Zaļais mūris. Kanālmalas apstādījumi un Bastejkalns

Zaļais mūris. Kanālmalas apstādījumi un Bastejkalns
Kaspars Garda, Rīga 2014
Mūsu pastaiga pa Rīgas parkiem un dārziem turpinās pa vienu no plašākajām Rīgas centra zaļajām zonām – Bastejkalnu un kanālmalas apstādījumiem –, kas, līdzīgi kā Austrijas galvaspilsētā Vīnē, veidota, nojaucot vecos pilsētas nocietinājumus, projektējot kanālu, parkus un bulvāru loku. Mūsdienu Rīgā pilsētas kanālmalās slejas būtiskākie nacionālās kultūras simboli – Baltais nams jeb Latvijas Nacionālā opera un tēlnieka Kārļa Zāles veidotais Brīvības piemineklis, turpat Bastejkalna pakājē esošā tiltiņa margām kilogramiem metāla atslēgu turpmākās dzīves nešķiramībai saslēdz kāzinieki, bet savu paralēlo pasauli kanālā cenšas izveidot bebri, liekot lauzīt galvas ne vienam vien pilsētas dārzu un parku kopējam.

19. gadsimta piecdesmitajos gados ar Krievijas cara Aleksandra II piekrišanu sāka nojaukt viduslaiku Rīgas aizsardzības mūrus. Modernajā dzīvē vaļņi un nocietinājumi pilsētai vairs nebija vajadzīgi. Pasaule attīstījās strauji, un vēsturiskie mūri vairs nepildīja pamatfunkciju. Smilšu bastiona vietā tika uzbērts kalns, kas sākotnēji tika saukts par Gliemežnīcas kalnu, bet mūsdienās pazīstams kā Bastejkalns. Tāpat kā kādreiz viduslaiku pilsētas mūriem, kanālam, tā apstādījumiem un Bastejkalnam bija jānodala vecā pilsēta no jaunās un modernās Rīgas.

Tas arī veiksmīgi funkcionē joprojām – zaļā zona kā miermīlīgs, dzīvs valnis apskauj Vecrīgu, aicinot uzkavēties pie kāda no tiltiņiem, strūklakām vai soliņiem.

Ar mainīgiem panākumiem šo gadsimtu laikā kanālmalas apstādījumos mēģināts ieaudzēt dažādus mūsu klimatam neraksturīgus augus. Daži no tiem saglabājušies vēl no pirmā Rīgas dārzu direktora Georga Kūfalta laikiem 19. gadsimta otrajā pusē. Starp Latvijas Universitāti un Operas namu joprojām aug paša Kūfalta stādītais Amerikas ragukoks, bet tieši pretim tiltiņam, kas savieno abas iepriekš minētās ēkas, aug īpatnēji smaržojošais un neparastām ārstnieciskajām īpašībām apveltītais Ginka koks – viena no senākajām augu sugām uz šīs planētas. Īpaši romantisks ir kanālmalas skvērs iepretim Latvijas Nacionālajai operai, kad pavasaros tur uzplaukst pagājušā gadsimta 70. gados stādītās magnolijas un Ķīnas košumkrūms Fortina forsītija.

 

Pie tiltiņa, kas pie Nacionālās operas ved pāri kanālam, ir viens no Rīgas jaunākajiem pieminekļiem – Rīgas mērs Džordžs Armisteds ar kundzi un sunīti, ko 20. gadsimta sākuma britu izcelsmes Rīgas saimniekam atklāja pati Anglijas karaliene Elizabete II.

Operas skvērā atrodas viena no greznākajām galvaspilsētas strūklakām. 19. gadsimta astoņdesmitajos gados veidotajā figūru kompleksa vidū ar milzu gliemežvāku virs galvas gozējas kaila nimfa, bet tai pie kājām rotaļājas bērni un delfīni.

Šobrīd redzamā strūklaka jau ir 19. gadsimta oriģināla kopija. Savukārt skats ar strūklaku un fonā redzamo Balto namu ir kļuvis par Rīgas pastkaršu klasiku.

Neatņemama kanāla ainavas sastāvdaļa ir tilti – lieli, mazi un pavisam maziņi. Pirmie, saprotams, tapa trīs lielie un pamatīgie, kurus ikdienā kā tiltus neievērojam. Līdz ar viduslaiku mūru nojaukšanu tika izbūvēti trīs lielie tilti pār kanālu, savienojot tagadējo Kr. Valdemāra, Brīvības un Kr. Barona ielu ar Vecrīgu. Mazie gājēju tiltiņi pār kanālu sākotnēji bijuši veidoti no koka. Tilts Bastejkalna pakājē gan bijis tik neveikli uzbūvēts un pārmēru stāvs, ka ziemas laikā gājēji krituši un slīdējuši. Šā iemesla dēļ tas saņēmis dažādas ironiskas palamas, kā „astotais pasaules brīnums” un tamlīdzīgi.

 

Tomēr vislielākā kanālmalas tiltu atrakcija saistāma ar jaunāko laiku kāzu tradīciju – piekaramo atslēgu slēgšanu pie tilta mūžīgai kopā būšanai un saticībai.

Atslēgu blāķi ar ierūsējušiem jaunlaulāto vārdiem pie viena no Bastejkalna tiltiņa margām allaž izraisa tūristu interesi, bet Rīgas dārzu un parku apsaimniekotājiem rūpes par parka estētiku. Taisnības labad gan jāsaka, ka nešķiramība nemaz tik mūžīga nav, jo atslēgas jau kopš šīs tradīcijas aizsākšanās (aptuveni pirms 10–15 gadiem) ik pa laikam tiek likvidētas.

Pats Saulkalnes dolomīta, smilšu un veco Rīgas mūru uzbērtais Bastejkalns ir noslēpumaina, nenoliedzami pievilcīga vieta pašā galvaspilsētas sirdī. Bijušā aizsardzības bastiona romantiskā šķautne jau tika izcelta tā pašos attīstības pirmsākumos, kad 19. gadsimta astoņdesmitajos gados tur durvis vēra kafejnīca – paviljons, bet parka krēslas saldmi pilsētas sirdī kopš 19. gadsimta beigām papildina mākslīgā kaskāde, kas sākotnēji bija veidota no dekoratīviem šūnakmens klinšu gabaliem, pēdējos vērienīgos pārbūves darbus piedzīvoja pirms vairāk nekā pieciem gadiem.

Pēc to pabeigšanas 2008. gadā paveiktais saņēma visai asu arhitektu un pilsētvides profesionāļu kritiku. Jaunā kaskāde tika saukta par bezgaumīgu, vidi degradējošu un neatbilstošu tā vēsturiskajam izskatam. Kā 2008. gada jūnijā laikrakstam „Diena” norādīja Latvijas Arhitektu savienības (LAS) biedri, veiktie darbi nav uzskatāmi par vecās kaskādes remontu, bet gan par pamatīgu pārbūvi, kas veikta bez nepieciešamajiem saskaņojumiem. Tāpēc pat tika aicināts jaunizveidoto kaskādi nojaukt.

 

Tomēr maldīgi domāt, ka zaļā oāze pilsētas centrā ir iekārtota vien rīdzinieku priekam un labsajūtai. Tur savus noteikumus diktē arī daba – gan tā, kas centusies pielāgoties pilsētas ritmam un labumiem, gan tā, kas pilsētu cenšas pakļaut savām vajadzībām.

Grūti iedomāties rīdzinieku, kurš bērnībā pilsētas kanālā nebūtu barojis pīles, bet īsta greznība bija pietuvoties cēlajiem, lepnajiem un neatkarīgajiem gulbjiem. Kā viskrāšņākā greznumlietiņa jaunā pilsētas zaļā mūra sienā 19. gs. deviņdesmitajos gados pilsētas kanālmalā tika izvietots gulbju namiņš, bet Rīgas Putnu audzēšanas biedrība pilsētai uzdāvināja divus gulbju pārus. Sākotnēji namiņš peldēja uz pontona, bet vēlāk tika noenkurots krastā pie Bastejkalna, kur atradās līdz 1996. gadam. Tā kā tur mītošie gulbji bija gājuši bojā jau deviņdesmito gadu sākumā, tika nolemts noņemt arī stipri bojāto namiņu. 2001. gadā bijušais Rīgas mērs Andris Ārgalis par saviem līdzekļiem to atjaunoja, bet gulbju rezidencē iemitinājās pārītis – Jānis un Līga. Šobrīd gulbju pilsētas kanālā nav, bet skaisto putnu namiņš Bastejkalna pakājē joprojām stāv un gaida savus jaunos iemītniekus.

 

Tomēr īsti revolucionāri Rīgas pilsētas kanālā ir bebri, kas neatlaidīgi cenšas izveidot savu republiku, pilnībā ignorējot jebkādas dabas likumsakarības un pilsētas noteikumus. „Kanāla bebri turpina sagādāt galvassāpes Rīgas domei,” vēstīja ziņu kanāli vēl pirms gada. Bebriem nerūp ne Nacionālās operas apstādījumi, ne simt gadu vecie koki. Ja vajadzīgs dambis pilsētas centrā, tas tiks būvēts! Pērn kanālā dzīvoja divas bebru ģimenes, un ar pašvaldības spriedumu pret šiem kustoņiem tika lemts izturēties... iecietīgi. Tāpēc metāla iežogojumi ap kanālmalas kokiem ir mēģinājums draudzīgi sadzīvot ar dabu, vienlaikus saglabājot iekoptos apstādījumus.

Ja paveicas, bebrus nedarbos var pieķert vēlās nakts stundās vai vecpilsētas zaļo „nocietinājumu” aplūkojot, vizinoties pa kanālu ar kādu no kuģīšiem vai laivām. Tas ir arī labākais veids, kā būt pretstraumē pilsētas skrejošajam ritmam un izbaudīt kanālmalas apstādījumus visā to krāšņumā.

0 komentāri

Komentāru nav