„Survival Kit 5”: Ramona Buša-Virtmane un Vladislavs Saveļjevs

„Survival Kit 5”: Ramona Buša-Virtmane un Vladislavs Saveļjevs
Publicitātes foto
23-08-2013 A+ A-
Laikmetīgās mākslas centra (LMC) producētā festivāla „Survival Kit 5” laikā mākslinieku komanda Ramona Buša-Virtmane un Vladislavs Saveļjevs piedāvās piedalīties spēlē „Absurda epizode no reevolūcijas”, lai izjustu revolūcijas eksotisko garšu un kļūtu par tās nozīmīgu veidojošo elementu. Sagaidot festivālu, runājām ar māksliniekiem par to, kas ir „lēnā revolūcija”, kur tā rodas, kā arī – kāda ir sajūta būt „trakajam zinātniekam” un kā palīdzēt cilvēkam pieņemt citu lomu ārpus savas „komforta zonas”.

Viktorija Kasperoviča: Kas tad īsti ir „Absurda epizode no reevolūcijas”?

Ramona Buša-Virtmane: „Absurdo epizodi no reevolūcijas” var nosaukt par performatīvo spēli 10 dalībniekiem par „Survival Kit 5” piedāvāto tēmu „lēnā revolūcija”. Tas ir mākslas darbs, ko var izspēlēt, piedzīvot, iejūtoties abstraktā, absurdā revolucionārajā realitātē. Līdzīgi kā katrai spēlei, arī šai ir savi noteikumi, lomas un scenārijs.

Dalībniekiem tiek piedāvāts veidot revolucionāro ideoloģiju, lasīt deklamācijas, paust viedokli utt. Protams, viss nav tik vienkārši. Spēle ir pilna ar negaidītiem pagriezieniem un intrigām.

V.K.: Festivāla „Survival Kit 5” laikā mākslinieki tiek aicināti reflektēt par tādu visaptverošo kustību, piemēram, kā „lēnā revolūcija”, kuras ietekmi varēja vērot „Occupy Gezi” akcijā Turcijā, „Occupy Wall Street” Ņujorkā, vēlāk arī citās valstīs. Šāda veida revolucionārās kustības līdz šim nav skārušas Latviju. Vai, jūsuprāt, ir aktuāli piedāvāt izspēlēt revolūciju pie mums?

Vladislavs Saveļjevs: Mūsu mērķis nav radīt revolūciju, bet gan mudināt cilvēkus ielūkoties sevī un spēt izvērtēt pasaulē notiekošo no malas. Varētu teikt, ka „Absurda epizode no reevolūcijas” ir sabiedrības spogulis, jo pēc tā, kā cilvēki spēlē, var noteikt viņu temperamentu, emocionālo gatavību piedalīties, rīkoties un paust viedokli. Pamanījām, ka daži ļoti aktīvi piedalās spēlē, daži apjūk.

Spēle arī rosina pārdomas, aicina emocionāli pārdzīvot, diskutēt un būt atvērtiem iekšējām pārmaiņām.
 

V.K.: Kontekstualizēt mākslas darbus ir pierasta prakse mākslas vēsturē. Vai arī jūsu gadījumā telpai un kontekstam ir nozīme?

V.S.: Kontekstam ir milzīga nozīme, jo tas spēj ietekmēt spēles gaitu gan vizuāli, gan emocionāli, gan konceptuāli. „Absurda epizode no reevolūcijas” var notikt jebkurā telpā – no virtuves līdz pilij. Spēles pirmizrāde notika Kuldīgas Vieglatlētikas sporta manēžā, un vēlāk tā aizceļoja uz Rīgu, kur to prezentējām „Dirty Deal Teatro” festivālā „Dirty Drama”. Katra no šīm telpām piedāvāja pavisam citādu atmosfēru.

V.K.: Vai „Absurda epizode no reevolūcijas” varētu eksistēt arī citā laikā, telpā vai sabiedrībā?

R.B.V.: Nepārprotami, tā varētu iekļauties jebkurā sabiedrībā, jo „Absurda epizode no reevolūcijas” nav saistīta ar konkrēto vēsturisko revolūciju; tās konteksts ir ļoti plašs. Pagaidām spēle notika tikai Kuldīgā un Rīgā, bet paspējām pamanīt, ka pat šādā šaurā ģeogrāfijā cilvēku reakcija krasi atšķiras.

V.S.: Būtu ļoti interesanti testēt spēli arī citās valstīs, piemēram, Itālijā, Spānijā, Latīņamerikā, kur revolucionārs gars ir cilvēku asinīs.

V.K.: Vai, jūsuprāt, „Absurda epizode no reevolūcijas” kā mākslas darbs nekad nebūs pabeigts?

V.S.: Jā. Šis ir ļoti smalks radošais process, un nekad nevar paredzēt, kurā virzienā tas mūs vedīs. Katru reizi spēlējot, sanāk kaut kas pavisam jauns, katrai spēlei ir sava sajūta, tēma.

V.K.: Kāda ir jūsu kā mākslinieku loma „Absurda epizodē no reevolūcijas”?

V.S.: Dažreiz jūtamies kā trakie zinātnieki vai kā Dievs, kuram viss notiekošais ir kā spēļu laukumiņš. Varam radīt savu pasauli un vērot visu notiekošo no malas, varam pārdzīvot kopā ar spēlētājiem, varam arī ietekmēt viņu „likteņus”.

R.B.V.: Ir ļoti interesanti vērot, kā spēles dalībnieki pilda savas funkcijas mūsu izveidotajā mehānismā. Ar laiku pamanījām, ka varam nemanāmi likt interventus spēles vidū, paaugstināt vai samazināt tās sarežģītības pakāpi.

V.K.: „Lēnā revolūcija” rodas perifērā zonā un caur maziem žestiem pārvēršas spēcīgajos globālajos impulsos, kas spēj veicināt vērojamas kolektīvās domāšanas pārmaiņas. Vai arī „Absurda epizode no reevolūcijas” piedāvā sabiedrībai alternatīvo domāšanas modeli?

V.S.: Necenšamies ietekmēt spēlētāja domāšanu, bet gan ļaujam brīvi darboties mūsu radītajā mehānismā. Mēs, protams, ceram, ka cilvēki pievērsīs uzmanību tām iekšējām pārmaiņām, kuras attīstās spēles gaitā, mēģinās saprast, analizēt, veidot savu vīziju par notiekošo no vairākiem skatpunktiem.

„Absurda epizode no reevolūcijas” ir spēle, kas balstās uz cilvēces pieredzi un, vērojot visu notiekošo no malas, var pamanīt vairākas sabiedrībai raksturīgas pazīmes.

Piemēram, bieži cilvēki samierinās ar savu lomu un dara to, kas viņiem ir jādara, nesaceļas pret varu, domā tikai iekš piedāvātās struktūras. Daži aktīvi pilda savu funkciju, daži ir pavisam pasīvi.

Vēsture atceras vairākas revolūcijas, bet daudzas lietas joprojām paliek nemaināmas. Lasīju grāmatu par viduslaiku Angliju un secināju, ka arī šodien Latvijā un pasaulē ir tās pašas problēmas un visi politiskie, sociālie un ekonomiskie notikumi ir relatīvi. Tāpēc varētu teikt, ka aicinām cilvēkus domāt plašāk, neierobežot savu pasaules uztveri ar to, kas ir piedāvāts plašsaziņas medijos un rīkoties saskaņā ar iekšējo pasauli.

Starptautiskais laikmetīgās mākslas festivāls „Survival Kit” šogad sāksies ceturtdien, 5. septembrī. Tas radies 2009. gadā kā reakcija uz ekonomiskās krīzes radītajām pārmaiņām Latvijā. Katru gadu festivāls, ko rīko Laikmetīgās mākslas centrs (LMC), izvēlas jaunu sabiedrībā aktuālu tēmu un aicina māksliniekus un radošo jomu praktiķus reflektēt par to savos darbos. „Survival Kit 5” pievēršas „lēnajai revolūcijai”, kas aktualizējusi marginalitāti, apvēršot spēka pozīcijas un apšaubot centra dominanci. Tā ir nehierarhiska kustība, kas izaugusi no indivīdu nepieciešamības un attīsta tiešās demokrātijas tradīcijas, savus domubiedrus aicinot nebaidīties gribēt to, ko viņi vēlas.

 

0 komentāri

Komentāru nav