Nostājušies uz kājām. Ģirts Majors

Nostājušies uz kājām. Ģirts Majors
Kaspars Garda, Rīga 2014
„Nostabilizējies, nedaudz nostājies uz kājām,” šādus vārdus gan par paša izloloto šajā nedēļas nogalē gaidāmo „Postivus Festival”, gan Latvijas koncertu rīkošanas industriju kopumā, sarunas laikā vairākkārt akcentē viens no „Positivus Music” dibinātājiem Ģirts Majors, ar kuru tiekamies vēl krietni pirms festivāla – jūlija sākumā, Dziesmu svētku laikā.

Tomēr Dziesmu svētku nedēļā tikšanās laiku ar Ģirtu norunāt nav viegli – „Positivus Music” ir tehniskie producenti Dziesmu svētku noslēguma koncertam Mežaparkā, pats Ģirts tikko atgriezies no Glastonberijas festivāla Lielbritānijā, turklāt visam pa vidu ir arī „Summer Sound Liepāja”, pie kura organizēšanas un programmas veidošanas savu roku pielikuši arī „Postivus Music” cilvēki.

Vai tā ir zīme, ka „Positivus Festival” mehānisms jau tik labi „ripo”, visas skrūvītes un zobratiņi savās vietās, ka iespējams uzņemties vēl citus apjomīgus darbus?

Protams, „Positivus Festival” ir nedaudz nostājies uz kājām salīdzinājumā kā bija pirms sešiem gadiem. Komanda ir kļuvusi daudz spēcīgāka, plašāka, un tāpēc cilvēki spēj veikt jau daudz lielāku darba apjomu. Un šādu izaicinājumu kā Dziesmu svētki varam uzņemties tikai tagad, kad jau ir iekrāta pieredze. Tas noteikti būtu pārgalvīgi, ja ko tādu būtu uzņēmušies agrāk.

Tehniskā producēšana ietver daudz visādu sīku atbildību, kas kopā veido milzīgu darba apjomu. Tā ir pirmā tik vērienīga, valstiska mēroga pieredze šādā pasākumā, kur „Positivus” tiek pieaicināti kā palīgi, un tas ir citādāk, nekā rīkot savu pasākumu no A līdz Z.

Turklāt mums jau nav tikai Dziesmu svētki. Piedalāmies arī Liepājas „Summer Sound” rīkošanā. Programma lielā mērā ir mūsu veidota, un arī festivāla organizēšanā darbojas mūsu cilvēki.

Tātad tādā mazā valstī kā Latvija biznesā svarīga ir „draudzēšanās”, nevis „konkurence”?

Šāda sadarbība starp festivālu un koncertu rīkotājiem, kas pirmajā mirklī šķiet konkurenti, notiek visā pasaulē. Arī Latvijā šajā industrijā ilglaicīgākie spēlētāji ir kaut kādā mērā ieguvuši stabilitātes pirmās pazīmes un spēju skatīties uz lietām ilgtermiņā.

Pastāsti par iespaidiem pēc Glastonberijas. Vai maz ir vērts sākt salīdzināt?

Protams, ir grūti salīdzināt pasākumus apjoma ziņā, jo „Positivus Festival” apmeklē aptuveni desmit reižu mazāks cilvēku skaits. Bet mūzikas ziņā viss sakrīt. Daudzas grupas, kas uzstāsies „Positivus”, ir „atslēgas” vārdi arī Glastonberijas festivālā. Patīkams gandarījums arī par koncertu gaisotnes un atmosfēras kvalitāti. Šajā ziņā abus festivālus droši var salīdzināt.

 

Glastonberija pilnīgi noteikti no lielākās daļas Eiropas festivālu atšķiras ar savu „kvalitatīvo” publiku. Ņemot vērā cilvēku skaitu, kas apmeklē Glastonberiju, šis ir tas pārsteidzošākais. Pie šā milzīgā apmēra tas ir spējis saglabāt festivāla pamatu un burvību, kur publika izbauda koncertus un grupām ir gods spēlēt. Tie ir izteikti melomāni, kas apmeklē Glastonberiju jau vairākās paaudzēs. Tā burvība ir festivāla sajūtā, ko kaut kādā mērā var „noķert” „Positivus” un domāt, ka tā ir tikai mazos festivālos, bet Glastonberija pierāda pretējo.

Ārvalstu festivālu apmeklējumi devuši pārliecību, ka esam uz pareizā ceļa, tomēr atbilstoši Latvijas publikai. Īpaši svarīgi tas bija pirmajos festivāla gados, kad to apmeklēja lielākoties tikai Latvijas iedzīvotāji.

Šobrīd aptuveni trešdaļa „Positivus Festival” apmeklētāju ir ārzemnieki. Kādas kvalitātes izcel cilvēkiem, kas neko par festivālu nezina?

Pirmkārt, absolūti unikāla ir „Positivus Festival” atrašanās vieta – priežu mežā, kāpās, jūras krastā. Tādu vietu nav daudz, un mūsu priežu meži, skatoties Eiropas ainavu, ir vieni no skaistākajiem.

Otra „Positivus Festival” vērtība ir tā pamatpublika, kas ļoti daudz zina un interesējas par grupām, kas spēlēs festivālā, laicīgi iepazīstas ar programmu un saturu. Un, ja publika skatās koncertu ar lielu interesi un atsaucību, tad arī māksliniekiem ir patīkamāk spēlēt. Turklāt savstarpējā socializēšanās, kopā būšana ir tikpat svarīgs faktors, kā festivāla programma, un iemesls, kāpēc cilvēki uz tiem brauc.

 

Kopumā vērtējot, esam riktīgi veiksmīgi un laimīgi visus šos gadus. Esam tikuši pie ļoti labām grupām, ja ņem vērā, ka konkurence Eiropas festivālu vidū ir milzīga. „Positivus Festival” turklāt notiek pašā saspringtākajā festivālu nedēļas nogalē Eiropā, un vēl arvien mums ir labākā programma.

2011. gadā, kad Tallina bija Eiropas kultūras galvaspilsēta, būtiski uzplauka arī Igaunijas galvaspilsētas koncertdzīve. Iespējams, tā bija tikai sakritība, bet  kāda koncertdzīve Rīgā būs 2014. gadā?

Koncertu organizēšanas bizness ir atkarīgs no vairākiem faktoriem, pirmkārt, jau to mākslinieku, kuru koncertu biļetes Latvijā varētu pārdot, plāni doties vai nedoties turnejā. Jau šobrīd par 2014. gadu var teikt, ka koncertdzīve nebūs mazāka, kā tā ir šogad. Ar katru gadu bizness atveseļojas no krīzes laika 2009. gadā, kad bija tiešām straujš koncertdzīves kritums.

Solīt kaut ko lielu un konkrētu šobrīd neviens neapņemsies, vēl par to ir pāragri runāt. Bet ikdienas koncerti ar kapacitāti no 1000 līdz 2000 cilvēkiem ar katru gadu kļūst vairāk.

Manuprāt, tas arī ir svarīgākais Rīgai – veidot šādu ikdienas koncertdzīvi, nevis runāt par vienu lielu stadiona tipa koncertu, kas nenoliedzami vienmēr ir liels notikums, bet tam ir maza sakara ar pilsētas ikdienas koncertdzīves kultūru.

Rīga ir tālu no tā, ka koncerta apmeklējums kļūst par ikdienišķu pasākumu salīdzinājumā ar Rietumeiropas lielajām pilsētām, bet tas ir loģiski gan iedzīvotāju skaita, gan maksātspējas dēļ. Bet, ja savu pilsētu salīdzinām ar līdzīgām reģionā, nemaz nerunājot par postpadomju zemēm, tad esam tālu priekšā.

Ilgu laiku tika runāts, ka Rīgā trūkst nelielas ietilpības koncertzāles, kāda nu ir „Positivus Music” veidotā „Palladium”, kā vēl pietrūkst galvaspilsētai?

Būtiska nepieciešamība ir  „sēdošā” jeb akustiskā koncertzāle, kā to piesaka akadēmiskās mūzikas industrijas pārstāvji. „Palladium” aizpilda iztrūkumu populārās mūzikas koncertiem – stāvkoncertiem, bet sēdvietu koncertzāle ir ārkārtīgi akūta vajadzība arī kapacitātes ziņā. Tās koncertzāles, kas mums ir šobrīd, nav pat ar 1000 sēdvietām, un tāpēc tajās ir grūti organizēt nopietnus koncertus.

 

Nu jau par leģendām kļuvuši stāsti par dažādu slavenu mūziķu uzkavēšanos Rīgā vai brīvā laika pavadīšanu, iejūkot pilsētas ikdienas dzīves burzmā. Vai bieži popa un rokmūzikas zvaigznēm atliek laika izbaudīt Rīgu?

Koncertturnejas prasa lielu fizisko slodzi. Alkohols, narkotikas, kas, kā daudzi uzskata, ir neatņemama rokmūzikas sastāvdaļa, galīgi neatbilst patiesībai. Tādā veidā vienkārši nav iespējams pusgadu ceļot no pilsētas uz pilsētu un to slodzi izturēt. Taču, ja kāda diena ir brīva, tad mūziķi pilnīgi noteikti mēģina iepazīties ar vietu, kur ir atbraukuši.

Bieži vien arī pārsteidz, cik zvaigznes daudz zina, jau braucot uz šejieni. No nesenākajiem koncertiem pārsteidza Lana del Reja, kura atbrauca jau ar pamatīgām priekšzināšanām. Izrādās, viena viņas draudzene ir latviešu izcelsmes.

Ir atsevišķi gadījumi, kad arī pašiem mūziķiem ir interese spēlēt Latvijā. Piemēram, šogad izjutām lielu interesi no „Sigur Ros” puses koncertēt tieši šeit. To uzreiz var just – lietas notiek daudz vienkāršāk gan mākslinieku līmenī, gan tīri loģistiskas ziņā. Grupa šobrīd ir pieprasīta un liela, daudzi citi festivālu organizatori nemaz netika pie viņiem, bet paši mākslinieki vēlējās uzstāties Latvijā.

Ko, tavuprāt, nozīmē pilsētai uzņemties Eiropas kultūras galvaspilsētas godu?

Tā ir iespēja akcentēt savas kultūras dzīves telpu un mēģināt arī iznest ārpus valsts robežām. Man tas neasociējas ar kaut kādu milzīgu, vienreizēju pasākumu. Drīzāk tā ir iespēja organizēti, definējot prioritātes, prezentēt mūsu kultūrvidi. Tas, iespējams, ir sarežģītākais – atrast lietas, kas ir akcentējamas un izceļamas. Svarīgi ir vienoties par lietām, kas arī ārvalstu cilvēkiem varētu būt interesantas.

0 komentāri

Komentāru nav