Vēstures krustcelēs. Viesturdārzs jeb Dziesmu svētku parks

Vēstures krustcelēs. Viesturdārzs jeb Dziesmu svētku parks
Kaspars Garda, Rīga 2014
Vasaras izskaņā beidzas arī mūsu pastaiga pa Rīgas centra parkiem, taču jūsu pastaigām vēl priekšā pašas krāšņākās rudens saules dienas un miglainās novakares. Šoreiz mūsu stāsts būs par vecāko Rīgas publisko dārzu – Dziesmu svētku parku –, ko joprojām pilsētnieki labprāt sauc par Viesturdārzu. Savā pastāvēšanas vēsturē parks piedzīvojis tik daudz nosaukumu maiņu kā neviena cita Rīgas zaļā oāze – Pirmais Ķeizardārzs, Pētersalas dārzs, Hindenburga parks ir tikai daži no nosaukumiem, kas mainījušies līdz ar politiskajām varām pilsētā.

Dziesmu svētku parka vēsturiskie pirmsākumi meklējami 18. gadsimta sākumā, kad pēc postošā Rīgas aplenkuma Lielā Ziemeļu kara laikā pilsētā ienāca cariskās Krievijas karaspēks ar pašu Pēteri I priekšgalā. Kaut pamatīgi cietusi, Rīga kā galvenā Zviedrijas osta bija varena trofeja, un caram vajadzēja celt jaunu vasaras rezidenci ar plašu un modernu dārzu. Tika izvēlēta toreizējā Gustavsala, un tapa jaunais Viņa Majestātes dārzs priekšpils cietoksnī jeb Forburgas dārzs, vēlāk Pirmais Ķeizardārzs.

Runā, ka pats Pēteris I pēc tā laika modernajiem holandiešu un franču dārzu paraugiem zīmējis pirmās parka plānojuma skices, bet vietu izvēlējies, aizvien tiecoties uz Rietumiem un jūru.

 

Starp citu, daudz tuvāk jūrai – Aleksandra augstumos jeb tagadējā Sarkandaugavā – tolaik tika izveidots arī Otrais Ķeizardārzs. Tas saskanēja ar Pētera I ieceri Rīgas ekonomisko centru pārcelt uz turieni, jo Sarkandaugavā un Mangaļos, viņaprāt, bija daudz labvēlīgāki apstākļi jaunai Rīgas ostai. Daļa toreizējā Otrā Ķeizardārza šobrīd ir Rīgas psihoneiroloģiskās slimnīcas Tvaika ielā dārza teritorijā.

Plāni bija grandiozi, taču tas jau ir pavisam cits stāsts. Pašreizējais Dziesmu svētku parks Pētera I laikā ieguva savas brīnišķīgās aprises. Daugavas attekas tika pārveidotas par gulbju dīķiem, no Eiropas ievesti neredzēti koki un krūmi, kā arī uzcelta vasarnīca Pēterim I.

1721. gadā pie parka iekārtošanas darbiem, jau kā Krievijas imperators, klāt bijis arī Pēteris I, kurš parkā pašrocīgi esot iestādījis gobu. Mūsdienās vēsturiskās gobas celms un tās atvases ir apjozti ar metāla žogu, un tam līdzās aplūkojams piemiņas akmens. Vēlākos gados parks dārznieka Miķeļa Šindlera prasmīgajās rokās kļuva par pilsētas dārzu smalkāko paraugu un atdarināšanas vērtu objektu bagātākajās ārpilsētas muižās.

Vairāk nekā 100 gadu vēlāk (ap 1841. gadu) Pētera I pēctecis, vēl viens Romanovu dinastijas pārstāvis, cars Nikolajs I atdāvināja tagadējo Dziesmu svētku parku Rīgas pilsētai, un tas tika pie vienkāršā nosaukuma – Pilsētas dārzs.

Kārtējo pārmaiņu dēļ parks tika sadalīts divās daļās. Viena daļa parka dienas laikā bija atvērta pilsētniekiem – tur notika gan sacensības, gan tika rādīti kumēdiņi un atlētu priekšnesumi, bet ziemā ļaužu priekam un sportiskajam garam darbojās slidotava un „ledus kalns” braukšanai ar ragaviņām.

Zīmīgs pienesums parka iekārtojumā bija 1873. gadā atklātā estrāde, kur tajā pašā gadā notika I Vispārīgie latviešu dziedāšanas svētki. Slavenais Rīgas arhitekts Jānis Frīdrihs Baumanis par godu svētkiem bija izveidojis estrādi aptuveni 1000 dziedātājiem. Jaunajā estrādē izskanēja gan svētku koncerts, gan dziesmu kari. Pirmo koncertu esot apmeklējuši ap 11 000 skatītāju, kas koru izpildījumā noklausījušies 16 dziesmas, no kurām 12 bijuši latviešu autoru darbi – pārsvarā tautasdziesmu apdares.

 

Tieši 100 gadu vēlāk – 1973. gadā –, pieminot šos Latvijas kultūrā un vēsturē tik svarīgos notikumus, parks piedzīvoja jaunas pārmaiņas un kārtējo nosaukuma maiņu. Tas ieguva pašreizējo oficiālo Dziesmu svētku parka vārdu.

Tika izbūvēts vēl šodien redzamais taisnstūra baseins ar strūklakām, bet tam līdzās akmens siena un skulpturālais ansamblis ar izcilāko latviešu komponistu profilu ciļņiem. Tur redzami – Alfrēds Kalniņš, Emilis Melngailis, Jāzeps Vītols, Jānis Cimze, Jurjānu Andrejs, Emīls Dārziņš un Pēteris Barisons. 1990. gados, jau pēc Latvijas neatkarības atgūšanas, piemineklis tika papildināts ar Latvijas himnas tekstu „Dievs, svētī Latviju!”.

Joprojām ir saglabājusies tradīcija Vispārējos latviešu Dziesmu un deju svētkus atklāt tieši šajā parkā, rīkojot īpašu svētku virsdiriģentu godināšanu.

 

Pirmās Latvijas brīvvalsts laikā parks tika nosaukts par godu leģendārajam 13. gadsimta zemgaļu valdniekam Viestartam jeb Viesturam, un joprojām pilsētnieku sarunās Viesturdārzs ir krietni izplatītāks nekā oficiālais Dziesmu svētku parka nosaukums.

1930. gadu otrajā pusē tika pieņemts politisks lēmums uz Viesturdārzu pārvest dažādu laikmetu „svešo varu” pieminekļus, kas vairs neiederējās pilsētas centrā, tomēr iznīcināšana būtu pārāk barbariska rīcība.

Tā uz parku atceļoja vēl joprojām tur redzamie Aleksandra vārti – cariskās Krievijas mantojums. Pēc Parīzes Triumfa arkas parauga būvētais uzvaras apliecinājums tika uzcelts 1818. gadā, svinot cara Aleksandra I uzvaru pār Napoleonu. To sākotnējā atrašanās vieta bijusi Lielajā Smilšu ielā, vēlāk Aleksandra ielā, šodien Brīvības ielā – vietā, kur mūsdienās atrodas VEF tilts, tad īsu brīdi Aleksandra vārti dižojušies pie Biķernieku meža, līdz 1936. gadā pārvietoti uz tagadējo atrašanās vietu Dziesmu svētku parkā.

 

Līdzīgs liktenis gaidījis arī Uzvaras kolonnu, kas slējās pie Rīgas pils, un Pētera I pieminekli, taču, sākoties Otrajam pasaules karam, šie plāni netika īstenoti. Mūsdienās Uzvaras kolonnas detaļas mētājas netālu no Rīgas krematorijas, bet par privātiem līdzekļiem atjaunotais Pētera I piemineklis aplūkojams vienā no pagalmiem Teikā.

Dziesmu svētku parks jeb Viesturdārzs starp Eksporta, Hanzas un Rūpniecības ielu atrodas salīdzinoši nostāk no Vecrīgas un pilsētas centra straujā ritma. Tāpēc tajā mazliet vairāk nekā citos Rīgas centra parkos sajūtama mūžīgā svētdienas sajūta – cilvēki te patiešām atpūšas, nevis traucas ikdienas gaitās. Čalo bērni, uz soliņiem svarīgus notikumus pārspriež seniori, bet no līdzās esošajiem tenisa kortiem skan sportiski ritmiskā bumbiņu saspēle. Bet, ja vasaras laikā parkā gadās būt nedēļas nogalē, tad ir iespēja kļūt par liecinieku īpaši priecīgiem mirkļiem, jo turpat netālu atrodas Rīgas Ziemeļu izpilddirekcijas dzimtsarakstu nodaļa, un nereti jaunlaulātie kā pirmā tosta un foto vietu izvēlas tieši Viesturdārzu.

0 komentāri

Komentāru nav