Ielu māksla un folklora roku rokā jeb saruna par jauno „Sviestu”

Ielu māksla un folklora roku rokā jeb saruna par jauno „Sviestu”
Kaspars Garda, Rīga 2014 . Juris Zalāns
Kaspars Zaviļeiskis
Nupat Cēsīs prezentēts un Rīgas veikalu plauktos parādījies jau piektais postfolkloras kompilējums „Sviests” ar Barontēvu uz vāka. Labs iemesls, lai satiktos ar izlases izdevēja – Kultūras menedžmenta centra „Lauska” – vadītāju Juri Zalānu, kurš Eiropas kultūras galvaspilsētas kontekstā ir arī viens no nākamā gada programmā iekļautās „Stūra mājas” izstādes „Latvieša koferis” veidotājiem, bet tas jau ir cits stāsts. Šoreiz par „Sviestu V” un muzikālo postfolkloru.

Sveiciens jubilejā saistībā ar piekto „Sviestu” un „Lauskas” desmitgadi!

Paldies! Tiešām sanāk dubultjubileja.

 

Tie, kuri zina vismaz „Sviestu IV”, noteikti jau ir saausījušies, izdzirdot par „Sviestu V”, jo cilvēks, kurš reiz ar šo saskāries, noteikti nepaliek vienaldzīgs un vēlas sekot līdzi „sviestainajām” aktivitātēm arī turpmāk.

Jā, vienaldzīgi cilvēki tiešām nepaliek, un bieži ir tā, ka tiek nopirkts arī kāds no iepriekšējiem „Sviestiem”. Tad rodas interese arī par visiem pārējiem. Par jauno „Sviestu”... Neesam mainījuši principu, ka iepriekš negudrojam koncepciju un nemēģinām grupas tai „pievilkt”, tādējādi ietekmējot muzikālo saturu. Dodam platformu, iespēju „uztaisīt” to vienu gabalu grupai raksturīgā veidā vai arī gluži otrādi – eksperimentējot. Pašiem šķiet, ka jaunais „Sviests” sanācis citādāks, jo tajā ir dažādas ārpusintonācijas no citām zemēm.

Piemēram, „Otava Yo”.

Piemēram, „Otava Yo”, kas ir Latvijas etno vai pasaules mūzikas klausītājiem labi zināma grupa no Sanktpēterburgas. It sevišķi tiem, kas brauc uz festivālu „Laba daba”, kur mūziķi ir spēlējuši jau pāris reižu un ar lieliem panākumiem. Grupa ik pa brīdim izmanto kādus latviešu motīvus, un viņiem ir arī pilns mūsu gabals „Tumša, tumša tā eglīte”. Tad nu „Otava Yo” iespēlēja šo dziesmu latviski „Sviesta” vajadzībām.

Tas ir zināmais viņu „kroņa numurs”, līdz šim ierakstīts tikai krieviski kā „Dvorņik”.

Jā, sākotnēji viņi paņēma muzikālo materiālu, bet izmantoja pavisam citu, Daniila Harmsa tekstu. Pirmajā reizē, kad to dzirdēju, tas šķita ļoti neparasti – latviešu tautas populārais meldiņš un Harmsa teksti pilnīgi no citas operas. Kopā ar klipu tas izskatījās pavisam sirreāli!

Man šķiet, ka tas ir brīnišķīgi, ja mūsu tautas muzikālais materiāls kvalitatīvā veidā aiziet tālāk pasaulē.

Vēl piektajā „Sviestā” dzirdama grupa „Los Daugavas Nens”, ko izveidoja pāris spāņu puišu, kuri dzīvo Latvijā. Pamatā viņi spēlē savu, spāņu mūziku, ko ieraksta „Lauskas” studijā pie Kaspara Bārbala („Auļu” dūdinieks). Izdomājām, kāpēc nepiedāvāt šiem puišiem aranžēt kādu latviešu dziesmu? Viņiem tas šķita interesanti, un tas ir ienesis vēl kādu svaigumu „Sviestā”. Un vēl mums ir lielisks piemērs – „Pulsa efekts” un Leila Alijeva –, kas savukārt izlasē rada azerbaidžāņu vokālo noskaņu. Šoreiz nav tik daudz latgaļu grupu, taču daudzveidība izdevusies arī šoreiz. Tas arī ir mūsu mērķis – parādīt, pa kādiem sānceliņiem tautas mūzika var aiziet, cik tālu var sazaroties.

Doma nav mainījusies – parādīt, kas jauns notiek tā sauktajā postfolkā jeb mūsdienu tautas mūzikā.

Tieši tā! Un šīs ieskaņas no citām tautām jau patiesībā arī nav nekas jauns, tādi piemēri ir bijuši arī agrāk. Cilvēki ietekmējas no mūzikas visā pasaulē, tie, kas tagad studē etnomuzikoloģiju, ir ļoti atvērti visdažādākajām pasaules skaņām. Folkloras kustībā ļaudis vispār no paša sākuma, tiklīdz radās šādas iespējas, ir draudzējušies ar tuvākiem un tālākiem kaimiņiem. Tādējādi šādas muzikālās ietekmes ir tikai loģisks iznākums. Mums labā lieta ir tā, ka Latvijā tomēr var vairāk just to lokālo muzikālo sajūtu. Dānijā vai Vācijā folkmūziķi vairāk izvēlas to, kas vienkārši patīk, un tad to arī spēlē. Vienalga, vai tie ir klezmeru, arābu, afrikāņu vai kādi citi motīvi. Mums tomēr paliek tas vietējais pamats, uz kura būvēt pārējo.

Pamatus neiznīcināsi. Ar to arī esam stipri.

Jā, un ar to arī esam interesanti.

Kur vēl var nopirkt „Sviestu”, izņemot pārtikas veikalus?

Arī mūzikas veikalos, tātad! Vecrīgā ir abas „Upes” un „Randoms”, Ģertrūdes ielā – „LP”. Vēl mēs, protams, dodam diskus saloniem, kā, piemēram, „Rijai” Tērbatas ielā. Un, protams, pārdodam mūziku internetā, mūsu mājaslapā. Failus var nopirkt arī „Doremi”.

Šis nu gan man šķiet tāds produkts, kas jāpērk cietā veidā.

Mēs ar visiem saviem izdevumiem strādājam tā, lai cilvēkam būtu kaut kāda jēga iegādāties šos diskus, jo tie nav tikai mūzikas faili, bet arī dizains.

 

Kāpēc „Sviestam V” uz vāka nonācis Barontēvs?

Katru otro gadu, kad iznāk „Sviests”, cītīgi domājam par noformējumu, un šis ir atkal kas jauns. Pamatā izmantots Krišjāņa Barona tēls, bet estētika ir ielu mākslas formātā. Tas ir stencils, ko pūš uz sienām. Ja paklejosi pa Pārdaugavas ieliņām, varbūt atradīsi šo attēlu arī uz sienas… Man tas šķiet ļoti piemērots, jo simbolizē to seno pamatu, kas parādās mūsdienīgā veidā.

Senajam pamatam arī IR jāparādās mūsdienīgā veidā, citādi tas vienkārši pazudīs! Barontēvu drīz daudzi vairs nezinās, ja viņš neparādīsies tagadnes pasaulē.

Drīz pat simtlatnieki tiks izņemti no apgrozības…

Nuja! Simtlatnieka vairs nebūs, atliks iegādāties „Sviestu V”, ko ielikt goda vietā savā disku plauktiņā.

Sanācis labs ielu mākslas un folkmākslas krustojums.

Tā ielu māksla jau arī tāda tautas māksla vien ir. Bieži anonīma, reizēm ne visai ieredzēta. Taču tā ir mūsdienu realitāte, un to šoreiz labprāt izmantojām.

 

Nezinātājiem varbūt paskaidro nedaudz par nosaukumu, jo, kā zināms, latviešiem sarunvalodā vārds „sviests” bieži vien nozīmē nebūt ne pārtikas produktu.

Man pašam šķiet, ka veiksmīgākie nosaukumi vienmēr ir tie, kam nav tikai viena, tieša nozīme.

Jā, varēji taču nodēvēt postfolka izlasi par „Postfolkloru”!

Nuja, tas būtu ļoti precīzi, bet galīgi ne rosinoši. Tādēļ radošais nosaukums ir „Sviests”, kas no vienas puses nozīmē „pilnīgu sviestu”, kaut ko dīvainu, ko neviens normāls cilvēks nelieto. To mēdz attiecināt arī uz folkloru, uz tiem jocīgajiem pastalniekiem. Tā ir zināma ironija par folkloristiem, tie ir stereotipi, kādi joprojām pastāv sabiedrībā. Un tad ir tā otra nozīme – sviests kā īsta manta, kas nav nekāds margarīns. Tas ir kas ekskluzīvs un kvalitatīvs. Arī pārtikas ziņā vari ēst hamburgerus vai arī gatavot mājās ēdienu no kvalitatīviem vietējiem produktiem.

Tu jau vari lietot to „Eirovīzijas” hamburgeru, kas ir OK, un daudzi tā arī dara. Bet vari meklēt arī ko īpašāku. Un mēs uzskatām, ka mums ir tas īpašais „Sviests”, kas nav masu margarīns.

Sakot „mēs” tu domā Kultūras menedžmenta centru „Lauska”. Varbūt pastāsti sīkāk, ar ko tad dekādi jau nodarbojaties?

Esam neliela organizācija, kas nodarbojas ar folkloras, tautas mūzikas lietām, kā arī citiem kultūras projektiem diezgan plašā nozīmē. Galvenokārt tā tomēr ir tautas mūzika. Rakstām projektus un varam pateikties Kultūrkapitāla fondam, kas tos atbalsta. Strādājam arī ar pašvaldībām, jo arvien biežāk tās novērtē savējos māksliniekus, jo īpaši ārpus Rīgas. Tad arī top foršas un interesantas lietas. Plānu ir daudz, laiks rādīs, cik daudz iespēsim.

Ir „Sviests”, ir citi diski, ir koncerti, ir grāmatas…

„Sviestam V” ir numuriņš 43, kas nozīmē, ka esam izdevuši jau 43 tautas mūzikas diskus, ne tikai piecus „Sviestus”! Kad atveram kārtējo „Sviestu”, tad rīkojam kādu palielāku koncertu. Šoreiz izdevās pat sarīkot vienas dienas festivāliņu Cēsīs pilsētas svētku ietvaros, kur piedalījās arī „Otava Yo”. Ar katru reizi mēģinām izveidot kaut ko labāku un lielāku. Runājot par mūzikas izdošanu, virzāmies uz to formātu, ka nav tikai vāciņi, bukletiņš un diski, bet ir jau vesela grāmata cietajos vākos ar pievienotu disku. Dažas tādas jau iznākušas, piemēram, „Saucējām” un „Tarkšķiem”, kas ir bērnu grupa. Viņiem ir krāsaina grāmatiņa ar 32 lappusēm, kur ir gan dziesmu teksti, gan bildes… Savu iespēju robežās mēģinām saviem produktiem tiešām pielikt kaut ko klāt, lai visiem interesantāk.

 

Par biznesu gan to droši vien joprojām grūti nosaukt, tas ir vairāk hobijs, pārliecība?

Es teiktu – dzīvesveids! Tā ir daudziem cilvēkiem kultūras vai radošajā industrijā. Nevari ar to izdzīvot, bet tajā var dzīvot. Naudu piepelni klāt ar blakus lietām. Pagaidām izdodas to visu „pavilkt”. Mēs jau arī veidojam šos projektus tā, ka nav obligāti viss radītais jāpārdod pusgada laikā. Ir iespēja darīt tā, kā pašiem patīk. Nav jādomā par to, kā lētāk saražot un vieglāk pārdot.

Jums ir ilgtermiņa prece.

Jā, tā ir tā galvenā lieta – mūsu produkti nenoveco.

Ja strādā šovbiznesā, tad šodien tev ir televīzijas šovs, rīt tev jābūt diskam un parīt tam ir jābūt pārdotam, jo aizparīt tas vairs nevienu neinteresēs. Mums šā spiediena nav, tādēļ varam visu darīt lēnāk, un rezultāts procesa laikā tikai iegūst.

Kā tu redzi postfolkloru Eiropas kultūras galvaspilsētas kontekstā? Ko šis notikums varētu dot vai nedot mūsdienu tautas mūzikai?

Es domāju, ka tas noteikti dos vajadzīgo akcentu. Mūzika ir tāda mākslas forma, kas veido vidi un no kuras tā īsti nevari izvairīties, ja esi atbraucis uz to kultūras galvaspilsētu. Būtu ļoti labi, ja cilvēki pēc iespējas vairāk arī dzirdētu šīs postfolkloras grupas, jo daudzas no tām patiesībā spēlē jebkuram ierastu mūziku. Tas nav kaut kas ārkārtīgi sarežģīts, tās nav teicējas, kas jāklausās ilgu laiku, jāsaprot konteksts, un tikai tad tu vari pa īstam izbaudīt.

Un, no otras puses, postfolklora signalizē par vietējo sajūtu, tas ir vietējais piedāvājums, kādēļ tad kultūras galvaspilsēta pie mums būs. Kopējo Eiropas un pasaules piedāvājumu jau var dabūt visur, un mēs, protams, neesam izņēmums.

Ja šādā paviljonā (domāta kultūras vasarnīca „Esplanāde 2014”, kur tiekamies) bieži skanētu latviešu postfolkloras grupas, tas kopējai noskaņai ļoti nāktu par labu. Tā būtu nevis konkrēta produkta iebarošana, bet vienkārši patīkama vietējā atmosfēra. Pēc tam, aizbraucot mājās, cilvēki varbūt vairāk sāktu interesēties par latviešu mūziku un kultūru.

Laba ideja! Varam padomāt par kādu „Sviesta” mūzikas vakaru nākamgad mūsu kultūras vasarnīcā.

Noteikti, mēs priecātos un piedalītos! Turklāt, ja „Sviests” savā divu gadu ciklā būtu iekritis 2014. gadā, tad būtu rakstījuši Eiropas kultūras galvaspilsētas projektu…

0 komentāri

Komentāru nav