu un politisku motīvu dēļ. Ceļu karte ir plāns un reizē apvedceļš ierastajam, tūristu noskatītajam. Ceļu kartes ideja ir Rīgas iedzīvotāju integrācija jaunu ceļu radīšanā, kas nebūtu ceļi tikai fiziskā un tiešā nozīmē. Tie atklātu un radītu jaunu pilsētas asinsrites sistēmu. Ceļu karte ietver īstermiņa un ilgtermiņa mērķus. Īstermiņa mērķis ir atvērt sadarbībai, pieejamībai savdabīgas pilsētas vietas, apkaimes stāstus, atmiņas, notikumus. Ilgtermiņa mērķis ir izveidot Rīgu kā pilsētu ar daudziem aktīviem centriem, kas katrs izceļas ar savu īpašo raksturu un savdabīgumu.

„Ceļu karte” aicina gan lokālos iedzīvotājus, gan pilsētas pētniekus un viesus meklēt katram savu Rīgu, nevis konfrontējot pilsētas centru ar tā nomalēm, bet mēģinot atrast un izcelt katras vietas lokālo specifiku un unikālo atmosfēru.

Nomalēs reizēm pilsētas centram pilnīgi paralēlu dzīvi dzīvo arī tās iemītnieki. Tie ir cilvēki, kas par došanos uz pilsētas centru reizi nedēļā saka “braukt uz pilsētu”, kuru ikdiena paiet pārvietojoties mikrorajona robežās no darba uz veikalu un no veikala uz māju, un vakari tiek pavadīti darbojoties mazdārziņā vai pagalmā tērzējot ar kaimiņiem. Nomales apdzīvo arī tā dēvēto guļamrajonu iemītnieki, kas no rīta agri drūzmējas publiskā transporta pieturās, lai dotos uz pilsētas centru un vēlu vakarā atgrieztos savos mitekļos, tā arī nekad neuzzinot, kas mitinās kaimiņu dzīvoklī.

„Ceļu karte” mēģina uzrunāt nomaļu un Rīgas priekšpilsētu iedzīvotājus, kā force majeure pārsteidzot tos gan ierastajā ceļā no veikala uz mājām, gan integrējoties rajona infrastruktūras dažādās formās, mēģinot iesaistīt kultūras procesos un uzrunāt to sabiedrības daļu, kas, iespējams, nekad neieklīst mākslas galerijās un muzejos vai neapmeklē kādus citus alternatīvus kultūras pasākumus.

Marginālais tiek ievilkts uzmanības centrā — lokālās vides antropoloģiskā faktūra kļūst par pazīstamu režisoru iedvesmas avotu, „Hamleta” vietā tiek iestudēti „Bolderājas stāstiņi”, līdz šim nepamanīti bloku mājas iemītnieki kļūst par grāmatu varoņiem, namu iedzīvotāji aicināti uzzināt vairāk par sava kaimiņa atšķirīgajām kultūras tradīcijām un iepazīt jaunu pieredzes telpu. Ceļu karte piedāvā uzzināt vienam par otru vairāk un labāk iepazīt citam citu. Torņakalns dodas ciemos pie Ķengaraga, un Centrs apciemo Purvciemu.

Doties uz nomalēm tiek aicināti arī pilsētas viesi, kas vēlas palūkoties uz Rīgu no citas puses, apskatīties, kas notiek ārpus reprezentatīvā pilsētas centra teritorijas un iepazīt tās “slepenās vietas”. Tas ir aicinājums doties psihoģeogrāfiskā ceļojumā, līdzīgi kā Valtera Benjamina formulētais flâneur — ļauties it kā bezmērķīgai klaiņošanai pa pilsētu vai izmantot situacionistu iecienīto dérive metodi, kas apzīmē spontānu virzīšanos cauri dažādām pilsētas zonām.

„Ceļu karte” šajos ceļojumos kalpo kā gids, kā sava veida kompass, kas katru reizi notēmēts uz citu Rīgu. Tās var būt ekskursijas, kas izgaismo dažādos Rīgas vēstures segmentus — padomju laika Rīga, komunālie dzīvokļi, interjeri, bumbu patvertnes, industriālā mantojuma Rīga, vecās rūpnīcas, specifiskā arhitektūra un ražošanas ierīces, ebreju Rīga, pilsēta, kas izkārtojusies ap vairāk nekā 40 salām, bohēmas Rīga, dizaina pilsēta, velosipēdista Rīga u. t. t. Ceļu karte piedāvā ne tikai iepazīt līdz šim maz zināmās pilsētas, bet arī uz īsu brīdi atvērt durvis uz telpām, kurās cilvēki parasti netiek ielaisti, kā ūdenstornī, meteoroloģijas stacijā, teātra aizskatuvē u. c.

Pilsētas iztaustīšanai un neparasta skatupunkta meklēšanai kā instrumenti tiek izmantoti dzeja, mūzika, pilsētas trokšņi, kas pārtop skaņu mākslā, literatūra, kas ļauj iejusties grāmatu personāžu lomā un ieraudzīt pilsētu citām acīm. Kā vitāli kultūras epicentri pamostas rajonu bibliotēkas, interešu izglītības iestādes, rajonu kultūras nami un skolas. Rodas arī jaunas radošās platformas, kas kā testa laboratorijas uz laiku iedzīvojas dažādos pilsētas kvartālos un, līdzdarbojoties māksliniekiem, aktieriem, mūziķiem, kopā ar vietējiem iedzīvotājiem veido jauno Rīgu — pilsētu, kuras galvenais un nepārvaramais spēks būs kultūra.

***
Tematiskās līnijas “Ceļu karte” kuratore Gundega Laiviņa.

Meties galvu reibinošā dejā, rotaļu trakumā, karnevāla krāšņumā; tradīcijas un svētku rituāli no jauna skatupunkta; kultūru daudzveidība un starpkultūru dialogs; jautrības karuselis – notikums nomaina notikumu.

Josifs Brodskis šīs pasaules iedzīvotāju salīdzinājis ar jaunu karuseļa jātnieku, kurš ir pārliecināts par to, ka nolec no sava zirdziņa nevis tajā vietā, kurā viņš uz tā uzrausies, bet pavisam citā. Kustība rada pārmaiņas, un cilvēks pēc tām tiecas, alkst piedzīvot ko jaunu, redzēt un sajust virzību, attīstību augšup pa spirāles lokiem. Tāpat kā saule katru dienu — nostaigā to pašu ceļu un katru nākamo rītu uzsāk to no jauna citā vietā, jo zeme griežas. Ar kustību cilvēks pieradis identificēt pārmaiņas: vietas, floras, faunas, apstākļu, psiholoģiskā stāvokļa. Viss griežas, notikums nomaina notikumu. Gar acīm aizņirb saulgriežu ugunis Rīgas kalnos, tepat Rīgā nozib visas pasaules krāsas. Mūsu jautrais karuselis nekad neapstājas, tas vienmēr ir kustībā.

Visiem zināma ir bērniem labi pazīstamā spēle — vilciņš, kas radusies 18. gs. un iesākumā kalpoja pieaugušo azartam. Tā miniatūrā atgādina pasaules kustību — zemes griešanos ap savu asi, tā ir krāsu, rakstu, ritma saspēle, kas sola tā dancinātājam pārsteidzošu efektu, citu realitāti. Tematiskā līnija “Rīgas rotaļas” izaicina uz pozitīvo sprādzienu, ko rada azartiska padošanās kultūras nepārvaramajai varai. Šīs tematiskās līnijas alegorijas ir vilciņš, karuselis, viss, kas griežas un rada galvu reibinošo sajūtu, griežoties un gaidot zibens spērienu no skaidrām debesīm.

Vilciņa iegriešana ir uzaicinājums mesties galvu reibinošā dejā, rotaļu trakumā, karnevāla krāšņumā. Tie ir dzirkstoši smiekli un jautrība, uzdrīkstēšanās pasmieties par sevi un aizmirsties jautrību virpulī. Tā ir fantāzijas un iztēles spēle bērniem un pieaugušajiem.

Svētkiem piemītošais optimistiskais, dzīvi apliecinošais raksturs apstādina ikdienības pulksteni un pastiprina cilvēku apziņā kosmiskās, bioloģiskās un vēsturiskās laika dimensijas. Svētki izsenis saistījušies ar pārmaiņām cilvēka dzīvē, dabā vai sabiedriskos procesos. Vecā aiziešana un jaunā atnākšana kā impulss gan gadskārtu ieražām, gan īpašām ballēm un svinībām veido katru svētku īpašo noskaņu. Daudzas svētku uzvedības formas, rituāli un tradīcijas ir saglabātas cauri gadsimtiem, arvien sastopot jaunus izaicinājumus, lai paplašinātu šauro tagadnes horizontu un atvērtu cilvēka sajūtas saskarsmei ar mūžību, piepildot viņu ar bezlaika sajūtu.

Visos laikos svinību dalībniekus atšķīra arī ietērps — pārģērbšanās goda drānās vai pārtapšana citā tēlā bija daļa no ikdienas robežu pārkāpšanas. Karnevālā tā ir arī sabiedrības lomu maiņa. Krievu literatūrzinātnieks M. Bahtins karnevālu uzskatīja par īpašu apvērsto varas attiecību uzturēšanas veidu. Tā ir ideālas dzīves, savu sapņu izspēlēšana, kurā aicināts piedalīties ikviens. Ar uzdrošināšanos ļauties, pārtapt cilvēks iekļaujas aplī un iekļūst „izredzēto” kārtā, viņam paredzēti brīnumi un atklājumi. Cilvēks atklāj pats sevi un no jauna atklāj sevi citu cilvēku vidū.

***
Tematiskās līnijas “Rīgas karnevāls” kuratore Diāna Čivle.

Mūsdienu saziņa, jauni sadarbības tīkli un to sniegtās iespējas; Eiropas kultūras sadarbības tīkls; jaunā, starpdisciplinārā sadarbība; zinātniskie, kultūras sasniegumi, kuriem; ir izcilības un pasaules līmeņa nozīmība.

„Dzintara ādere” ir tematiskā līnija, kas atklās tos zinātniskos, kultūras sasniegumus, kuriem ir izcilības un pasaules līmeņa pienesuma vērtība. Tas ir Rīgas, Latvijas ieguldījums pasaules kultūrā un cilvēces radošās darbības attīstībā. Eiropas kultūras gada programmā šīs tematikas ietvaros „Jaunais Dzintara ceļš” būs Rīgas radīts Eiropas kultūras sadarbības tīkls, kas apvienos senā dzintara ceļa pilsētas jaunā, starpdisciplinārā sadarbībā.

Kāpēc dzintars ir tieši tas minerāls? Šķiet tik piemērots vienai no tematiskajām sadaļām, ar ko tik īpašs ir Baltijas jūras piekrastes iedzīvotājiem šis ikdienā tik ierastais dabas materiāls. Tāpēc, ka dzintars ir tīrradnis ar evolūcijas kodu.

Dzintars — klimatisko force majeure apstākļu ietekmē radies “dabas bērns”,  tīrradnis ar evolūcijas kodu.

Dažādos laikos un neatkarīgi no tā, kā dzintaru sauca, ticēja tā noslēpumainajam spēkam. Dzintara krāsa parasti ir dzeltena ar dažādiem toņiem, sākot no dzeltenīgi sarkanas līdz dzelteni brūnai. Ir sastopams arī balts, zaļš un melns dzintars. Pētnieki teic, ka dzintars varot būt 216 krāsās.

Romieši vērtēja Baltijas dzintaru tik augstu, ka bērna dūres lieluma dzintara gabals bija vērtīgāks par veselīgu jaunu vergu; viņu priekšteči vilānieši (Vilanovans) un etruski (1200.—600. pirms m. ē.) to skatīja vērtīgāku par zeltu esam; bronzas laikmetā, pirms 3 500 gadiem, Baltijas dzintaram tika atvēlēta centrālā dārgminerāla loma visās Vidusjūras civilizācijās: grieķu, Mīnojas, ēģiptiešu.

Senajās kultūrās dzintaru izmantoja arī tā ārstniecisko īpašību dēļ. Senajā Ēģiptē sveķi bija balzamēšanas vielu sastāvdaļa. Ēģiptieši arī mēdza gatavot dzērienu no pulverī saberzta dzintara, vīna un medus, ko lietoja sirds un citu orgānu stiprināšanai. Itālijā sievietes ap kaklu nēsāja dzintaru pret palielinātu vairogdziedzeri un kakla slimībām. Baltkrievijā dzintaru lietoja pret bezmiegu. Neapstrādāta dzintara gabaliņus lika zem spilvena vai uzkarināja gultas galvgalī. Dzintara spirta izvilkumu vēl šodien lieto dažādu saaukstēšanās slimību gadījumos un to profilaksei, sirds nepietiekamības un asinsrites traucējumu novēršanai.

Dzintaram ir savs DNS, proti, pēc ķīmiskā sastāva un radioaktīvā oglekļa datiem ir iespējams noteikt, vai dzintars nāk no Baltijas jūras krastiem vai citām dzintara atrašanas vietām. Baltijas dzintaru, atšķirībā no citur atrastā zinātnieki dēvē par succinites.

Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) Biomateriālu un biomehānikas institūta pētniece Inga Ļašenko ir izcilākā modernās “dzintara zinātnes” pētniece arī tālu ārpus Rīgas un Latvijas robežām, iegūstot divus nozīmīgus apbalvojumus — Pasaules intelektuālā īpašuma organizācijas (World Intellectual Property Organization) Zelta medaļu par inovāciju un Zelta medaļu par zinātniskumu. I. Ļašenko eksperimentē dzintara asinsvadu radīšanas jomā, paredzot, ka tos varētu izmantot sirds un asinsvadu ķirurģijā. I. Ļašenko radījusi arī kompozītos dzintara pavedienus, kas izmantojami gan daļēji ārstnieciski, gan tekstilizstrādājumos. Tāpat zinātniece izstrādājusi uz dzintara bāzes radītu dabiskās kosmētikas līniju ar pārsteidzošiem efektiem.

No aizlaikiem dzintars kalpojis arī kā skaistuma priekšmetu avots un cilvēka statusa apliecinātājs — jo bagātīgāki dzintara rotājumi uz tērpa un rotās, jo ietekmīgāks cilvēks. Šodien dzintara krelles u. c. mākslas priekšmetus joprojām turpina darināt ne tikai Rīgas, bet arī citu Baltijas jūras piekrastes novadu meistari. Savukārt par I. Ļašenko radīto dzintara diegu ieinteresējusies arī Versace modes nama skola Polimoda School.

Runājot par Eiropas senajiem tirdzniecības ceļiem, Dzintara ceļš no zinātnieku puses tiek minēts kā “augstākajai līgai” piederīgs. Par dzintaru kā tolaiku vērtīgo valūtu ir iespējams uzzināt rakstu avotos līdz pat akmens un bronzas laikmetiem, bet īpaši daudz senāku liecību par Dzintara ceļa eksistenci atrodam ar Romas impēriju un vēlāk kristīgo Romu saistītos tekstos. Vara ir dokumentējusi liecības par savu laiku un tās sasniegumiem dažādās jomās, tajā skaitā par tirdzniecības ceļiem, to nozīmi un iespaidu uz Romas vareno un pilsoņu dzīvi.

Kembridžas universitātes doktore, manuskripta Senie Dzintara ceļi: no Rīgas līdz Bizantijai autore Māra Kalniņš, uzsver, ka “Rīgai ar savu Jaunā dzintara ceļa sadarbības piedāvājumu ir divi spēcīgi argumenti.

Ģeogrāfiskais arguments
Kopš vēlīnā ledus laikmeta beigām Rīgas līcis bija starta pozīcija dzintara tirdzniecības tīklam Eiropas kontinentā un ārpus tā robežām. Visas kultūras, civilizācijas, to cilvēki karsti vēlējās iegūt “saules akmeni”, un dzintara tirdzniecību var skatīt kā pirmo pan-Eiropas tirgu, sava veida Eiropas Savienību (tikai tirdzniecība ar kramu ir senāka cilvēces vēsturē).

Ilglaicīguma arguments
Pirmkārt, runa ir par dzintara nozīmi, kas kopš 13. gs. vēsturiski skaidri dokumentēta caur Vācu ordeņa krustnešu nodrošināto dzintara monopolu (kas bija tik vērtīgs, ka ienākumi no dzintara nosedza visa Ordeņa gada izdevumus) līdz Viduslaiku un renesanses dzintara ģildēm, kas radīja brīnumus karaļu un prinču galmiem, pāvestiem un bīskapiem, līdz pat modernajiem laikiem (pārsteidzošā Pētera I “Dzintara istaba” un mūsu dienās topošais Mariuša Drapikovska Dzintara altāris Gdaņskā, kas, kad taps pabeigts, būs lielākais dzintara artefakts, kas jebkad ir radīts, lielāks pat par “Dzintara istabu”.
Otrkārt, tas ir stāsts par Baltijas dzintara pirmvēsturi. (Jau pieminējām milzīgo vērtību, kādu dzintarā saskatīja romieši, tā dārgakmeņa statusu grieķu, Mīnojas, ēģiptiešu civilizācijās.)

Jaunā Dzintara ceļa sadarbības tīkla pilsētas

Pilsētas dzintara ceļa ziemeļu-rietumu-dienvidu sadarbībai: Rīga — Liepāja — Klaipēda — Kaļiņingrada (Kēnigsberga) — Gdaņska — Lībeka — Brige — Vīne — Akvileja Venēcijas provincē — Roma — Atēnas.
Ūdensceļi: Baltijas jūra, Vistula — Morava — Danube; Elbe — Rhine — Rhone.

Pilsētas dzintara ceļa ziemeļu-austrumu-dienvidu sadarbībai: Rīga — Rēzekne (saistībā ar tuvējo Lubānas klānu) — Daugavpils — Sevastopole (senāk – Chersonessus) — Stambula.
Ūdensceļi: Daugava — Dņepra — Melnā jūra.

Jaunā Dzintara ceļa sadarbības tīkla / ekspedīcijas jomas

Kultūra — iedvesmojoties no dzintara plašā lietojuma dažādās kultūras jomās dažādu laikmetu gaitā, jaunā Dzintara ceļa iespējas ir dažādu kultūras jomu un to sinerģiju projekti, un nosauktie noteikti nepārstāv visu iespēju plašo spektru: māksla, mode, dizains, mūzika, tekstils, arheoloģija, literatūra, filozofija.

Uzņēmējdarbība — dzintara ceļš, kā jau daudzkārt pieminēts, dažādos laikmetos bija tirdzniecības darījumu asinsrites nodrošinātājs pāri visam Eiropas kontinentam. Jaunais Dzintara ceļš piedāvā sadarboties zināšanu pārnesē ekonomikā, radošo industriju atbalstīšanā.

Zinātne, medicīna — Zinātnieki ir pierādījuši šī vērtīgā minerāla ārstnieciskās īpašības. Šobrīd mākslas un multimediju pasaulē aktuāli ir fizikas inspirēti mākslas darbi un kultūras piedzīvojumi. Šajā kontekstā kultūras un medicīnas, ķīmijas attiecībām ir nākotne, ņemot vērā arī pieaugošo sabiedrību interesi par “mūžīgo jaunību” u. c. ar sabiedrības veselību saistītiem jautājumiem.

Klimata pārmaiņas — dzintara rašanās apstākļi aktualizē jautājumu par klimata pārmaiņām. Šķiet, ka kultūras un klimata pārmaiņu savstarpējās attiecības varētu uzkarst, pieņemoties spēkā pasaules pieaugošajai diskusijai un rīcībā saistībā ar 21. gadsimta klimata un vides tematiku.

Cilvēks cilvēkam — šī jaunā Dzintara ceļa dimensija paredz tuvāku cilvēku kontaktu, virspusēju iespaidu vai maldīgu stereotipu izklīdināšanu vienam par otru kontinenta ziemeļos vai dienvidos. Citu, iepriekš aprakstīto jomu projektu rezultāti rod savu kulmināciju, “skatuves dienu”, iesaistot plašas vietējās sabiedrības. Šī perspektīva mūsdienu veidā atspoguļo senajos romiešu rakstos aprakstītos cilvēkus pie Baltijas jūras, viņu savdabīgos rituālus un tikumus.

Jaunā Dzintara ceļa sadarbības tīkla laika grafiks

2009—2010 — iespējamo sadarbības projektu izzināšana un pirmo kontaktu apzināšana ar pilsētām.
2011 — projektu bāzes līmeņa izstrādes laiks, tiešo kontaktu nostiprināšana ar projektos iesaistītajiem cilvēkiem; budžeta apstiprināšana.
2012 —2013 — projektu attīstība un finalizēšana.
2014 — projektu realizēšana Eiropas kultūras galvaspilsētas gada programmas ietvaros Rīgā un jaunā Dzintara ceļa projektā iesaistītajās pilsētās; projekta nākotnes iespējas, sasaiste ar topošajām EKG pilsētām.

* * *

Tematiskās līnijas “Dzintara ādere” kuratore – Vita Timermane-Moora.