Galvenais – nenolaist latiņu. Saruna ar komponistu Jāni Lūsēnu

Galvenais – nenolaist latiņu. Saruna ar komponistu Jāni Lūsēnu
Kaspars Garda, Rīga 2014 . komponists Jānis Lūsēns
Una Griškeviča
„Darbs, darbs, darbs!” – tā komponists Jānis Lūsēns, kuram šonedēļ jāpiedalās gan festivālā „Vecpiebalga atver durvis!”, gan kopā ar grupu „Zodiaks” nedēļas nogalē jāuzstājas „Positivus”, raksturo savu vasaru. Un tie nebūt nav vienīgie projekti, kas šovasar nodarbina komponista prātu un par kuriem runājam pie kafijas tases vasaras kafejnīcā „Epikūra dārzs”.

Otro gadu piedalies saiešanas slātaviešu garā „Vecpiebalga atver durvis” rīkošanā. Kādēļ esi tajā iesaistījies?

Pagājušajā gadā bija debijas pasākums. Ja tu man jautā, kādēļ iesaistījos – jau piecus gadus strādāju kopā ar producenti Andu Zadovsku, kura palīdz realizēt manus mākslas darbus. Šī sadarbība ir veiksmīga, un gadu pirms pērnā gada festivāla radās ideja, ka nepieciešams sarīkot vienu kārtīgu latviešu festivālu – ar akcentu uz „latviešu”, kurā būtu gan teātris, gan mūzika, visāda izrādīšanās, tautiskie tērpi –, kur cilvēki, kuri varbūt arī nezina, kas ir latvieši un ar ko viņi nodarbojas kultūras aspektā, var apskatīties un to visu uzzināt. Tā kā diezgan bieži braucam uz Vecpiebalgu ar koncertiem, bija saruna ar pašvaldības vadītāju Ellu Frīdvaldi-Andersoni – vienu no inteliģentākajām, skaistākajām un gudrākajām pašvaldību vadītājām, kura tiešām rūpējas, lai Vecpiebalga būtu prestiža vieta, kur dzīvot, un lai tur viss notiktu. Saņēmām necerēti labu atbalstu, un pagājušajā gadā pasākums izvērtās necerēti veiksmīgs: uz koncertu Skalbes mājā „Saulrietos” sanāca septiņi simti cilvēku, un lieluzvedumu noskatījās trīs tūkstoši. Manuprāt, tas ir ļoti labs rādītājs!

Īpaši ņemot vērā lielo vasaras festivālu klāstu…

Varbūt netiecāmies uz klaju komerciju: darīt lētas lietas un par dārgu naudu tās pārdot; vairāk bija doma, lai cilvēki sajūt to noskaņu. Pats paradoksālākais pagājušajā gadā bija mana ideja, uz kuru visi skatījās šaubīgām acīm: teicu, ka svētdienā pēc lieluzveduma, zaļumballes un sadziedāšanās vajadzētu iekļaut vienu baznīcas koncertu. Visi šaubījās, vai kāds vēlēsies nākt, jo cilvēki pēc iepriekšējā vakara pasākuma vēl gulēs. (Smaida.) Uz koncertu, kas notika pusdienas vidū pēc dievkalpojuma, baznīca bija stāvgrūdām pilna – līdz augšai! Skatītāji sēdēja balkonā. Tas nozīmē, ka cilvēkiem patiešām par to bija interese.

 

Acīmredzot cilvēkiem tiešām gribas latviskumu.

Jā, un tādu latviskumu – ne milzīgā patosa formā, bet ļoti personiski. Visi koncerti un pārējais, kas tur notika, neradīja plaisu „mēs, mākslinieki, un jūs, pārējie”. Pēc lieluzveduma sestdienas vakarā Alauksta estrādē notika sadziedāšanās. Nevienam aktierim līgumā nebija ierakstīts, ka jāpaliek uz sadziedāšanos, viņi varēja kāpt automašīnās un braukt uz Rīgu!

Visi aktieri palika, dancāja ar lauku cilvēkiem un dziedāja kopā  dziesmas, un tikai tādēļ, ka viņiem pašiem patika, ne jau tāpēc, ka viņiem kāds to lika.

Man šķiet, šis ir tas galvenais uzdevums – justies labi, turklāt ne tik daudz izklaidējošā formā, bet varbūt sapazīties vienam ar otru. Jo starp cilvēkiem dažkārt distance ir tik liela…

Šogad šo tradīciju turpini…

Jā, un turpināsies arī lieluzveduma tradīcija, kas, manuprāt, ir centrālais notikums, un tam par pamatu atkal tiek ņemta Ingunas Baueres ludziņa jeb mistērija, kur tiek salikti kopā slavenie piebaldzēni, kas nekad reālajā dzīvē nevarēja satikties… Faktiski šoreiz inspirējos no Marģera Zariņa romāniem „Kapelmeistara Kociņa”, „Trauksmainie trīsdesmit trīs” un vēl neskaitāmiem darbiem, kur šī metode ir izmantota un kas man ļoti patīk, un šķiet interesanti. Šo paņēmienu izmantosim arī bērnu izrādē, kas šogad „Saulrietos” notiks pirmo reizi. Uzvedumā piedalīsies Skalbes pasaku varoņi: Baltais kaķītis, Melnais kaķis, Kalna gars un velns, arī pats Skalbe, karalis un princese. Ceru, ka tas būs mīļi, saprotami – kā tas ir visos režisora Vara Braslas darbos. Ne velti esam viņu piesaistījuši arī šim festivālam, jo viņš šķiet vislatviskākais režisors, un Varim Braslam ir brīnišķīgi darbi.

Kādas vēl lietas no festivāla programmas vēlētos īpaši izcelt?

Īpašu uzmanību gribētu pievērst visam! (Smejas.) Protams, mani pašu ļoti interesē tieši pirmatskaņojumi vai pirmuzvedumi – tie būs „Baltā kaķīša brīnumvārdi” Skalbes „Saulrietos” un, protams, lieluzvedums „Tad būs laba lustēšana” Alauksta estrādē.

Tā ir lielākā intriga, kas ir radusies, Varim Braslam strādājot ar Ingunu Baueri, jo uzvedumā bez slavenajiem večiem piedalās arī slavenas rīdzinieces: Benjamiņa un Aspazija…

Neviens – es arī ne! – nekādus fragmentus no topošā iestudējuma, kas būs skatāms sestdienas, 20. jūlija, vakarā, redzējuši neesam. Bet intrigas nekādas nav, visi mācās, un iestudējumā piedalās augsta līmeņa profesionāļi. Priecājos, ka uzvedumā piedalīsies arī aktieris Uldis Dumpis, kurš parasti visiem vasaras festivāliem atsaka.

 

Tev šī nedēļas nogale izskatās ļoti trauksmaina, jo kopā ar grupu „Zodiaks” piedalies arī festivālā „Positivus” Salacgrīvā.

Ar „Zodiaku” arī ir tāda liela mistika: padomju laikos tas tika ekspluatēts kā vokāli instrumentālā ansambļa nosaukums, kas radīja lielu sajukumu, bet tam nav nekāda sakara ar pirmo „Zodiaku”, ar ko izdevām plates 20 miljonu tirāžā – „Disco Alliance” un „Music in universe”. (Klusē.) Par ideju atjaunot grupu man jāsaka paldies dēlam Jānim junioram, ar kuru kopā veidojam aranžējumus visiem šiem darbiem: es – formu, viņš – tembrus, lai būtu gan vecā, gan mūsdienīgā skaņa. Mēs tikko nospēlējām pilotprojektu – nelielu koncertiņu Liepājā „Shine Cafe”.

Visi pēc koncerta nāca klāt un teica: „baigi” labi, tāds īsts „daft punk”!

Mēģinājām visu darīt tā, lai cilvēkam, kas par to neko nezina un neklausās, rastos intriga, un lai viņš nepaliktu vienaldzīgs. Jo pašlaik jau šādas mūzikas īsti nav. (Apdomājas.) Uzstāties „Positivus”, protams, ir ļoti nopietna lieta, un tam gatavojamies jau pusgadu. Būtībā tā būs jauna mūzika, kas tur skanēs – ar veco gabalu iezīmēm. Uz skatuves no „vecā” „Zodiaka” kāpšu tikai es, jo esmu savācis jaunus čaļus: lai spēlētu mūsdienīgi. Ar veco sastāvu varam uzspēlēt roku – kā būs rudenī gaidāmajā projektā „Sarkanu vāveru prieks” ar Vācieša dzeju un Ģirtu Ķesteri galvenajā lomā: tur spēlēsim tādu riktīgu roku un blūzu. Bet šis ir gadījums, kad mūzikai jāskan mūsdienīgi. Uz skatuves kāps ģitārists Mārcis Auziņš, bundzinieks Mārtiņš Linde, mans Jānis, kurš spēlēs basģitāru; no vecajiem būs Zigfrīds Muktupāvels, kurš gan šoreiz nedziedās, bet spēlēs speciāli no Itālijas pasūtītu dārgo supervijoli, no kuras nāk ārā visādi brīnumi.

Šo pašu programmu 31. oktobrī spēlēsim arī koncertzālē „Palladium”, tikai tā būs jau pilnā koncertprogramma – vismaz stundu un divdesmit minūtes.

Tev pašam rodas nostalģija, spēlējot šos skaņdarbus?

Oi, sākumā man šķita: nu, kam to vajag? Bet dēls pamudināja, – „baigi forši”, ka ir tādi tembri… Un tad patiesībā tas viss mani aizrāva, un ir gandarījums, ka sastāvs ir ļoti profesionāls, ka mūzika ir ļoti laba, ka skan, ka „grūvs” ir labs un pārdomāts. Prieks par to, ka ir tas, ko vajag.

 

Varbūt ir doma kādā brīdī to visu ierakstīt albumā?

Par to domājam, bet šobrīd līdz pat rudenim galīgi tam nav laika – ar visu Meierovica mūziklu Operā un Vācieša projektu. Varbūt pēc Jaunā gada, jo tiek atlasīti gabali, top arī jauni. Tas jādara.

Tev šoruden ir vēl divi lieli projekti, kurus pieminēji.

Sākšu ar pirmo, kas nāks klajā. Pagājušā gada martā – pats nezinu, kāpēc – man spontāni tapa daudzas dziesmas ar Ojāra Vācieša tekstiem. Nez kāpēc likās, ka Vācietis ir tāds ļoti dzīvespriecīgs, atraktīvs, nepieradināts un traks! Uh!

Tas mani aizrāva, un, pašam pilnīgi negaidot, sāku rakstīt roka gabalus.

„Sarkanu vāveru prieks” man ir ļoti mīļš projekts, ko īstenošu kultūras centrā „Totaldobže” sadarbībā ar Reini Druvieti. Ģirts Ķesteris būs solists un provokators, un koncerta forma katru reizi būs citādāka, ņemot vērā to, kāds būs publikas noskaņojums, strikti nenovelkot robežu. Evita Sniedze raksta literāros pielikumus šim darbam; skatuvi un tērpus veido Kristiāna Dimitere, turklāt tieši šim projektam esmu nopircis divus „vintage” instrumentus – lai būtu gan skats, gan skaņa.

Savukārt mūzikls par Zigfrīdu Annu Meierovicu kopā ar dramaturģi Māru Zālīti ir tapis gada garumā. Tas būs par viņa dzīvi, sievietēm, aiziešanu, par visām tām mistiskajām lietām, kas viņa dzīvē notikušas; tas būs mēģinājums to izskaidrot vai kaut kā sasaistīt kopā. Pie šā darba, kā pirmizrāde paredzēta 18. novembrī Latvijas Nacionālajā operā, pieslēdzies režisors Gatis Šmits, kuram ir vēl trešais skatījums uz visām šīm lietām. Esmu pārliecināts, ka tas būs ļoti, ļoti aizraujošs projekts. Ar nepacietību gaidu, kad sāksies mēģinājumu process, un paldies Operai, ka tā atrada iespēju mūs ielaist ar šo darbu uz skatuves. Tur ir atbilstoša skatuve un liela, laba zāle šādiem megaprojektiem. Simfoniskā orķestra mums gan nebūs, jo – to nevaram atļauties, turklāt diemžēl neviens šo projektu neatbalsta. Es šos atteikumus krāju, to man jau ir ļoti daudz, tā ka varēšu rīkot izstādi… (Smīn.)

Drīksti atklāt, kādi aktieri piedalīsies šajā uzvedumā?

Manuprāt, ka vēl ir mazliet pāragri. Ja nu rīt kaut kas mainās? Bet komanda mums ir laba, lai gan – norisinās šādas tādas cīņas ar režisoru. (Smaida.) Taču visi gudri cilvēki; saliksim galvas kopā, un domāju, ka rezultāts tiešām būs labs.

Šķiet, ka beidzot muzikālais teātris „Ars Nova” ir ticis pie savām telpām…

Visus šos gadus strādājot kopā, lielākā problēma bija telpas, jo projektu ir daudz. Tāpēc, izmantojot izdevību, vēlos pateikt lielu paldies Valmieras teātrim, kas sakoda zobus, bet ielaida mūs telpās labos datumos ar „Agro rūsu” un „Kaupēnu”. Viņu labvēlīgās attieksmes dēļ varējām eksistēt šos gadus, taču – bezgalīgi to nevar, jo tas „neiet krastā”. Tāpēc mūsu producente riskēja un paņēma vecā kinoteātra „Daile” telpas.

Pašlaik tas tiek pārbūvēts, un tur atradīsies mūzikas nams „Daile”, kur būs vairāk mūzikai pietuvināti projekti.

Mājas īpašnieks – ārzemju latvietis Juris Nāruns – ir ļoti atsaucīgs, un paldies, ka viņam nav vienalga, kas tur notiks. Domāju, ka tā Rīgai būs ļoti laba [koncertu] vieta, jo patiesībā mums tādas koncertzāles nemaz nav. Mūzikas namā „Daile” būs iespēja spēlēt akustiskus koncertus, jo tur ir labas klavieres „Yamaha”, aparatūra, gaismas; ir jebkādos veidos pārbūvējama skatuve, kas dāvās iespēju rīkot visu – sākot no modes skates un beidzot ar teātra izrādi; zāle ir transformējama dažādiem pasākumiem. Bija saruna ar Māri Briežkalnu par „Vasaras ritmiem” un lielo zvaigžņu viesošanos. Vakar tikāmies ar Ingu Ulmani, kurš meklē vietu savam „Brīnumskapim"...

Mūzikas nams „Daile” būs vieta, kurai centīsimies piesaistīt tiešām kvalitatīvus projektus un nelaist latiņu zemāk, jo ir daudz labu projektu, kas netiek parādīti vienkārši tāpēc, ka ir pilnīgs telpu trūkums. Tagad, cerams, būs citādāk. Doma atklāt mūzikas namu ir novembra sākumā, bet tad jau manīsim, kā mums klāsies.

0 komentāri

Komentāru nav