Paskatīties uz dzintaru ar „jauno Rīgas aci”

Paskatīties uz dzintaru ar „jauno Rīgas aci”
Mārtiņš Otto, Rīga 2014
Una Griškeviča
08-04-2013 A+ A-
„Latviešiem dzintars cieši saistīts ar pašapziņu un nacionālo identitāti, taču nu ir laiks pētīt, atklāt un paskatīties uz ikdienā ierasto ar jaunu, zinātkāres un atvērtas domāšanas skatu. „Dzintara ādere” ir tematiskā līnija, kas atklāj tos zinātniskos un kultūras sasniegumus, kuriem ir izcilības un pasaules līmeņa pienesuma vērtība. Tas ir Rīgas, Latvijas ieguldījums pasaules kultūrā un cilvēces radošās darbības attīstībā,” sarunā ar kultūras portālu „Rīga 2014” teic tematiskās līnijas „Dzintara ādere” kuratore Vita Timermane-Moora.

Kļuvis par simbolu

„Dzintara ceļš, kas ir viens no senākajiem tirdzniecības ceļiem, ved no āderes prom; tas mūsu dzintaru aizveda līdz vistālākajām pasaules malām ne tikai Eiropā, bet pat Āzijā un ĀfrikāKopš pirmā uzstādījuma šī tematiskā līnija ir attīstījusiesjo paši ļoti daudz ko nezinājām ne par dzintaru, ne Dzintara ceļu, ne tradīcijām šeit, Latvijā,” atzīst Vita, akcentējot, ka šobrīd dzintars kļuvis ne tikai par materiālu, ko mēs visi pazīstam, bet – tas ir kļuvis par simbolu pārlaicīgai un pārnacionālai sadarbībai.

Dzintars ir atslēgas vārds, lai mēs uzsāktu sarunu, braucot pa Dzintara ceļu; dzintars ir atslēgas vārds, lai uzsāktu sarunu Indijā; dzintars galu galā ir vērtību simbols.

Stāstot par savu tematisko līniju, Vita Timermane-Moora piemin interesantu tikšanos ar kādu beļģu rakstnieku un viņa skatījumu uz Latviju un Rīgu. „Viņš, runājot par Krišjāni Baronu un tramvaju līnijām, teica, – latvieši zināmā mērā ir kā iedzintarojumi, caur kuriem zinātnieki meklē vēsturiskās liecības, taču latvieši ir dzīvi un sniedz liecības. Man bija patīkams pārsteigums, ka šis rakstnieks runāja par dzintaru, sasaistot to ar latviešu īpašo identitāti, ar skatu no malas.” 

Neoficiālais „Dzintara ceļš”

Sarunas gaitā tematiskās līnijas kuratore atgādina vēsturisku faktu, ka pirms vairākiem gadsimtiem latviešiem bija atņemtas tiesības vākt dzintaru un ar to tirgoties. „Vaira Vīķe-Freiberga ir akcentējusi, ka dzintaru ļoti maz piemin tautasdziesmās, jo tas bija kā aizliegtais auglis. Savukārt divdesmitajā gadsimtā dzintars bija ekvivalents latviskajam; dzintars vienmēr bija viena no galvenajām lietām, ko cilvēki ņēma līdzi, braucot prom no Latvijas; pēc tā latvieši svešumā viens otru atpazina. Tādēļ pats dzintars būtībā ir neizsmeļama ādere.”

Lūgta konkretizēt, ko tieši šī tematiskā līnija piedāvās, Vita Timermane-Moora pauž, ka, no vienas puses, tas būs stāsts par dzintaru kā materiālu. Stāstā iesaistījušies pieci muzeji, tādēļ neoficiāli to varot saukt par Rīgas dzintara ceļu. Turklāt pievienotā vērtība būs tā, ka, piemēram, Dabas muzejā dzintara ekspozīcija būs arī pēc Eiropas kultūras gada.

Medicīnas muzejā sadarbībā ar itāliešiem, kuri uzskata, ka dzintars ir viņu, taps interesanta ekspozīcija par dzintaru dziedniecībā un medicīnā. Ne velti itāliešiem ir jēdziens „dzintarkrāsas mati”, kas ir ļoti smalki.

Atrast katram savu dzintaru

„Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā būs ļoti plaša izstāde par dzintaru etnogrāfijā un arheoloģijā, savukārt 19. un 20. septembrī norisināsies starptautiska konference, kur tiks spriests gan par arheoloģiju, gan mūsdienu tehnoloģijām.” Dizaina muzejs piedāvās ekspozīciju par dzintaru deviņpadsmitajā un divdesmitajā gadsimtā latviešu dzīvesziņā. Tur būs apskatāms ne tikai dzintars kā materiāls, bet arī šā vārda izmantojums dažādos nosaukumos. „Par kulmināciju varētu uzskatīt ēģiptiešu ekspozīciju „Rīgas Biržā” 2014. gada novembrī. Kāda ēģiptiešiem ir saistība ar dzintaru? Reiz Tutanhamona kapenēs uz viņa iebalzamētā ķermeņa tika atrasts mazs dzintara gabaliņš, un tas deva lielu grūdienu dzintara renesansei.

Tieši Ēģiptē pirms četriem vai pieciem tūkstošiem gadu sākās interese par dzintaru, ēģiptieši uz Baltiju brauca pēc dzintara, un dzintara dēļ toreizējā Baltijas teritorija vispār tika iezīmēta kartē.

Sarunas gaitā Vita atgādina arī par RTU zinātnieci Ingu Ļašenko un viņas izstrādāto dzintara diegu, akcentējot, – tas ir tikai viens produkts, ko var iegūt no dzintara pulvera, ko attīrītā veidā var izmantot visās iespējamajās nozarēs. „Inga to dara vislabāk visā pasaulē, un šī atkal ir lieta, ar ko Latvija var izcelties!” Tādēļ „Dzintara āderes” ietvaros godā tiks likts arī Ingas Ļašenko radītais dzintara diegs, ko tekstilmāksliniece Iveta Vecenāne izmanto nu jau arī gobelēnu aušanā. „Tā ir mūsu dzintara jaunā identitāte – mēs vairs nerunājam par dzintaru tikai kā par vēsturisku faktu jeb fosiliju, bet uz to skatāmies, kā es saku, ar „jauno Rīgas aci”. Dzintaru pārveidojam tā, ka tas kļūst vēl vērtīgāks.”

Tādēļ līdztekus jau minētajām aktivitātēm norisināsies vēl daudz pasākumu, kuros dzintars būs mūsu cilvēki jeb viņu zināšanas. „Te varam runāt gan par jauniešu kori „Tenso”, gan „Riga Jazz Stage”, par „Habitus Baltija” – tās ir jauno cilvēku aktivitātes, kas veido pievienoto vērtību. Manuprāt, pozitīvi vērtējams tas, ka šie vērtīgie projekti norisinās saistībā ar gados jauniem cilvēkiem.”

Mudinot cilvēkus iet un meklēt dzintaru, Vita zina stāstīt, ka pašlaik Liepājā dzīvojot divi profesionāli dzintara meklētāji. „Vislabāk dzintaru doties meklēt pēc vētras – vai nu otrās dienas vakarā, vai trešās dienas rītā; tas ir īstais laiks. Un varbūt vajadzētu padomāt, kā dzintaru padarīt par mūsu nacionālo zīmolu,” vēl piebilst „Dzintara āderes” kuratore.

0 komentāri

Komentāru nav