Viss ir teātris. Saruna ar aktieri Kristianu Kareļinu no grupas „Gapoljeri”

Viss ir teātris. Saruna ar aktieri Kristianu Kareļinu no grupas „Gapoljeri”
Kaspars Garda, Rīga 2014 . Kristians Kareļins
15-08-2013 A+ A-
Šodien sākas gadskārtējie Rīgas svētki, kuru ieskandināšanā šovakar, 16. augustā, kultūras vasarnīcā „Esplanāde 2014” muzicēs par „virtuves kabarē apvienību” dēvētā kolorītā grupa „Gapoljeri”. Šķiet, apvienības pazīstamākā seja ir Nacionālā teātra aktieris Kristians Kareļins, kurš pirms sarunas ar lepnumu izrāda grupas īpašumu – oranžu „žiguli”, kas saņemts kā balva kluba „Pie Labvēlīgā tipa” rīkotajā konkursā „Rīgas dzintars”. Savukārt par piektdienas koncertu viņš teic: spēlēšana Raiņa pieminekļa pakājē ir dubulta atbildība.

Tiesības vadīt „žiguli” – vēl procesā

Tas bijis pirmais un pagaidām arī pēdējais konkurss, kurā „Gapoljeri” piedalījušies. „Ja nemaldos, tas bija pirms diviem gadiem – pateicoties manai draudzenei, kura atsūtīja vēstuli: „Džeki, ir konkurss!” Man nepatīk konkursi, jo tā ir sacensība un uzskatu, ka nevienu mākslas darbu nevar vērtēt konkursa veidā, tādēļ ka ikviena lieta ir unikāla,” uzskata Kristians. Taču toreiz konkursa balvā bijis „žigulis”, tādēļ puiši nolēmuši: jāpiedalās! Tiks pie balvas – labi, netiks – vismaz atpūtīsies. „Un – ir žigulis!” Kristians smejas.

 

Tagad automašīna ir reģistrēta uz viņa vārda, lai gan autovadītāja apliecības vismaz pagaidām viņam pašam neesot. „Kam no grupas vajag mašīnu, saku: ņem un brauc!” It kā automašīna esot stimuls arī pašam iegūt autovadītāja tiesības, un pirms gadiem astoņiem Kristians arī sācis mācīties braukt. „Taču tad no Operas, kur tolaik strādāju, aizbraucu uz Velsu, un tā tas palika.

 

Kamēr man autovadītāja apliecības nav, braucu ar velosipēdu, un vienmēr ir kāds, kurš aizved tur, kur nepieciešams. Pašam tiesības: tas nozīmē, ka vajag automašīnu un visu pārējo...”

Skan labi, pašiem patīk, bet „google” nav

Uz jautājumu, kādēļ grupa tiek dēvēta par „virtuves kabarē apvienību”, Kristians atteic, ka grupas sākumi meklējami kādā Rīgas komunālajā dzīvoklī, kurā dzīvojuši Kultūras akadēmijas studenti. „Es gan tur pats istabu neīrēju, tomēr viesojos visnotaļ bieži, un šajā vietā sākās visas kaitīgās bohēmiskās ietekmes. Dzīvoklī mitinājās arī viens ģitārists, ar kuru kopā šad tad mēdzām kaut ko uztrinkšķināt. Viens no iemītniekiem to bija ierakstījis magnetofonā un reiz, kad tikāmies „Zirgu pastā”, teica – paklausies šo! Izrādās, viņš bija ierakstījis to, ko abi ar Normi spēlējām virtuvē. Tā arī tas virtuves kabarē sākās, un lielākā daļa tā arī top – improvizējot.” Skaņdarbu tapšanas process esot apmēram šāds: paklausies, ko es ierakstīju! Būs labi? Nu tad turpinām!
Savukārt taujāts, ko īsti nozīmē grupas nosaukums „Gapoljeri”, un uzklausījis komentāru, ka tas izklausās visai itālisks, Kristians jautā: „Kā tu domā, ko nozīmē „gapoljeri”, ar ko tev tas vārds asociējas? Uz šo jautājumu atbildu kā kuro reizi, jo šis vārdu salikums radās pavisam nejauši, un pats labākais – šo vārdu nevarējām atrast „google”!

Šāda vārda pasaulē nav, un es tam ticu – ja kaut kā nav „google”, tad tā nav vispār.”

Taču puišiem šķitis, ka šis vārds gana labi skan, savukārt to, ko tas varētu nozīmēt, izdomāšot vēlāk.

 

Puķītes no Dailes teātra skvēra

Sākotnēji „Gapoljeros” puiši muzicējuši trijatā, pēc tam Kongresu namā notiekošajā „Bilžu” koncertā grupai vajadzēja piespēlēt aktrisei un dziedātājai Zanei Dombrovskai, tādēļ klāt paņemti vēl divi puiši. „Vienu brīdi bijām seši, tagad atkal esam pieci,” Kristians rezumē. Pagaidām grupa dažkārt muzicē dažādos pasākumos, taču nesen „Gapoljeri” uzaicināti spēlēt kāzās. „Un nevis citu mūziku, bet mūsējo! Diemžēl laika trūkuma dēļ bija jāatsaka. Bet tas likās tik forši.”

Pēc Kristiana domām, grupas repertuārs ir tāds, ka to var spēlēt gandrīz jebkur, arī kāzās. „Ja tāda ir jaunā pāra vēlme – tas ir likums!” Spēlēts ir arī „Spēlmaņu nakts” ceremonijā un Dailes teātra vasaras kafejnīcā „Epikūra dārzs”, un par to puiši pateicas režisoram un aktierim Gundaram Silakaktiņam – sociālajos tīklos izlasot, ka „Gapoljeri” muzicē vecmeitu ballītēs, viņš „Gapoljerus” bija uzaicinājis pamuzicēt arī „Epikūra dārzā”. „Kāpēc nespēlēt vecmeitu ballītēs? Nopelnām savu naudiņu un vēl šo to, „vīkends” arī nodrošināts...”

 

Starp citu, grupai esot savi fani – cilvēki, kas regulāri apmeklē „Gapoljeri” koncertus un ar kuriem viņš sasveicinās uz ielas. „Tā veidojas īpašā ķīmija un atdeve. Galvenais ir kaut ko darīt no visas sirds,”  Kristians ir pārliecināts. Reiz par savu muzicēšanu puiši arī tikuši pie ziediem: pēc pirmā koncerta „Epikūra dārzā” pie skatuves piepeldējusi ēteriska būtne, kas „planējusi vējā”. „Viņa skvērā pie Dailes teātra acīmredzot bija saplūkusi mazas puķītes. Čaļi „rēca”, man bija kamols kaklā, bet patiesībā tas bija šausmīgi skaisti. Dāma ar puķītēm stāvēja pie skatuves, un viņa acīmredzot zināja, kas ir īsta mīlestība un teica: „Iedod buču!”

Apspēlē visu aktuālo

Būtībā visas dziesmas, atskaitot vienu, ir pašu grupas dalībnieku radītas. „Man patīk darīt savas lietas. Laikam neesmu izpildītājs; man patīk radīt lietas, nevis atražot kaut ko citu. Jo, izpildot to, ko jau darījis kāds cits, tevi automātiski pilnīgi noteikti ar to salīdzinās, un arī gandarījuma nav. Pašam radot savu liriku un mūziku, tev nav jāuztraucas, ko autors ar to ir domājis. Man ir pilnīgi skaidrs: ja tas ir nācis no manis, zinu, ko ar to esmu domājis. Vai to nolasīs citi – tas jau ir cits jautājums… Bet vismaz ir skaidrība, ko un kāpēc tu dari,” viņš smejas un jau pavisam nopietni teic, ka parasti dziesma top, visiem sanākot kopā un kaut ko vienkārši uzspēlējot. „To visu ierakstām, kaut ko „betonējam” pa virsu, un, ja šķiet labi, tad dziesma ir gatava. Vienīgā nelaime, ka visi esam diezgan noslogoti, tādēļ nav laika daudzas lietas novest līdz galam.

Skatījos, ka man telefonā ierakstītas apmēram 800 skicītes un uzmetumiņi, no kuriem labi ja katrs desmitais tiek novests līdz galam. Tagad galvenais ir telefonu nepazaudēt!”

Pagaidām grupas repertuārā ir apmēram četrdesmit dziesmu, par kuru saturu Kristians saka: ja tā verbālā plūsma plūst, tad kaut kāds pamats tam ir. „Dziesmās stāstīts par cilvēkiem apkārt, par to, kas man šķiet paradoksāli, un to, kas man rūp.” Esot arī konkrētas situācijas – piemēram, saldkrējuma tipa hronikas un gaužām vienādie cilvēki, kas iedvesmojušas dziesmu tapšanu – piemēram, dziesmu „Meitenīte copy/paste”. „Lielākoties visas mūsu dziesmas ir par teātri, jo teātris jau ir tāda mazā pasaulīte dzīvē. Viss ir teātris!”

Spēlēšana pie Raiņa – tas ir nopietni!

Par 16. augusta koncertu kultūras vasarnīcā „Esplanāde 2014” Kristians saka – spēlēt Raiņa pakājē ir ļoti atbildīgs uzdevums. „Īpaši ņemot vērā to, ka neviens no mums nav mācījies mūzikas skolā, un visu esam apguvuši pašplūsmā... Man gan tās problēmas nav tik lielas: esmu šausmīgi slinks, taču tā dziedamā rīkle man laikam ir. Esmu normāls vergturis – grupas solists un ideju ģenerators. Nodziedu rindiņu un džekiem saku: patīk? Spēlējam!” Atskaitot festivālu „Bildes”, šis būs lielākais pasākums, kur „Gapoljeri” uz skatuves spēlēs kā vienīgā grupa. „Neliels satraukumiņš jau ir. Ja nav satraukuma, tad kaut kas nav kārtībā. Tad sāc domāt: paga, paga, kaut kas nav kārtībā!”

Kad šis atbildīgais koncerts būs aiz muguras, grupa beidzot ķersies pie sen iecerētas idejas – dziesmas ierakstīšanas profesionālā studijā.

„Līdz šim mums vienmēr traucējuši melni kaķi un melnas vārnas... Nu nav sanācis! Tagad esam nobrieduši, ka vienu dziesmu nepieciešams ierakstīt!”

„Gapoljeri” gan uzskata, ka viņu mūzika ir klausāma tikai „dzīvajā” – tad tai esot pavisam cits „smeķis”, bet jāieraksta esot, lai paliek bērniem un mazbērniem. „Varēšu teikt: paskaties, bērniņ, ar ko tavs tētis nodarbojās pirms divdesmit gadiem,” ar nopietnu sejas izteiksmi rezumē Kristians, kuram vēl arī priekšā darbs teātrī: režisora Elmāra Seņkova iestudētajā bērnu izrādē „Sarkangalvīte un vilks” viņš spēlēs Odu, bet pēc tam piedalīsies režisora Valtera Sīļa iestudētajā izrādē „... divu kungu kalps. 1963”. „Tūlīt sāksim strādāt!” priecājas Kristians.

0 komentāri

Komentāru nav