No vēstures nav jākautrējas. Saruna ar Māri Gaili

No vēstures nav jākautrējas. Saruna ar Māri Gaili
Kaspars Garda, Rīga 2014 . Uzņēmējs Māris Gailis izrāda Žaņa Lipkes muzeju
Šaurā Ķīpsalas ieliņā – precīzāk runājot, Mazajā Balasta dambī 8 – smaržo pēc darvas un Daugavas. Un tieši šeit meklējams Žaņa Lipkes memoriālais muzejs – no darvotiem dēļiem celta ēka, kas vizuāli atgādina otrādi apgāztu laivu vai šķirstu. Muzejs svinīgā ceremonijā oficiāli tiks atklāts šodien, 30. jūlijā, taču darbojas jau kopš pagājušās vasaras, kad beidzot tika pabeigta celtniecība. Mūs pie muzeja sagaida viens no tā dibinātājiem un idejas līdzautoriem – uzņēmējs Māris Gailis, kuram netrūkst ne stāstu par muzeja tapšanu, ne par Žani Lipki – cilvēku, kurš Otrā pasaules kara laikā no nāves izglāba sešdesmit ebreju. Vēlaties dzirdēt šos stāstus? Tad dodieties uz Ķīpsalu!

„Viņi bija skaists pāris!”

Kamēr gaidām ierodamies fotogrāfu, Māris labprāt izrāda muzeja jeb memoriāla ekspozīciju, smejot, – pašlaik ik pa brīdim viņam pašam jāiejūtas gida lomā, taču jau pavisam drīz muzeja apmeklētāju rīcībā nonāks nesen iepirktie audiogidi, tādējādi atvieglojot muzeja darbinieku ikdienu. Muzeja izstāžu zāle izvietojusies pustumšā telpā, par kuras vizuālo noskaņu rūpējies scenogrāfs Reinis Suhanovs un mākslinieks Kristaps Ģelzis, bet par muzikālo – komponists Jēkabs Nīmanis, kurš partitūrā iekļāvis arī Žaņa Lipkes sirdspukstus.

 

Staigājam gar vitrīnām, kas nodēvētas par pieturām – tādu kopumā ir divpadsmit; trīspadsmitā pietura ir zemnīca jeb bunkurs, kurā slēpās no geto un koncentrācijas nometnēm izglābtie cilvēki, kas pēc tam tika transportēti tālāk uz Dobeli, un pētām tā laika liecības – vēsturiskos materiālus un dokumentus. Tikmēr Māris Gailis aizrautīgi stāsta par Žani Lipki, viņa sievu Johannu un paveikto cilvēku glābšanā, neaizmirstot piebilst, ka Lipkēm talkā nāca vairāki palīgi, kuru vārdi arī ir apzināti.

 

„Viņš bija vienkāršs dokers, lai gan pēc tam padomju laikos dokumentos rakstīja, ka bijis palīgstrādnieks. Un Lipkem jau briesmas draudēja ne tikai no vāciešu puses; pēc kara viņu pratināja „čeka”, mēģinot saprast, kādēļ viņš palīdzējis ebrejiem un vai par to saņēmis atlīdzību un kļuvis bagāts...

Rau, kur vitrīnā var apskatīt Žaņa tolaik astoņus gadus vecā dēlēna zīmēto zem mājas izrakto bedri jeb pagrabu, kurā slēpās cilvēki un kurā varēja iekļūt pa eju, kas veda zem suņubūdas.”

Sarunas gaitā muzeja idejas autors neaizmirst piebilst, ka Žanim Lipkem palīdzēja arī viņa kundze Johanna – dzimusi grāfa meita –, kurai nācās bēgļiem gādāt ēdienu un rūpēties par viņiem arī citādi. „Viņi patiešām jaunībā bija ļoti skaists pāris!” saka Māris Gailis, norādot vitrīnā uz kādu Žaņa un Johannas jaunības dienu fotogrāfiju. Tāpat kā šī bilde, pārējie muzejā apskatāmie dokumenti atrasti ģimenes arhīvā – mājas bēniņos un verandā. „Ārija to visu uzdāvināja, tā ka mums ir arī muzeja krājums – aprakstīts un digitalizēts,” norāda Māris Gailis.

 

Kādā vitrīnā redzams koferītis, kurā uz Lipkes māju nestas bēgļiem domātās kūpinātās zivis; turpat blakus ir vitrīna, kurā novietotas bēgļu un viņu pēcnācēju rakstītās pateicības vēstules, kas pēc kara uz Ķīpsalu ceļojušas no visām pasaules malām. „Patiesību sakot, Žanis Lipke būtu pelnījis veselu grāmatu. Cerams, ka tāda ar laiku taps, jo ir ievadītas sarunas ar vairākiem vēsturniekiem par šādas grāmatas rakstīšanu,” vēlāk intervijā saka Māris Gailis.

Ikvienam ir roka jāpieliek

Par to, kā radusies ideja veidot Lipkes memoriālu un muzeju, Māris Gailis teic, – aizsākums meklējams ap 1997. gadu, kad, sākot Ķīpsalā būvēt rindu mājas, gluži nejauši atklājies, ka aiz viņa zemesgabala atrodas Žaņa Lipkes māja. „Kopā ar draugu Augustu Sukutu, ar kuru kopā gadiem ilgi veidojām kinoforumu „Arsenāls”, sākām prātot, – tas jādara mums!” 2000. gadā tika pasūtīta un uzstādīta granīta plāksne, kas rotā Lipkes mājas sienu (tajā joprojām dzīvo Žaņa Lipkes vedekla ar dēlu – red.) un kuras atklāšanā piedalījās toreizējā Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga. „Tajā reizē mums radās vēl viena doma, – Lipke būtu pelnījis muzeju. Patiesībā tā doma „staigāja” diezgan sen, un ir pat arhitekta Ivara Strautmaņa zīmēta skice. Taču uz kādu laiku iecere apstājās.”

 

2005. gadā Māris Gailis kopā ar domubiedriem nodibināja nevalstisko organizāciju – biedrību „Žaņa Lipkes memoriāls”. „Pamatojāmies uz to, ka Ārija Lipke – Žaņa vedekla un mazdēla māte – bija ar mieru mums iznomāt zemi šeit, vēsturiskajā vietā. Sākām ar to, ka pasūtījām izpēti un konceptu, ar ko nodarbojās Viktors Jansons – kolēģis kopš „Arsenāla” laikiem un īsts teātra cilvēks. Viņš ķērās pie darba, apmeklējot holokausta muzejus citur pasaulē: Annas Frankas muzeju Nīderlandē; Berlīnē, arī Tallinā un Viļņā.

Koncepcija, pamatojoties uz savāktajiem materiāliem, bija apmēram tāda, – Žanis bija Dieva izredzētais, kā Noass šķirstā, kurš izglābj cilvēkus ļaunumu plūdos, cik nu iespēj.”

Pēc tam Zaiga Gaile ķērās pie ēkas projektēšanas (jāpiebilst, ka Z. Gailes radītais projekts jau izpelnījies atzinību vairākos prestižos pasaules arhitektu konkursos – red.), savukārt Māris sāka vākt līdzekļus, neslēpjot – tas nebija viegli, taču viņam izdevies atrast dzirdīgas ausis (jāpiebilst, ka ēkas 1. stāva zālītē atrodama pateicības plāksne ar cilvēku vārdiem, kas snieguši materiālu un cita veida ieguldījumu šā memoriāla un muzeja tapšanā).

 

„Pamatakmeni ielikām 2008. gadā – pirms pieciem gadiem; darbus pabeidzām pagājušā gada jūnijā. Strādājām tik, cik bija naudas, un vienmēr vismaz pāris cilvēku te rušinājās,” Māris rezumē, piebilstot, – kopumā muzeja tapšanā piedalījies ļoti daudz cilvēku, tādēļ viņš par to jūtas ļoti lepns. „Sabiedrības darbs un nauda; valsts te nav iesaistījusies, bet es arī neko neprasīju. Vienīgie, kas mūs atbalstīja, bija Kultūrkapitāla fonds un Rīgas pilsēta tehniskajai projektēšanai, savukārt no šā gada esam ieguvuši valsts budžetu.”

Filma, grāmata un arī mūzika

Jaunais muzejs aktīvi iesaistījies arī Rīgas kā 2014. gada Eiropas kultūras galvaspilsētas programmā, un pašlaik tiek strādāts pie vairākām tēmām. „Jaunieši veido intervijas un vāc videomateriālus – tas jāizdara šogad un nākamgad līdz vidum, atrodot mazbērnus un varbūt arī citus radiniekus, kuri atceras karu un ar holokaustu saistītās lietas. Tādas atmiņas ir vāktas, bet stāstu jau netrūkst, turklāt joprojām atklājas daudzas interesantas lietas.” Māris atceras, ka laikā, kad viņi ar Augustu Sukutu vadīja „Videocentru”, režisoram Hercam Frankam tika pasūtīta dokumentālā filma „Izglābtie” – par Žani Lipki un citiem glābējiem. „Pirmajā ekspedīcijā uz Izraēlu braucu līdzi kā producents, un toreiz vēl sastapām cilvēkus, ko Žanis Lipke bija izglābis. Hercs toreiz nofilmēja arī Johannas stāstījumu, no kura daļa skatāma arī muzejā. Zinātniekiem un vēsturniekiem tur būtu labs pētāmais materiāls.”

 

Vēl viens muzeja programmas pasākums ir rakstniecei Inesei Zanderei pasūtītā pusaudžiem domātā grāmata – ar mazā Ziga acīm skatītais un izstāstītais tēta noslēpums. (Tiesa, visi Žaņa Lipkes bērni jau miruši, taču, kā teic Māris Gailis, Austrālijā mītot diezgan daudz Žaņa Lipkes mazbērnu – red.), kā arī vēsturnieka Gustava Strengas gatavotais projekts par vietām, kur cilvēki iepriekšējā gadsimtā slēpās.

„Pagaidām šīs vietas tiek apzinātas; pēc tam taps virtuāla karte. Piemēram, Lipkes palīgi no geto izglābtos cilvēkus slēpa vismaz sešās dažādās vietās; tā bija īsta tranzīta bāze!

Viņi divas trīs dienas slēpās kādā Avotu ielas pagrabā, bet pēc tam tika nogādāti uz šejieni vai pa taisno uz Dobeli.” Ceturtā tēma ir komponista Artura Maskata topošais muzikālais darbs „Johanna un Žanis”, ko nākamā gada jūlijā solījies atskaņot Gidons Krēmers un viņa vadītais orķestris „Kremerata Baltica”. „Visdrīzāk tas notiks Lielajā ģildē, lai gan sākumā vēlējāmies to darīt šeit,” pa logu rādot uz piemājas pļavu, teic Māris Gailis, norādot – no šīs domas vajadzējis atteikties, lai pasaudzētu dārgos mūzikas instrumentus.

Pašlaik tiek tulkota savulaik jau izdotā vēsturnieka Zilbermaņa grāmata, taču Māris Gailis neslēpj, ka gribētos vēl kaut ko. „Vajadzētu monogrāfiju par Lipki – to vajadzētu uzticēt kādam speciālistam. Esmu runājis ar vairākiem potenciālajiem autoriem. Mums ambīciju netrūkst – gribam divus zinātniekus, kas te varētu strādāt.”

„Tāda bija vēsture!”
 
Vai, strādājot pie muzeja izveides, Māris Gailis atradis atbildi uz jautājumu, kādēļ Žanis Lipke riskēja ar savu dzīvību, glābjot šos cilvēkus? „Domāju, uz to jāskatās ļoti kompleksi. Protams, tas bija humānisms un cilvēcība. Pirmo viņš izglāba paziņu, paslēpjot savas mājas bēniņos. Pēc tam – vēl kāds. Tad raka bunkuru, un tā tas aizgāja.

Lipkem radās azarts: viņš teica, ka izglābis tikai piecdesmit, bet tas neesot nekas, vajadzētu piecus tūkstošus... Man šķiet, tas bija avantūrisms kopā ar cilvēkmīlestību. Viņš bija vella vecis!

Ž. Lipke kukuļoja un spekulēja, lai visus pabarotu... Pēc kara viņš slēpa leģionārus, bet vēl pirms kara Lipke bija palīdzējis Ulmaņa vajātajiem komunistiem... Tā ka viņa komunisms nebija atkarīgs no politiskajām simpātijām – viņš dažādos laikos glāba dažādus cilvēkus.”

 

Kāda bijusi Māra Gaiļa motivācija, ķeroties pie šā projekta īstenošanas? „Pasaulē diemžēl latviešus starptautiski zina tikai kā ebreju šāvēju tautu. Jā, mums bija Arājs un citi šāvēji, un tā nav nepatiesība. Taču ir medaļas otra puse – neesam tikai slepkavu tauta, ka nebija tikai sliktie, bet bija arī labie. Tādēļ man likās ārkārtīgi svarīgi – valstiski svarīgi – pēc iespējas plašāk parādīt starptautiski, ka mums ir Žanis Lipke – īsts latvietis, kuram bija divdesmit pieci palīgi, kuri glāba ebrejus no iznīcības.

Un visi viņi to darīja, riskējot ar savu dzīvību. Tas ir jārāda un jāstāsta!”

Māris Gailis ir pārliecināts – mēs, latvieši, nedrīkstam kautrēties no holokausta tēmas. „Mums iedzen sajūtu: jūs, šāvēji, jūs, atbildīgie... Bet mums ir jāsaka: jā, mums bija abas puses – kādi šāva un kādi glāba. Mums nav jākautrējas no Rumbulas; mums jālepojas ar Lipki, jo bija abas puses – tāpat kā Francijā, Nīderlandē, kā jebkurā valstī. „Mēs neesam ne labāki, ne sliktāki,” rezumē Māris Gailis, akcentējot, – jau 20. augustā muzejs tiks akreditēts, tādējādi kļūstot par pilnīgi oficiālu privāto muzeju, kurā laipni tiks gaidīts ikviens interesents.

0 komentāri

Komentāru nav