Oranžā neizbēgamā. Ints „Speiss” Ķergalvis no „Oranžajām brīvdienām”

Oranžā neizbēgamā. Ints „Speiss” Ķergalvis no „Oranžajām brīvdienām”
Mārtiņš Otto, Rīga 2014
Piektdien, 23. augustā, „Rīga 2014” kultūras vasarnīcas „Esplanāde 2014” koncertsēriju turpinās „Oranžās brīvdienas” – viena no šobrīd visaktīvāk koncertējošajām Latvijas neatkarīgās mūzikas grupām. Šķiet, šovasar Latvijā nav bijis neviens mūzikas festivāls, kur uz kādas no skatuvēm nespēlētu „Oranžās brīvdienas”, turklāt grupa labprāt uzstājas arī dažādos privātos pasākumos, nesmādē mazus klubus un kafejnīcas, ja nepieciešams, var uzspēlēt arī uz ielas – galvenais, nenonākt pretrunā ar pašu noformulēto grupas ideju – darīt to, kas pašiem patīk!

„Oranžo brīvdienu” līderis, idejiskais tēvs, dziesmu autors un vienīgais dalībnieks no dibināšanas pamatsastāva – Ints Ķergalvis, biežāk pazīstams kā Speiss – mūsu tikšanos neatceļ, par spīti tam, ka vēl stundu pirms intervijas Rīgā stiprā lietus dēļ gandrīz tiek izsludināts ārkārtas stāvoklis. Ints Ķergalvis Esplanādē starp pelēkajām lietus šaltīm un peļķu atspulgiem stāv oranžās kedās un oranžās saulesbrillēs. Nē, tā īpaši necenšoties garderobi veidot ar oranžo akcentu, tas viņam jau sekojot neizbēgami. Dzēriens, ko izvēlas, nav apelsīnu sula, toties no lietus slēpjamies zem kafejnīcas koši oranžās nojumes.

Uzstāšanās Esplanādē piektdien būs īpaša – pirms koncerta pirmo reizi uz lielā ekrāna, turklāt brīvā dabā, tiks demonstrēta „Oranžo brīvdienu” koncertfilma „Pa kājām”, kas tapusi šā gada martā, kad grupa Liepājā svinēja 13 gadu jubileju.

„Filma ir veidota kā salīdzinoši nopietns projekts,” stāsta Ints, „šogad mēs – „Oranžās brīvdienas” – uzstājāmies Latvijas Mūzikas ierakstu gada balvas pasniegšanas ceremonijā, un tur studijas „Komūna 7” puiši veidoja videoprojekcijas. Izrādījās, tādi – līdzīgi mums domājoši. Viņiem iepatikās, un paši piedāvāja „Oranžajām brīvdienām” kaut ko uzfilmēt.” Drīz pēc tam tika svinēta grupas 13. jubileja Liepājā, pat organizējot fanu autobusu no Rīgas. Tā tapa materiāls 40 minūšu garai koncertbrauciena filmai, kas beidzot ir nonākusi līdz skatītājiem. Tās autori ir Rihards Gēcis un Māris Milgrāvis. „Tā „bišķiņ” ir arī mākslas filma, šis tas ir iestudēts, šis tas – dokumentāls,” intrigu saglabā Ints Ķergalvis.

„Oranžo brīvdienu” pirmsākumi meklējami Kuldīgā, tomēr muzikāli tā veidojusies ārpus Kuldīgas pagrīdes mūzikas vides, kas šajā pilsētā jau kopš deviņdesmitajiem gadiem ir bijusi visai aktīva, savukārt Rīgas pagrīdes mūzikas aprindās tā arī nav sanācis iekļauties kā savējiem. Tomēr tas izrādījies lielākais pluss. Grupai izdevies noformulēt savu stilu ārpus jebkādu kopienu vai kustību ietekmēm.

Tā nav nekāda Balkānu mūzika, tas nav nekāds „ska” – tas ir turbofolks.

Gandrīz 10 cilvēku lielais kolektīvs atstāj tādu klejotāju – ģeogrāfijas studentu iespaidu. Tas nav gluži maldīgi, jo grupas dalībnieku vidū ir daži Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātes bijušie audzēkņi, un tur iegūto dzīvesveidu grūti izskaust. Pats Ints studējis filozofiju, bet saka, – ceļot viņam patīkot varbūt pat vairāk nekā dažiem labiem kolēģiem – ģeogrāfiem. Gari koncertceļojumi ir arī daļa no „Oranžo brīvdienu” dzīvesveida, kas zināmā mērā ir arī pārbaude kolektīvam. Kā mēdz teikt, attiecību stiprumu pārbaudot tieši ceļojumi. Ints atzīst, gadoties arī tā, ka grupu kāds pēc šādām turnejām pamet.

Vairākkārt koncertēts gan Vācijā, Nīderlandē un Beļģijā, gan Francijā un Čehijā, koncertceļojumi aizveduši uz Rumāniju un Bulgāriju, kā arī uz Balkānu valstīm, kur grupa devās, lai nosvinētu devīto pastāvēšanas gadadienu.

 

 

Pamest „Oranžās brīvdienas” ir salīdzinoši viegli. Reizēm vīru vidū tiekot pieņemts lēmums arī kādu „atlaist”, bet kļūt par „Oranžo brīvdienu” dalībnieku esot sarežģīta procedūra.

„Kandidēt var gandrīz jebkurš, galvenais ir vēlēties kaut ko darīt grupā. Muzikālās prasmes nav obligātas. Katram var atrast kaut ko savu. Mums ir bijis gadījums, ka piesakās čalis, kurš ļoti grib kaut ko darīt kopā ar grupu uz skatuves, bet īsti spēlēt neko neprot. Taču viņam bija gāzes pistole, ar kuru tad arī priekšnesumā piedalījās. Koncerta vidū viņam teicu, lai dejo. Ko tad stāvēs visu laiku? Bet uzstāšanās beigās puisim bija iespēja izšaut no pistoles, viņš bija sajūsmā,” stāsta Ints. Vēl grupā esot bijuši pieņemti plaukšķinātāji. Viņu dēļ reiz pat atcelts koncerts, jo viņi nav ielaisti klubā, kur bijusi plānota uzstāšanās. Sak', nav plaukšķinātāju – nav pilna grupas sastāva.

„Ko man darīt, ja es gribu spēlēt grupā „Oranžās brīvdienas”?” „Ja tu spēsi iestāstīt mums un pierādīt, ka tu patiešām gribi spēlēt ar mums un visiem tas liksies ok, tad būs grupas iekšējais balsojums, kurā tiks izlemts – jā vai nē,” man skaidro Ints, brīdinot, ka ir bijuši arī gadījumi, kad grupa nobalso pret.

Būtībā meitenes visā 13 gadu garajā grupas pastāvēšanas vēsturē „Oranžo brīvdienu” sastāvā ir muzicējušas vien pāris. Viena no viņām – Jana Čakste –, savulaik pazīstama arī kā grupas „Crowd” soliste, vēl „Oranžo brīvdienu” sastāvā pirmajos pastāvēšanas gados bijusi arī flautiste – kad „nebija tik daudz to taurētāju”. Ints grupas dalībnieku sastāvā ieskaita arī menedžeri Unu, lai gan viņa nekad kopā ar puišiem uz skatuves nav kāpusi.

Viņš neslēpj, ir bijuši arī „izmešanas” gadījumi. To parasti paziņojot ar īsziņas starpniecību. Grupas vēsturē ir bijis precedents, kad „izmestais” pieņemts atpakaļ. Vārdā gan nesauc – joprojām spēlējot grupā. Iemesls? Neieradās uz koncertu kādā festivālā. „Bijām apvainojušies, bet vēlāk pārdomājām un pēc iekšējā balsojuma pieņēmām atpakaļ.”

 

„Oranžo brīvdienu” repertuārā gandrīz visas dziesmas ir latviešu valodā, un arī ārzemju klubu koncertturnejās grupas dalībnieki īpaši necenšas spēlēt tulkotus dziesmu variantus. „Dziesmas latviešu valodā ārpus Latvijas pieņem ļoti labi. Man pašam, ja jāklausās grupa no Francijas, kas dzied angliski, tas nešķiet īpaši interesanti.

Pasaulē ir tik daudz grupu, kas dzied saprotamajā angļu valodā, daudz interesantāki ir tie, kuri dzied savā mēlē.

Tas pārsteigums auditorijā, jo īpaši lielajās valstīs, ir tik milzīgs, sakot, ka dziedam valodā, kurā runā tikai divi miljoni cilvēku. Pirmkārt, vienmēr ar to iemantojam cieņu, otrkārt – lielu interesi. Mums jau pašiem tikai tā šķiet, – esam Eiropas Savienībā un visi mūs zina. Bieži vien tādam vācu vai beļģu jaunietim liekas neticami, ka divi miljoni – vispār var būt valsts. Jūtamies, kā atbraukuši no kāda muzeja.”

 

Par savu pilsētu Ints sauc Kuldīgu, Rīgu nē, lai gan dzīvo šeit jau vairākus gadus. Galvaspilsētā pirmo reizi uz dzīvi apmeties studiju laikā, bet drīz pēc tam pārcēlies atpakaļ uz dzimto vietu. Otro reizi Rīgā apmeties meitenes dēļ. Tā arī joprojām palicis šeit. Viņš saka, – tēva mājas ir Kuldīgā, un dzīvošana Rīgā ir tikai apstākļu un laika jautājums.

Tomēr Rīgas vēsturē Ķergalvju vārds jau iezīmēts visai pamanāmi – Ints nāk no tās pašas Ķergalvju dzimtas, no kuras ir slavenais 19. un 20. gadsimta mijas Rīgas būvuzņēmējs Krišjānis Ķergalvis.

Viņa celtās mājas joprojām ir galvaspilsētas arhitektūras simboli, bet Kronvalda parkā joprojām aplūkojams Ķergalvja paviljons – dāvana Rīgai tās 700. jubilejā. Radniecība gan esot pietiekami attāla, lai tā uzreiz varētu izstāstīt precīzus radu rakstus, bet dzimtas saknes meklējamas Jaunpilī, no kurienes nāk arī Inta tēvs.

Varbūt pirmajā brīdī šķiet grūti savienojami tēli, bet dīdžejs un mūziķis Ints Ķergalvis piecus gadus ir strādājis kā kriminālziņu reportieris Latvijas Neatkarīgās televīzijas (LNT) raidījumā „Degpunktā”, iepazīstot Rīgas un arī citu Latvijas pilsētu ne tos patīkamākos vaibstus. „Kaut kāda sava romantika tur ir, neviena pilsēta jau nav ideāla,” pie sevis smaida Ints.

 

Dažām dziesmām iedvesma vistiešākajā veidā nākusi no reportāžu laikā gūtās pieredzes. Piemēram, dziesma „Dedzinātājs” saistīta ar bēdīgi slaveno „Kuldīgas dedzinātāju”, kurš 2007. gada janvārī vairākas naktis aizdedzināja pilsētnieku malkas šķūnīšus un saimniecības ēkas. Ķergalvim toreiz bijusi iespēja kā kriminālziņu žurnālistam kopā ar policiju un pašu vaininieku izstaigāt visas nozieguma vietas un uzklausīt dedzinātāja liecības. Savukārt, kad Intam pašam nozagta automašīna, uzrakstījis dziesmu „Kā man neiet!”.

Savu galvaspilsētas sajūtu viņš raksturo ar Vecrīgas krogiem un kafejnīcām, kuros pats nereti spēlē kā dīdžejs. Visbiežāk viņu pie dīdžeja pults var sastapt pasaules mūzikas klubā „Bubamara” un krogā „Leņingrada”, pats arī labprāt apmeklē Vecrīgas roka un pagrīdes mūzikas veterānklubu „Depo”, mēdz iegriezties arī klubā „Nabaklab”. Tomēr šī savējo cilvēku un savas pilsētas sajūta bieži vien esot atkarīga no paša noskaņojuma un garastāvokļa.

Grupas „Oranžās brīvdienas” koncerts „Esplanādē 2014” notiks piektdienas koncertsērijā – 23. augustā plkst. 21.00. Ieeja bez maksas. Vairāk par pasākumiem „Esplanādē 2014” lasi šeit.

 

0 komentāri

Komentāru nav