Eiropā IR blūzs! Saruna ar Eiropas Blūza savienības prezidentu

Eiropā IR blūzs! Saruna ar Eiropas Blūza savienības prezidentu
Kaspars Garda, Rīga 2014 . Eiropas Blūza savienības prezidents un „Ruf Records” vadītājs Tomass Rūfs
Kaspars Zaviļeiskis
Pirmkārt, nākamā gada 11. un 12. aprīlī Rīgā notiks Eiropas mērogā ļoti nozīmīgs blūza konkurss „European Blues Challenge”. Otrkārt, 31. jūlijā uz vienu dienu Rīgā bija ieradies konkursu organizējošās Eiropas Blūza savienības prezidents Tomass Rūfs (Thomas Ruf), kurš vienlaikus ir arī vienas no lielākajām Eiropas blūza mūzikas izdevniecībām „Ruf Records” vadītājs. Loģiski, ka aprunājāmies par veco (jauno), labo blūzu!

2014. gadā Rīgā notiks „European Blues Challenge”. Kā nonācāt pie idejas, ka nākamgad šis lieliskais pasākums jārīko Latvijā?

2014. gads Rīgai ir ļoti labs gads, šeit notiks daudzi kultūras pasākumi, kas būs fokusēti Eiropas virzienā. Mēs Rīgā esam atraduši labus promocijas partnerus, kas palīdzēs „European Blues Challenge” notikt pēc iespējas labākā veidā.

Tu esi Eiropas Blūza savienības prezidents. Kādi īsti ir tavi darba pienākumi?

Sevi saucu par galveno EBU (European Blues Union) mūli, jo velku visu galveno nastu. Tas ir brīvprātīgs darbs, tā ir labuma došana sabiedrībai.

Tātad labākais kandidāts, kurš varētu pastāstīt, kas tad īsti ir „European Blues Challenge”, kā tas notiek?

Sākām pirms trim gadiem ar domu atbalstīt Eiropas blūza māksliniekus un jaunos talantus. Šobrīd konkrētajā žanrā dominē amerikāņu mākslinieki, mēģinām promotēt tieši Eiropas mūziķus. Latviešu blūza grupai ir grūti saorganizēt koncertu Francijā, Norvēģijā vai Spānijā, savukārt amerikāņiem tas ir diezgan viegli. Mēs mēģinām nojaukt šīs aizspriedumu sienas cilvēku prātos, lai tirgus kļūtu atvērtāks.

 

Lielākais arguments noteikti ir tas, ka blūzs radies Amerikā.

Tas ir lielākais arguments – tikai blūzs no Amerikas ir uzskatāms par autentisku.

Vēlamies cilvēkiem pastāstīt, ka Eiropas blūzs toties ir jauna blūza forma, kam ir ne mazāka nozīme. Nav jāslēpjas, jo tā nav nekāda sekundārā klase.

Cik spēcīgs joprojām ir otrs stereotips par to, ka tumšādainie mākslinieki ir labāki par gaišādainajiem? Nav runas par rasismu, bet cilvēku attieksmi pret konkrēto žanru.

(Paslēpjot galvu kreklā). Tam vajadzētu jau sen beigties! Muddy Waters jau septiņdesmitajos šūpoja galvu, kad viņam šo vaicāja. Viņa grupā spēlēja arī gaišādainie mūziķi. Muddy Waters atbalstīja „The Rolling Stones”. Šo stereotipu vajadzētu svītrot no cilvēku apziņas.

 

Nav šaubu, domājams, ka tā kaut kad notiks. Galu galā, blūzs ir tad, kad labam cilvēkam ir skumji.

Jā, tas ir blūzs. Katram var gadīties smagāki brīži. Tās ir emocijas.

Paturpinām par „European Blues Challenge”.

Tātad Rīgā būs ceturtais pasākums. Pirmie divi notika Berlīnē, Vācijā, trešais – Francijā, nu kārta Latvijai. Mums ir 20 dalībvalstu, katra rīko nacionālo blūza konkursu, un to uzvarētāji dodas uz „European Blues Challenge”. Tās ir 20 tiešām lieliskas grupas no 20 valstīm.

Izklausās nedaudz līdzīgi kā „Eirovīzijas” dziesmu konkurss. Varbūt to vajadzētu saukt par „Blūzovīziju”?

„Blūzovīzija”! Tas ir nosaukums!!!

(Sarunā iesaistās arī Latvijas Blūza atbalsta biedrības (EBU dalībniece) valdes priekšsēdētājs un Siguldas Blūza svētku organizētājs Normunds Kalniņš). Turklāt līdzība tajā varētu būt arī tāda, ka „European Blues Challenge” tiks translēts internetā. Un arī šajā gadījumā ir runa par šovbiznesu, ne tikai muzikālajām prasmēm.

T. R. Mums ir četri kritēriji grupu vērtēšanai: vokālais talants, instrumentālais talants, sevis pasniegšana uz skatuves un oriģinalitāte. Pēdējais vairāk attiecas uz muzikālo materiālu – vai grupa spēlē tikai kaverversijas vai tai ir savas oriģināldziesmas, cik tās ir labas, vai viss tiek sacerēts tikai pēc viena parauga, vai mūziķi variē savu stilu.

 

 

Kur ir muzikālās robežas, kas ļauj piedalīties šajā konkursā? Mūziķi var spēlēt blūzroku, blūzfolku, blūzkaut ko…

Blūzroku, blūzdžezu, ko vien viņi vēlas. Galvenais, lai pamats būtu blūza saknēs balstīta mūzika.

Un kā būtu ar blūzdabstepu?

Blūzdabsteps! Ikviens ir aicināts radīt ko jaunu, tas būtu ļoti oriģināli.

Patiesībā esmu pat dzirdējis blūzdabstepu, izklausījās gana interesanti – klasisks klavierblūzs ar rūcošu, dārdošu elektronisko pamatu. Šādi eksperimenti tiešām pieļaujami arī „European Blues Challenge”, vai jūs tomēr pieturaties pie tā sauktajām „dzīvajām” grupām?

Konkursā ir bijusi franču grupa, kas spēlē kopā ar DJ, miksē hiphopu ar blūzu. Saucas „Scarecrow”. Viņi konkursā uzstājās ar ģitārām, bungām, vokālistiem, vinila atskaņotāju jeb turntable… Viss ir iespējams.

Tas ir labs vēstījums jaunajiem talantiem – blūzs nav domāts tikai veciem cilvēkiem!

Jā, precīzi. Blūzs nav tikai veciem cilvēkiem, blūzs nav tikai lēnajām dejām. Tas ir vesels žanrs, kurā ir gan dzīvesprieks un enerģija, gan eksperimenti.

Es domāju, ka blūzs ir populārs ļoti dažādās paaudzēs un sabiedrības slāņos tādēļ, ka galvenais tajā ir emocijas. Primārais nav, cik ātri tu spēlē savu ģitāru vai cik labi spēj nodziedāt sarežģītu dziesmu. Galvenais ir mūziķa patiesās emocijas uz skatuves.

 

Kā nonāci blūzā un pēcāk vēl izdomāji, ka jādibina blūza ierakstu izdevniecība „Ruf Records”?

Es nedomāju, ka izvēlējos blūzu. Tas izvēlējās mani. Tā tas notiek. Tīņa gados strādāju kā sociālais darbinieks, kopā ar jaunatnes klubu organizēju koncertus. Viens no pirmajiem mūziķiem, ko satiku, bija blūzmenis no Čikāgas – Luther Allison. Pametu savu dzimto pilsētu un devos viņam līdzi tūrē. Iemācījos ļoti daudz un tā arī nonācu šajā biznesā.

Vai blūza izdevniecību var dēvēt par īstu biznesu? Respektīvi, vai ar blūza ierakstu pārdošanu tiešām var pelnīt?

Sākām jau 1994. gadā ar pieminētā Luther Allison ierakstiem. Arī turpmāk pārsvarā strādāju ar amerikāņu un britu māksliniekiem. Ir tikai daži kontinentālās Eiropas mākslinieki. Šādā salikumā bizness darbojas.

Tomēr vadies pēc tiem pašiem stereotipiem, ko nosauci iepriekš!

Nenoliedzu. Izdevniecība darbojas visā pasaulē, un pasaules tirgū piedāvāt Eiropas māksliniekus ir grūti. Taču man tas ir izdevies, piemēram, ar Ana Popovic, meiteni no Serbijas, kura kļuva populāra ASV. Strādāju arī ar somu un austriešu meitenēm, bet no biznesa viedokļa tas tiešām nav vienkārši.

Kā izdevējs izdod taustāmus ierakstus vai vairāk lūkojies digitālajā virzienā?

Abējādi. Mēs parakstām ar māksliniekiem līgumu, producējam viņu mūziku un tad pārdodam to visos iespējamos formātos – diskos, vinilos un lejupielādējamos failos.

Kas tiek pārdots vislabāk?

Digitālā puse turpina augt, bet mūsu mērķauditorija tomēr ir cilvēki gados, kas dod priekšroku taustāmajam formātam. Tie ir ierakstu kolekcionāri. Digitālā puse šobrīd vēl ir tikai kādi 20 procenti. Apmēram 10 procentu ir ierakstu pārdošana pēc mākslinieku koncertiem, bet pārējais joprojām ir disku un vinila plašu pārdošana mūzikas veikalos.

Tagad atkal ir modē izdot vinila plates, bet bieži vien tā ir tikai forma bez vēlamā satura. Proti, vinila platēs tiek izdoti digitāli studiju ieraksti, tādējādi tiek zaudēta pamatideja, ka vinils labāk spēj saglabāt analogā ieraksta kvalitāti. Kādās studijās māksliniekus ierakstāt jūs?

Es personīgi dodu priekšroku viniliem, taču ne vienmēr izdodas izmantot analogo māsterkopiju. Tomēr analogie ieraksti tiek veikti, ir studijas, kur to joprojām var izdarīt.

 

Mums ir pašmāju rockabilly karalis Pits Andersons, kurš nupat ierakstīja jauno albumu analogā studijā Berlīnē un izdos vinila singlu. Šiem stiliem analogais ieraksts laikam jau joprojām piestāv visvairāk.

Noteikti vēlēšos uzzināt, kurā studijā šis ieraksts tika veikts, varbūt varu izmantot arī saviem māksliniekiem. Ja tiek ierakstīts rockabilly, varētu derēt arī blūzam!

Noskaidrosim, nosaukumu aizsūtīsim! Kurš ir tavas kompānijas blūza karalis?

Tas ir grūts jautājums, jo, ja nosaukšu vienu, pārējie var apvainoties. Taču ir grupa, kas pamatoti izmanto savā tēlā karaļa kroni. Šobrīd, kā reizi, esmu ar viņiem tūrē un Rīgā ieskrēju tikai uz dienu – apskatīt vietas, kur rīkot „European Blues Challenge”. Tā ir apvienība „Royal Southern Brotherhood”, un tajā apvienojušies divu tiešām karalisku blūza ģimeņu pārstāvji. Viena ģimene ir „The Allman Brothers” un otra – „The Neville Brothers”. Attiecīgi no Džordžijas un no Ņūorleānas, Luiziānas. Grupā ir Grega Olmena dēls Devons Olmens un Sirils Nevils, kurš ir jaunākais no Nevilu brāļiem.

Tas tiešām ir karaliski!

Jā, īsts rokenrola un blūza karaliskais galms!

Tu strādā arī ar tādām leģendām kā „Canned Heat”.

Jā, daudzus gadus strādāju arī ar viņiem. Fito de la Parra ir pilnīgi traks un joprojām ir absolūts boogie mūzikas iemiesojums.

Nākamgad „Canned Heat” svinēs 50 gadu skatuves jubileju! Fito paziņoja: „Es vairs nereklamēšos! Kā izklausās – 50 gadu uz „boogie” skatuves? Tas padara mani pārāk vecu!!!”

Kas ir burvīgi, ka šos vecos blūza vīrus klausās arī krietni jaunāki klausītāji. Tas nozīmē, ka blūzam ir nākotne.

N. K. Arī Siguldas Blūza svētkos manīju ļoti daudz gados jaunas publikas, kas lika aizdomāties par to, kā pareizāk šo festivālu turpmāk reklamēt…

Starp citu, kura ir populārākā vācu blūza grupa?

T. R. Ja godīgi, nevaru īsti pastāstīt par vācu blūza grupām, jo vairāk zinu par somu un pat latviešu māksliniekiem. Jums, piemēram, ir brīnišķīga blūza grupa „Latvian Blues Band”. Bet no Vācijas šobrīd zināmākie laikam ir „B. B. and The Blues Shacks”. Viņi „tūrē” pa Eiropu, un grupai sokas ļoti labi. Nevaru vēl pateikt, kurš pārstāvēs Vāciju „European Blues Challenge”, jo mūsu nacionālais konkurss notiks tikai oktobrī.

Vai Eiropas Blūza savienībai turpina pievienoties arī jauni biedri, kas attiecīgi nozīmē vēl plašāku konkursa programmu?

Jā, tā turpina paplašināties, kas neapšaubāmi priecē.

Taču tajā joprojām nav nedz Igaunijas, nedz Lietuvas pārstāvju!

N. K. Esam uzsākuši sarunas ar igauņiem, domāju, ka viņi varētu drīz pievienoties. Tik mazās valstīs blūza norises parasti ir koncentrētas viena vai dažu cilvēku rokās. Līdz ar to viss atkarīgs no viņu vēlmes radīt savu blūza biedrību un pievienoties šai savienībai.

Tomass, vai tu vari pateikt, kura tad ir vadošā blūza valsts Eiropā? Lielbritānija, Vācija?

Lielbritānija noteikti ir viena no vadošajām, ja ne vadošā. Tas saistīts ar blūza bumu Britu salās sešdesmitajos gados. Arī Vācijā jau sešdesmitajos gados bija populārs „American Folk Blues Festival”, kas bija amerikāņu mūziķu apvienojums un devās tūrē pa Eiropu. Tā ir jau gana sena vēsture. Arī Skandināvijā ir tikpat sena blūza vēsture. Tagad laiks arī Latvijai!

0 komentāri

Komentāru nav