Latvijai ir sava skaņa. Saruna ar Arti Orubu

Latvijai ir sava skaņa. Saruna ar Arti Orubu
Mārtiņš Otto, Rīga 2014 . Artis Orubs
Kaspars Zaviļeiskis
18-07-2013 A+ A-
Saulkrastos veiksmīgi norisinās jau tradicionālais džeza festivāls, ko ar prieku apmeklējam arī mēs un ar vēl jo lielāku prieku satiekam tur tādus pašmāju mūziķus kā kolorītais un atraktīvais bundzinieks un perkusionists Artis Orubs. Jā, viņš ir labi zināmā sitaminstrumentu spēles meistara Indra Oruba dēls, bet jau vairākus gadus var droši apgalvot, ka Artis ir kļuvis par patstāvīgu, spilgtu personību Latvijas mūzikā. „Saulkrasti Jazz” viņš koncertē kopā ar grupu „ElektroFolk”, tāpat uzstājas kopā ar Laimas Jansones jauno projektu „Zarbugans” un citās apvienībās, kā arī ir Latvijas Mūzikas akadēmijas džeza nodaļas sitamo instrumentu klases pasniedzējs.

Šonedēļ notiek festivāls „Saulkrasti Jazz”, kurā loģiski piedalies arī tu. 16. jūlijā uzstājies „ElektroFolk” sastāvā, tādēļ pastāsti, lūdzu, kas šis īsti ir par projektu un kāpēc tajā esi iesaistījies arī tu?

Līdz „ElektroFolk” nonācu tādēļ, ka spēlēju pie Raimonda Tigula. Viņš vienu dienu pieaicināja arī Kristīni Kārkli-Puriņu kopā ar brāli Edgaru Kārkli. Saspēlējāmies, un tad Kristīne ieminējās, ka viņi strādā arī ar Aināru Majoru, ka ir tāds ansamblis „ElektroFolk”… Tā es tur nokļuvu.

Vai tevi tur uzaicināja tādēļ, ka bija vajadzīgs kāds cilvēks, kurš nevis vienkārši spēlē bungas, bet arī piedalās radošajā procesā?

Šajā gadījumā viss bija diezgan sakārtots. Šoreiz tiešām paņēmu jau kaut ko gatavu un pieliku klāt nedaudz no sevis. Pieliku klāt arī to savu izveidoto sitaminstrumentu komplektu, kas skan un izskatās labi.

 

Ar ko šis projekts atšķiras no „Zarbugana”? Es domāju tīri muzikāli.

Šeit mans komplekts saucas „Medūza”. Tas ir lielais. Un tad ir otrs, tā nosaukums – „Tripers”. Ar to nav domāta slimība, bet drīzāk ceļojumu komplekts, jo to var salikt vienā kastītē. Šo nosaukumu pēc vienas spēles deva Ivars Pētersons. Viņš nesaprata, kas tas vispār ir – bungas, perkusijas? Tā arī pavaicāja: „Kas tas tev par „triperi”?” Attiecīgi ir tā, ka „ElektroFolk” viss vairāk ir balstīts uz spēcīgiem „grūviem”, jo Ainārs ir ļoti labs, smagnējs basists, tādēļ ir svarīga tā ritma apakša. Savukārt pie Laimas mums ir vairāk improvizācijas. Ir pamatlīnijas, bet liela brīvība lietot vairāk dažādus īpatnējākus perkusiju elementus.

Uz skatuves atstāj iespaidu, ka tev ļoti patīk improvizēt, dauzīties, kaut vai kratīt to pašu zarbuganu (apļveida plēve, ko kratot, rodas ritms) vai sist plaukstas kā vēl vienu perkusiju instrumentu. Vai tev ir garlaicīgi vienkārši nospēlēt koncertu, kur šādām izdarībām nav vietas?

Nn-ē. Tas ir atkarīgs no situācijas. Ja tev ir darba devējs, tad dari tā, kā viņš prasa, jo par to saņem naudu. Taču ir situācijas, kad esi iesaistīts izteikti mākslinieciskā darbībā, un tur tu atkal vari piedalīties ar savām idejām, nedomājot tik daudz par finansiālo pusi. Un man patīk darboties konceptuāli. Tādēļ arī „Zarbugans” ir projekts, kuram katrā dziesmā ir kaut kas jauns. Šāda pieeja jau iespējama arī rokmūzikā un popmūzikā – izdomā savu partiju, pieeju, un ir interesantāk.

 

Esmu pamanījis, ka nenodali mūzikas stilus – tie labi, tie slikti. Ja tevi paaicinātu uzspēlēt kādā labā rokgrupā, droši vien arī piekristu.

Mierīgi!

Nav nekādas atšķirības starp valsi un džezu. Man personīgi. Konservatorijas iestājeksāmenos mēdzu topošajiem studentiem pajautāt: „Vari nospēlēt „Pie dzintara jūras”?” Cilvēki par to ir šokā! Viņiem ir kauns. Bet no kā kaunēties? Par ko?

Ir daudz jāmācās, lai varētu daudz ko izdarīt. Piemēram, nospēlēt melodiju uz bungām tā, lai to var atpazīt. Vai vari šo melodiju attīstīt? Vai vari pēc tam pie tās atgriezties? Ja esi mākslinieks, tad to visu vari izdarīt. Taču, ja atnāc un vienkārši kaut ko bezjēgā virpini un birdini, tad rodas jautājums – nu un?

Kā koncertos ir ar tiem bungu solo? Bieži, skatoties koncertus, var just to, kā cilvēki gaida maksimāli iespaidīgu bundzinieka solo. Iedomājas, kā viņš tur plosīsies, dārdinās pa visām bungām, bet viņš pēkšņi ņem un nospēlē kaut kādu ļoti sarežģītu, nebūt ne dārdošu solo.

Redzi, tas šovbizness ir attīstījies tādā virzienā, ka cilvēki nāk uz koncertu nevis ar ausīm, bet acīm. Vienkāršam patērētājam ir vajadzīgs šī zooloģiskā mērkaķa sindroms, citādi viņš to nevar saprast. Viņš ir pieradināts, ka būs dārdoņa.

Man arī patīk, ka ir kaut kāda kulminācija, bet tas ir atkarīgs no situācijas, no momenta. Ir jābūt koncepcijai.

Kur šo visu iemācījies?

Tā ir dzīves skola! Man vienmēr ir paticis kaut ko veidot. Uzbāzties cilvēkiem ar idejām, kas viņiem nav ērtas. Diezgan bieži aranžēju un producēju mūziku, un šī uzmākšanās ir nonākusi tajā stadijā, kad cilvēki saprot – bet tas, vecīt, ir „baigi” labi!

Respektīvi, vajag iziet ārpus komforta zonas, lai pēc tam iegūtu lielāku gandarījumu!

Jā, tā var teikt. Es gan nezinu, kas ir tā komforta zona.

Tu vari 30 gadus spēlēt rokgrupā vecos hitus un ieiet tajā komforta zonā.

Tas ir citādāk. Tad tu to vien esi darījis. Piemēram, spēlē „AC/DC” un viss.

Taču spēlēt vienkārši taisnu ritmu patiesībā ir nenormāli grūti. Būtībā ir grūti nospēlēt maz, bet ar jēgu.

Bundziniekam arī klusums ir mūzika.

Jā, bet tas attiecas arī uz citiem instrumentiem. Bet ļoti svarīgi, lai mūziķis to darītu ar mērķi, meklētu savu seju. Problēma visā pasaulē šobrīd ir tāda, ka mūsdienās jau zini, ko dara kaut kāds džeks tundrā un kāds – Amazones džungļos, un tu sāc to pašu darīt šeit. Kāpēc? Varbūt nemaz nevajag?

Varbūt mūziķim vispār nevajag tik daudz klausīties mūziku? Ja tev kāds mūziķis patīk, labi, paklausies viņa ierakstus, bet nevajag pārspīlēti rakāties pa piebāzto „YouTube”. Beigās tas fantoms tev stāvēs blakus, un tu vairs nebūsi brīvs.

Tad sākas arī izteikta kopēšana.

Jā. Vajag meklēt savējo, jo katram tāds ir. Tas vienkārši prasa lielāku piespiešanos.

Tajā pašā laikā nebūtu radušies daudzi mūzikas stili, ja katrs darītu tikai kaut ko savu, nevis sāktu kādu atdarināt. Cilvēki sāk spēlēt to, kas ir modē, veidojas jauns vilnis, jauna stilistika.

Savā ziņā tev ir taisnība. Uzreiz aizdomājos par to, kurā laikā visvairāk kaut kas ir radies. Tie noteikti ir septiņdesmitie gadi. Tagad šķiet, ka viss ir reāli izsmelts!

 

Tu esi acīmredzami aizrāvies arī ar tautas mūziku, kur noteikti ir ko smelties no mūsu pašu muzikālajām saknēm.

Man bija liels sapnis Dziesmu svētku gājienā uzspēlēt tās lielās basbungas. To arī izdarīju. Gāju kopā ar Kristīni un Edgaru, jo viņu mamma vada Līvānu folkloras kopu „Ceiruleits”. Tas bija skaisti! Es gan nezinu, ko daudz no tās tautas mūzikas varam smelt, jo mums tā ir vairāk meditatīvi melodiska. Nav tik enerģiska un ritmiska kā Balkāniem. Taču tas ir interesanti. Tajā esmu iesaistījies caur Raimondu Tigulu un tad jau sācis sadarboties ar Kristīni Kārkli-Puriņu un Edgaru Kārkli, ar Laimu Jansoni. Viņi visi ir ģeniāli, talantīgi cilvēki, kas ir primārais.

Vai padzīvošana Nīderlandē tev arī daudz ko devusi, vai arī, palikdams un spēlēdams Latvijā, to pašu vien būtu sapratis? Tur tiešām viss notiek citādāk, labāk?

Protams, ka džeza kultūra Nīderlandē ir tehniski daudz attīstītāka. Tur ir bijis liels amerikānisma vilnis. Taču ir jautājums, vai viņi ir arī stilistiski attīstītāki? Nav tādas raksturīgās šīs zemes skaņas. Savukārt Beļģijā to var just. Skandināvijā arī.

Un arī Latvijai ir savs skanējums. Taču mūsu nelaime ir tā, ka nemitīgi gribam skatīties uz citiem, salīdzināt, mēģināt kopēt. Patiesībā jau katram cilvēkam ir dota spēja domāt, kustināt smadzenes, kaut ko veidot. Domāju, ka mums viss vēl ir priekšā.

Nākamgad Rīga būs Eiropas kultūras galvaspilsēta. Vai tas arī džezam, mūzikai Latvijā kopumā varētu dot kādu jaunu impulsu?

Muzikantiem tas primāri saistās ar lielākas naudas nopelnīšanu, jo tiek piesaistīts papildu finansējums. Taču par attīstību runājot, domāju, ka ar gadu ir par maz, lai kaut kas krasi mainītos. Tas ir ilglaicīgāks process.

Ja salīdzina ar desmit gadus senu pagātni, tad, jo īpaši džeza jomā, var teikt, ka Latvijā daudz kas ir uzlabojies. Ir parādījusies iespēja jaunajiem studentiem mācīties džezu tepat, nevis, kā tas bija tavā gadījumā, doties kaut kur prom, ja ir vēlme šajā jomā ko sasniegt.

Ir, ir. Tagad iespēju ir daudz vairāk. Taču sajūta ir tāda, ka studentiem joprojām šķiet, ka citur zāle ir zaļāka. It kā to var saprast, bet tajā pašā laikā to negribu saprast. No sevis taču neaizbēgsi.

Diemžēl to jau saprot tikai ar paša pieredzi.

Nuja. Tas ir tāpat, kā tēvs saka dēlam, ka jādara tā, bet dēls tāpat darīs citādāk.

Tēvs arī tevi ir konsultējis darba sakarā? Esi klausījis?

Cik viņš ir teicis, neesmu klausījis. Bet tēvs arī nav mani strostējis. Tāpat jau viss ir saistīts ar viņu – bija „Odis”, bija visi tie cilvēki koncertos un mēģinājumos. Nesu bungas, biju klāt. Tad – spēlēšana „Dr. Bormenthol”.

Kopš tā laika vairs neesi spēlējis kopā ar tēvu?

Nē. Man ir bijušas idejas izveidot kaut ko divatā, bet vienmēr šķiet, ka par maz laika.

Tev ir iespēja iesaistīties, piemēram, Ginta Žilinska trio ar perkusijām, padarot to par kvartetu!

Jā, tur vienīgi nebūtu skaidrs, ko ar tām divām bungām darīt.

Bet boogie-woogie ar divām bungām būtu kas, iespējams, nebijis!

Varbūt, jā. Kaut kas būs jāizdomā.

Ja tev globāli būtu jāizdara izvēle starp džezu, blūzu vai roku, kam tu dotu priekšroku?

Nevaru atbildēt uz šo jautājumu. Ar džezu nevaru paēdināt ģimeni, man ir trīs bērni. Ar blūzu un roku tomēr ir citādāk, bet svarīga jau ir muzikālā kvalitāte. Tā vai nu ir, vai tās nav.

 

Kvalitāte rodas mācoties. Pats esi kļuvis par pasniedzēju, kas noteikti ir jauns izaicinājums.

Jā, tā ir iespēja arī pašam turpināt mācīties. Tas tiešām ir interesants darbs, jo šo nu jau divu gadu laikā esmu izveidojis sistēmas gan studentiem, gan sev. Tas palīdz citādāk paskatīties uz daudzām lietām.

Nupat „Rīgas ritmos” uzstājās „Medeski Martin & Wood”, un man bija tas gods šos māksliniekus intervēt. Intervijas laikā bundzinieks un arī pasniedzējs Billijs Mārtins izteica līdzīgu domu, ka slikts ir tas skolotājs, kurš neairē kopā ar skolniekiem.

Tieši tā. Jo arī tad, kad tev kāds ko pajautā, ir jāsaprot, kā to izstāstīt vai parādīt. Tev var būt ir nezin’ kāds grāds, bet, ja neproti studentam paskaidrot to, ko viņš nesaprot, tad ir kaut kā… stulbi!

Ko tu īsti saviem studentiem māci?

Šie studenti jau nāk no Rīgas Doma kora skolas, kur pamatus viņiem ir ielicis Tālis Gžibovskis. Viņiem mācu, piemēram, par saspēli starp basu un bungām, par to, ka viens individuāli nevari spēlēt grupā. Tur tev ir jābūt vienam no zobratiem, ir jāatrod veids, kā tie zobrati sadarbojas.

Man šķiet, ka vajadzētu vairāk mācīt arī to, kā sevi pasniegt uz skatuves. Un ne tikai tehniskā nozīmē. Arī džezā ir ne mazāk svarīgi, kā izturies uz skatuves, performē, uzrunā publiku…

Jaunie mūziķi mēdz ļoti uztraukties un iegrimt sevī, lai spētu visu nospēlēt. Es domāju, ka tas tomēr nāk ar laiku. Atceros arī pats sevi. Nevarēju pat neko mikrofonā pateikt.

Rokmūzikā un jo īpaši popmūzikā nav reti gadījumi, kad neprasme spēlēt tiek pietušēta ar imidžu, šovu uz skatuves, kas publikai tāpat rada laba koncerta iespaidu.

Par šo ir ļoti laba filma – „Before the Music Dies”. Tā ir divu fanātiķu filma, kurā intervēti daudzi mūzikas biznesa cilvēki, zvaigznes, kas arī apliecina, ka mūsdienās jau vairs nevajag labi spēlēt, jo tev ir daudzas iespējas darīt citādāk. Piemēram, „uztaisīt” visu datorā un pēc tam jau var izdomāt, kā to parādīt dzīvajā koncertā.

Tajā pašā laikā, vai tev nerodas sajūta, ka mūsdienās, kā reizi, cilvēki atkal sāk vairāk novērtēt tieši dzīvo uzstāšanos?

Es ceru. Varētu būt, ka daudz kas nāk atpakaļ, ko var redzēt arī modē. Apspīlētās stabulenes, riteņi bez brīvgaitas un hipsteru brilles, kas it kā būtu kaut kas „baigi” jaunais. Bet šādi jau tā pasaule darbojas. Šī ir tā jaunā pasaules kārtība, kas mūs tomēr tur tajā kastītē…

0 komentāri

Komentāru nav