Ieva Rozentāle: „Ceru, ka kultūra vairs nebūs pabērna lomā!”

Ieva Rozentāle: „Ceru, ka kultūra vairs nebūs pabērna lomā!”
Mārtiņš Otto, Rīga 2014 . LTV Kultūras redakcijas vadītāja Ieva Rozentāle
Una Griškeviča
Latvijas Televīzijas jaunā Kultūras redakcijas vadītāja Ieva Rozentāle mūs sagaida pie Zaķusalas ēkas un vedina braukt uz 17. stāva apspriežu telpu. No turienes paveras patiešām elpu aizraujošs skats uz Rīgas panorāmu un Daugavu. Un, spriežot pēc Ievas stāstītā, arī Kultūras redakciju un, protams, TV skatītājus, sākot jau ar 2. septembri, gaida ļoti aizraujoša sezona!

Šķiet, kultūras raidījumi ir jaunu pārmaiņu priekšā. Lūdzu, pastāsti, kas īsti jaunajā sezonā sagaida LTV skatītājus.

Ir divi būtiski un no iepriekšējās sezonas atšķirīgi jauninājumi: visa kultūras ikdienas informācija dalīsies divos blokos. Būs astoņas minūtes garas kultūras ziņas, ko rādīsim piecas dienas nedēļā – darbdienu vakaros tūdaļ pēc LTV dienas ziņām, savukārt „100 g kultūras” turpmāk rādīsim padziļinātā un detalizētā formātā; tiks vairāk strādāts pie katra raidījuma atšķirīgā formāta.

 

Pārmaiņas brieda jau sen, un mēs, veidotāji, paši arī vēlējāmies, lai kaut kas mainās, jo bija iestājusies zināma rutīna. Laiks ir pagājis – ēterā vienā un tajā pašā formātā bijām astoņus gadus. No vienas puses, tas bija ļoti labi, taču, no otras puses, gribējās kaut ko atsvaidzināt un pamainīt. Tagad kultūras ziņas katru dienu dokumentēs to, kas notiek, tādēļ ceram, ka varēsim brīvāk paspēt uz dažādiem pasākumiem un parādīt kultūras notikumu daudzveidību. Protams, paliks arī „Panorāmas” kultūras sižeti, kur joprojām darbosies Andrejs Volmārs.

Bet kultūras ziņās centīsimies skatīties plašāk uz kultūras procesu daudzveidību.

Vairāk arī pievērsīsimies popkultūras notikumiem, ko iepriekš raidījumā „100 g kultūras” nedarījām. Bijām ļoti specializējušies uz savu auditoriju – kultūras interesentiem –, un paši tīri intuitīvi gājām dziļumā. Taču kultūras ziņas dāvās iespēju piesaistīt plašāku skatītāju loku un radīt daudzveidību.

Šīs pārmaiņas tiek veiktas ar domu piesaistīt gados jaunākus skatītājus?

Vidējais skatītāju vecums varētu būt 35 plus, jo mums jārēķinās, ka ļoti jauni cilvēki maz skatās televīziju un informāciju patērē virtuālajā vidē – internetā. Taču savus sižetus tūlīt pēc raidījuma ievietosim internetā, tādējādi cenšoties piesaistīt jaunāku auditoriju. Centīsimies sižetus padarīt dinamiskākus – ar citu uzrunas veidu un tempu. Būtiski ir arī tas, ka skatītāji ir iemīļojuši dienas ziņas, kas tiek raidītas plkst. 18.00 – tām ir labi reitingi. Uzreiz pēc tam rādīt kultūras ziņas – mums tā ir liela iespēja!

 

Pieminēji, ka vairāk uzmanības tiks pievērsts popkultūras jaunumiem. Piemēram, nākampavasar, kad Rīgā viesosies grupa „Depeche Mode”, jūs par to veidosit sižetu?

Jā, mēs to varētu darīt. Domāju, ka popkultūras mums līdz šim nedaudz pietrūka, jo bija tik daudz nopietno tematu, ka vienkārši nespējām tvert raibumu, kas notiek popkultūrā. Bet šobrīd, manuprāt, tas ir ļoti svarīgi. Turklāt esmu ievērojusi, ka, piemēram, Zviedrijā ir visai populārs raidījums „Kultūras ziņas”, kurās akcentē popkultūras notikumus – zviedriem tas ir ļoti svarīgi. Savukārt Latvijā diemžēl pastāv tradicionālais uzskats, ka kultūra ir „augstā māksla”, bet pārējais... To jūtam arī valstiski – pēc tā, kādus projektus atbalsta Kultūrkapitāla fonds. Viņi neatbalsta popkultūras projektus, uzskatot, ka tā ir komerckultūra. Bet televīzijā – tieši otrādi – ir būtiski, lai popkultūra paplašinātu kultūras ideju.

Jo būtībā paši saprotam, ka kultūra nav tikai teātra izrāde vai opera, ka tas ir daudz plašāk skatāms jautājums.

Teorētiski kultūras profesionāļi saprot un atbalsta plašāko kultūras definīciju, bet sabiedrība mums ir ļoti tradicionāla. Nu kaut vai piemērs: atvainojiet, raidījuma vadītājai ir pārāk liels dekoltē, vai raidījuma vadītājam ir T krekliņš, kas nepiestāv kultūras raidījumam LTV1! (Smejas.) Kurš to ir noteicis?! Bet par to mums zvana skatītāji un aizrāda.

Tādēļ esat nolēmuši mazliet mainīt attieksmi pret šīm lietām?

Gribam to mēģināt, bet tas ir jādara saudzīgi, komunicējot ar cilvēkiem. Taču domāju, ka jaunākās paaudzes skatītāji nav tik tradicionāli orientēti. (Domā.) Neņemot vērā to, ka centīsimies mazliet pamainīt formātu, vienu no svarīgākajām vērtībām – nacionālās identitātes ideju – noteikti saglabāsim! Man šķiet, tā pašlaik ir pati svarīgākā šādai mazai nācijai un valstij kā mēs, īpaši šā brīža demogrāfiskajos apstākļos. Brīdī, kad kultūras vērtības kļūst tik ļoti aizsargājamas un saudzējamas, mums par to visu laiku ir jādomā!

Raidījumam „100 g kultūras” turpmāk būs trīs dažādi formāti. Vai, lūdzu, vari ieskicēt šā raidījuma nākotni?

Līdz šim brīdim bija trīs „100 g kultūras” raidījumi nedēļā un trīs lielie temati – kurus izvēlējāmies, tos arī izcēlām. Arī jaunajā sezonā, sākot ar 17. septembri, raidījums joprojām tiks rādīts trīsreiz nedēļā, taču – mainītā formātā. Otrdienās būs raidījums „100 g kultūras. Diskusija” – šajā raidījumā varēs runāt par visiem aktuālajiem problēmjautājumiem kultūras nozarē. Šis formāts tiks orientēts tieši uz kultūras profesionāļiem; uz tiem, kas kultūrā ir iesaistīti, kuriem interesē, kas notiek kultūrpolitikā, kāpēc ir problēmas noteiktā nozarē. Trešdienās veidosim „100 g kultūras. Personība” – cilvēku portretus. Nevajag gan iedomāties, ka tās būs tādas dokumentālās filmas, ko katru filmēs divus gadus; vairāk tās būs intervijas, kas taps ārpus studijas, ar piefilmējumiem. Šim raidījumam turklāt būs papildu uzdevums, jo ir tā, ka jau vairākus gadus televīzijā nav intensīvi dokumentēti laikabiedri savā vidē, kur viņi rada mākslu. Šāda formāta nav! Līdz 2008. gadam bija portretraidījumu formāts, taču nāca krīze un problēmas, tādēļ palika tikai īpašie portreti, kas tika veidoti par godu mūsu leģendām vai jubilejas reizēs.

Veidojot portretus, vēlamies iemūžināt un portretēt šo paaudzi, laikmetu, kas ir tagad,  – tas ir nenovērtējami arhīvam, tā vienmēr mums pietrūkst.

Savukārt ceturtdienās saglabāsim savu „zelta formātu” – raidījumu „100 g kultūras… Nacionālie dārgumi”, kas vairāk orientējas uz tradicionālo kultūras auditoriju – cilvēkiem, kas spilgti atceras savus elkus, leģendārus aktierus, rakstniekus, jubilārus. Tas būs uz kultūras smagsvariem vērsts formāts, par kuru droši var teikt – jā, viņš ir nacionālais dārgums. Starp citu, tas bija ļoti iemīļots raidījums, un tam salīdzinoši bija augstāks reitings kā parastajam „100 g kultūras” formātam, tādēļ domājām, ka tas jāsaglabā.

 

Diskusijās un aktualitātēs pievērsīsit uzmanību arī tām peripetijām, kas pašlaik norisinās ap Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra un Operas vadības maiņu?

Domāju, ka viens no pirmajiem tematiem noteikti būs Operas valde – tas ir ļoti „karsts” jautājums. (Smaida.) Mēs ļoti gaidām jaunumus arī attiecībā uz Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri, jo, spriežot pēc cilvēku komentāriem internetā, tā ir ļoti apspriesta tēma.

Tiesa, ar šiem jautājumiem televīzijā iet visgrūtāk, jo mūsu kultūras raidījumu veidotāji ir mākslinieciskas personības – viņiem patīk radīt savu raidījumu kā mazu mākslas darbu, kurā iegulda enerģiju un darbu, savukārt visiem sāpīgajiem jautājumiem neviens īsti negrib pieķerties pa īstam, jo tas ir grūtāk – tā ir tīrā žurnālistika.

Taču centīsimies darīt, cik nu spēsim, un „sāpīgie jautājumi” tiks atspoguļoti diskusiju raidījumā, kas ir ļoti svarīgi. (Klusē.) Protams, līdz šim brīdim mums arī bija diskusijas – dažādas, un nekonsekventi. Te bija diskusija, te – vienkārši saruna. Tagad diskusijai būs divi vadītāji – kā dialogs; piedalīsies viesi, un tiks risināta un apspriesta problēma.

Varbūt studijā varētu uzaicināt arī skatītājus, lai viņi izsaka savu viedokli?

Tas būtu iespējams nākotnē, bet droši vien sākumā šādu sistēmu neieviesīsim. (Smaida.)

 

Vai vari atklāt, kuras personības redzēsim kultūras raidījumu ēterā, vai tas vēl ir noslēpums? Varbūt paliks tā pati komanda: Kristīne Želve, Arno Jundze un Dmitrijs Petrenko?

Mūsu „pamatsejas” jeb „trīs vaļi” – Kristīne, Arno un Dmitrijs – paliek. Viņi būtībā visus šos gadus uz saviem pleciem ir turējuši „100 g kultūras” un ir liela vērtība; tas attiecas arī uz Dmitriju, kurš pievienojās mazliet vēlāk. (Smaida.) Taču noteikti piesaistīsim arī jaunas ētera personības, kuras pagaidām nevaru atklāt, jo vēl nav simtprocentīgi viss skaidrs. (Domā.) Vienu personību laikam tomēr varu atklāt, jo jau pavisam drīz šī ziņa nāks gaismā: par kultūras ziņu vadītāju piekritusi strādāt Eva Ikstena-Strapcāne – meitene, kuru daudzi iepazina Dziesmu svētku studijā, kad viņa vadīja raidījumu „Lai top!”.

Viņa ir brīnišķīgs, erudīts cilvēks un ļoti ieinteresēta šajā kultūras raidījumu lietā. Manuprāt, Eva ir cilvēks, kas var uzrunāt auditoriju.

Protams, ka nākamsezon paliek jau iestrādātie formāti – „Kinotēka”, ko nedaudz pārveidotu rādīsim katru otro nedēļu sestdienu vakaros un kurai sekos kāda Eiropas filma. Tas ir saistīts ar to, ka nākamgad Rīgā tiks pasniegta Eiropas Kinoakadēmijas balva, taču ir vesela bāze Eiropas filmu, ko noteikti vēlamies rādīt LTV1, tādā veidā saglabājot Eiropas un savu identitāti, nevis balstīt programmu uz amerikāņu „grāvējiem”, kas jau tāpat nāk iekšā un veic savu „amerikanizācijas procesu”. Tā ka Eiropas kino vērtības mums ir prioritāras! Nākamajā sestdienā pēc „Kinotēkas” paliek raidījums „Teātris.zip” un teātra izrāde. Tādējādi, sākot no rudens, sestdiena būtībā ir kultūras vakars Latvijas televīzijā. Protams, būs arī koncertieraksti, kas mums vienmēr ir bijuši, paliek arī raidījums „Ielas garumā”. Nekur nepaliks arī lielo koncertu tiešraides vai ieraksti: piemēram, jau skaidri zināms, ka 7. septembrī ierakstā tiks rādīts 5. septembra Latvijas Nacionālās operas koncerts, kas veltīts Operas ēkas 150 gadu jubilejai. Lielās tiešraides no „Spēlmaņu nakts” un „Lielās Mūzikas balvas” ceremonijas, protams, paliek. Skatītāji mīl šādus vienreizējus, zīmīgus pasākumus – piemēram, balvu pasniegšanu –, kur apvienojas visi spēki. Tie ir iecienīti, un noteikti ir jārāda.

Vai jau ir iezīmējušies plāni, kā nākamgad atspoguļosit Rīgas – 2014. gada Eiropas kultūras galvaspilsētas – norises?

Šobrīd plānojam plašu notikumu atspoguļojumu. Ir ideja par jaunu raidījumu komplektu, kas strādātu uz kultūras galvaspilsētas gadu un sāktos jau šā gada vēlākā rudenī. Pašlaik gan par to vēl tiek diskutēts, un tas tiek apspriests ar nodibinājumu „Rīga 2014”, tādēļ šobrīd vēl nevaram konkrēti pateikt, kādi raidījumi kurā brīdī būs. Taču spektrs ir ļoti plašs, un ir pilnīgi jaunas idejas.

Nākamais mūsu Kultūras redakcijai varētu būt īsts uzplaukuma gads – pateicoties gan tam, ka Rīga būs Eiropas kultūras galvaspilsēta, gan tam, ka televīzijai ir jauna vadība, un kultūra ir definēta kā prioritāte, par ko man ir patiess prieks un gandarījums.

Visas diskusijas ir noslēgušās ar to, ka mūsu vadība absolūti viennozīmīgi uzskata, ka kultūras formāts ir jāatbalsta un jāpaplašina. Šķiet, ka šobrīd mums ir piedāvāta laba un stabila pozīcija, par ko esmu gandarīta: kultūras ziņas tiks rādītas „praimtaimā” (prime time), tādēļ tās redzēt būs iespēja katram, un padziļinātie raidījumu formāti ir adresēti publikai, kas meklē šīs lietas, turklāt tie tiks gan ievietoti internetā, gan atkārtoti vēlajos vakaros pēc nakts ziņām. Tādējādi tie, kas vēlu vakarā atnāks mājās pēc teātra vai operas apmeklējuma, varēs noskatīties arī kultūras aktualitātes.

Kultūras ziņu pirmais raidījums ēterā būs, šķiet, 2. septembrī.

Jā, mums vēl ir divas nedēļas laika gatavoties. Laika nav daudz, bet, cerams, viss būs kārtībā. (Smaida.) Savukārt „100 g kultūras” tiks rādīts no 17. septembra otrdienās, trešdienās un ceturtdienās. Un tad konsekventi katru nedēļu! Turklāt, manuprāt, pozitīvi ir tas, ka tiek atjaunota Kultūras redakcija. Krietnu laiku bija producēšanas sistēma, kurai bija pozitīvās puses, bet tajā pašā laikā – arī daudz mīnusu. Tādēļ atjaunotā redakcija ir ļoti svarīga: tajā cilvēkus var koncentrēt, motivēt veidot kopīgu nopietnu komandu. Redakcijas sistēma šeit sen nav bijusi, tādēļ cilvēkiem šķitis, ka viņi ir katrs par sevi un neviens par viņiem nerūpējas. Pati kādreiz – deviņdesmitajos gados – televīzijā ienācu redakcijā, un tā bija pavisam cita atmosfēra. Tādēļ ļoti priecājos, ka šo sistēmu mēģināsim atjaunot, radot to sajūtu –, tas varētu būt kā viens no impulsiem, ka kaut kas mainās. To var just „Radio Klasika” redakcijā – viņiem ir sava atmosfēra un aura. Televīzijā tā visa ir pietrūcis, tādēļ man jāmēģina panākt, lai tas viss atjaunojas un izdodas. Tas ir pacilājoši – darīt šādas lietas! Ir dota šāda iespēja, tādēļ ir cerība, ka kultūra vairs nebūs pabērna lomā. Bet mērķis ir nosprausts, un es zinu, ko mēs vēlamies izdarīt.

 

0 komentāri

Komentāru nav