Labums no saknēm laužas. Saruna ar dziesminieku Goran Goru

Labums no saknēm laužas. Saruna ar dziesminieku Goran Goru
Mārtiņš Otto, Rīga 2014
„Šausmīgi aizņemta vasara, šausmīgi... labā nozīmē,” tā satiekoties uz ierasto „kā iet?” atbild Jānis Holšteins-Upmanis, ko publiskajā vidē pazīstam kā dziesminieku un komponistu Goran Goru. Tālāk seko steidzīgs uzskaitījums: jābrauc pakaļ sievai uz lidostu [Jāņa sieva ir grupas „Astro'n'out” soliste Māra Upmane-Holšteine], iepriekšējās nedēļas diendienā Murjāņos ierakstīts jaunais Imanta Ziedoņa fonda „Viegli” dalībnieku albums, koncerti vasaras izskaņā, savs jaunais albums un vēl, un vēl... Jau šo piektdien, 30. augustā, Goran Gora kopā ar pavadošo grupu uzstāsies „Rīga 2014” kultūras vasarnīcā, un publikai ir cerība dzirdēt arī kādu dziesmu no viņa topošā albuma ar Knuta Skujenieka dzeju.

Goran Gora iepriekš intervijās teicis, ka jārunā tikai tad, kad ir ko teikt, nevis pēc inerces. Tagad labprāt vēloties parunāties. Savukārt pagājušajā gadā apzināti mēģinājis ieturēt pauzi – lai, kā pats saka, uzkrātu publikas interesi un arī savas emocijas, zināšanas un pieredzi, lai būtu ar ko dalīties ar klausītājiem.

Savu mūziķa radošo biogrāfiju uzsācis pavisam īsu laiku eksistējušajā eksperimentālās indie mūzikas grupā „Rydgal”, taču kā dziesminieks Goran Gora sevi pieteica ar lieliem, ambicioziem „pasaules iekarotāja” plāniem. Tomēr liktenim labpaticis pārpildītu Eiropas koncertzāļu vietā piespēlēt neatsveramu pieredzi latviešu dzejas dižgara Imanta Ziedoņa klātbūtnē fondā „Viegli”, iespēju rakstīt mūziku Latvijas režisoru teātra izrādēm, tostarp trim Rūdolfa Blaumaņa lugu iestudējumiem Elmāra Seņkova režijā, un atrast kopīgu valodu ar savulaik par pretpadomju propagandu notiesāto, mūsdienās ar Latvijas Literatūras balvu par mūža ieguldījumu godināto Knutu Skujenieku.

 

Vai jūties iederīgs Rīgā – Eiropas kultūras galvaspilsētā?

Protams! Ļoti gaidu nākamo gadu, gandrīz kā Dziesmu svētkus. Kad mūsu pilsētā sāks griezties šis lielais Eiropas kultūras karuselis, ir skaidrs, ka patiesībā mēs katrs būsim maza daļiņa no tā. Visam, kas notiks nākamgad, arī ārpus oficiālās programmas, būs tā kultūras galvaspilsētas „piešprice” klāt, kas patiešām ir forši.

Kā šajā karuselī iekļausies tavs jaunais albums – pirmais latviešu valodā?

Latviskā daļa tajā ir tieši Knuta Skujenieka dzeja, bet muzikālā puse nekādā ziņā nav tradicionālā izpratnē latviska, etnogrāfiskiem rakstiem caurausta. Jaunais albums drīzāk būs mūsdienu alternatīvā folka un dziesminieku žanra paraugs, sekojot pasaules tendencēm. Latviešu valoda kopā ar šādu mūziku varētu būt interesants salikums ārvalstu klausītājiem.

Tas nozīmē, ka angļu versija jaunajam albumam nav gaidāma?

Noteikti nē. Būtībā esmu pret dziesmu tekstu tulkošanu, jo, manuprāt, dziesma nav nekāds produkts – kādā valodā tā radusies, tādā tai arī jādzīvo. Man ir svarīgi, lai saglabājas sākotnējais valodas kods.

Tava sieva Māra intervijā „Rīga 2014” par šo tēmu teica gandrīz pilnīgi pretējo. Jūs par to mēdzat strīdēties?

Jā, zinu viņas viedokli. Bet par to nestrīdamies, es pat esmu mazliet palīdzējis, pārtulkojot „Astro'n'out” albuma „Lauvas” dziesmu tekstus. Neesmu kategorisks. Ir mūziķi un grupas, kuriem šādi dziesmu pārnesumi citās valodās ir jāveic un tas arī izdodas, bet man pašam noteikti nē.

 

Visi iepriekšējie albumi tapuši angļu valodā. Dziesmas latviski tavā repertuārā ienāca līdz ar dalību dzejnieka Imanta Ziedoņa fondā „Viegli”. Kā nonāci līdz Knuta Skujenieka dzejai?

Absolūti netīšām... Nezinu, patiešām, nezinu! Pēc tam, kad ar fondu „Viegli” ierakstījām albumu ar Imanta Ziedoņa vārdiem, ļoti iepatikās doma dziedāt latviski, bet pašam ne visai padodas rakstīt tekstus latviešu valodā.

Pavisam drīz kaut kā nejauši uzdūros Knuta Skujenieka dzejai. Es nezinu, kur atradu pirmo grāmatu ar viņa dzeju, neesmu mērķtiecīgi meklējis un atlasījis labākos dzejoļus, viss kaut kā ir mistiski un vienkārši saslēdzies.

Tiek uzskatīts, ka, izmantojot cita autora tekstu, galarezultāts – dziesma – nav 100% patiesi tavs mākslas darbs.

Jā, tā ir [smaida – red.]. Tā savā ziņā ir kompromisu māksla. Nupat bija viens pasākums, kurā tikāmies ar Knutu Skujenieku. Viņš lasīja savu dzeju, un arī pa kādam dzejolim no tiem, ko esmu izvēlējies albumam. Sapratu, ka mūsu interpretācijas atšķiras, bet nekad neesmu gājis pret Skujenieka uzrakstīto, es to tikai iespēju robežās muzikāli paplašinu. Esmu izturējies ar milzīgu pietāti un respektu.

Pats Knuts Skujenieks jau ir dzirdējis kādu no jaunā albuma dziesmām?

Jā, ir kādu dziesmu dzirdējis. Viņš tikai smaidot saka – rakstiet, rakstiet vēl. Knuts Skujenieks ir ārkārtīgi interesants un cieņu raisošs cilvēks. Viņš man ir skaidrojis, kā raksta dzejoļus, bet es savukārt – kā rakstu mūziku, un nonācām pie secinājuma, ka abi darām to ļoti līdzīgi. Kā Skujenieka kungs teica, tieši tāpēc viņa dzejoļi tik labi „sēž” manā mūzikā.

Ziedonis, Skujenieks un arī Blaumanis. Vai esi sajutis sevī šo pāreju no „pasaules iekarotāja” uz modernā latviskuma meklētāju?

Nē, tas noticis automātiski. Bet šī tendence vērojama arī visā Latvijas kultūrā. Kaut vai paskaties, kas notiek modes dizainā – latviskuma kods ir kā bumba uzsprādzis. Visi etnogrāfiskie motīvi, arī sarkanbaltsarkanā lentīte ap roku ikdienā – tas ir iekšējais stāvoklis. Savukārt mūzikā un mākslā arvien vairāk meklējam kaut ko patīkamu tieši savā kultūrā, saknēs. Ir nākusi sapratne, ka varam parunāt mūsdienīgāk, neatsakoties no saviem klasiķiem un mentalitātes.

Mēs atbrīvojamies no visa liekā, mākslīgā un ar visu spēku triecamies iekšā saknēs. No turienes laužas ārā viss labums.

 

Tepat Esplanādē, vēlāk arī Latvijas bibliotēku filiālēs, norisinās akcija Tautas grāmatu plaukts, ko tu ieliktu nākamajām paaudzēm šajā plauktā?

Es droši vien atstātu Valentīnas Freimanes „Ardievu, Atlantīda!”.  Šī grāmata manī ir dziļi iesēdusies un rezonējusi. Tieši tāpēc, ka tā nav daiļliteratūra, bet reālā dzīve, kas aprakstīta ļoti skaisti, gaiši, neņemot vērā to, ka tiek runāts par ārkārtīgi smagām tēmām. Līdz šim vissatriecošākais literārais pārdzīvojums, kas man ir licis paraudzīties arī uz to, kā es dzīvoju, un būtībā manām sīkajām problēmām.

Esi uzaudzis Baldonē, kādas ir tavas pirmās atmiņas par Rīgu?

Te man jāpalabo sava biogrāfija. Dzimis un pirmos 13 dzīves gadus pavadījis esmu Rīgā. Turpmākos 10 gadus dzīvoju Baldonē, bet, tā kā tie ir gadi, kuros esmu audzis un attīstījies, uzskatu sevi par baldonieti. Arī sirdī tomēr esmu mazpilsētas cilvēks, man masas nepatīk, nevaru izturēt pūli.

Patīk pabūt Rīgā, bet ilgstoši centrā nevaru uzturēties. Man Rīgas temps, lai cik tas smieklīgi neizklausītos, šķiet par ātru. Es to salīdzinu ar asinsspiedienu, tas ir augsts, un kādu brīdi to vari izturēt, bet ar laiku sāk sāpēt galva un ir slikta pašsajūta. Tad spiedienu vajag pazemināt. To var izdarīt, aizbraucot uz Baldoni vai laukiem, vai kur citur ārpus pilsētas. Paris dienu atpūties, un tad var atkal atgriezties pilsētas ritmā.

Manas pirmās atmiņas par Rīgu ir Purvciema pagalmi. Esmu vēl no tās paaudzes, kas uzauga bez datora un mobilā telefona, pagalmā ar puikām  bieži spēlējām „Kvadrātus” un citas spēles, šaudījāmies ar „trubiņām”.

Mana lielākā bērnības bēda, kas palikusi atmiņā no tiem laikiem, – kā Purvciema mājas pagalmā starp koka zariem noliku savu „trubiņu”, un nākamajā dienā tās tur vairs nebija. Toreiz nevarēju pārdzīvot un ilgi prātoju, kurš to varētu būt paņēmis. No vēlākiem gadiem atceros pirmo datorspēļu lokālus Rīgā. Atceros vienu spēļu istabu – kāds puisis bija sapircies daudz „SEGA” datoru un tādu iekārtojis. Bija jāmeklē konkrētā māja un dzīvoklis, bet tur iekšā sež „geimeri” un „dragā” „Mortal Combat”.

 

Tu esi no tiem mūziķiem, kas vienlīdz labi spēj uzstāties gan lielās koncertzālēs, gan klubos, gan brīvā dabā. Kādas radošās vietas vai vides tev vēl pietrūkst?

Daļēji tagad tāds top Spīķeru kvartāls, bet, jā, var teikt, ka man līdz šim pilsētā pietrūka sakopta kultūras rajona, kur radošajām iestādēm pa vidu nav „Mcdonald's” vai lielveikali. Līdzīgi kā agrāk bija Andrejsala. Tā vide bija pilnīgi tīra no komercijas un liekām „ekstrām”. Līdz jēlumam tīra māksla. Tur arī aktīvās darbības gados bija patiešām gaiša, draudzīga atmosfēra.

Savukārt starp man tuvajām Rīgas vietām noteikti ir bārs „I Love You”. Neko tur nevar darīt, tas man ir asinīs [Goran Gora tur savulaik strādājis kā bārmenis – red.]. Noteikti arī Kalnciema kvartāls. Vēl ļoti patīk Miera ielas republika, ceru, ka kādreiz „Maskačkā” [Maskavas priekšpilsēta – red.], kur dzīvoju, būs kaut kas līdzīgs. Es spēju vizualizēt, kā Kultūras akadēmijas rajonā Maskavas forštatē kaut kas tāds veidojas. Ārpus Rīgas ārzemju viesus noteikti aizvestu uz Rotko muzeju Daugavpilī. Tur ir iespaidīga ekspozīcija un vide, kur šis muzejs ir iekārtots.

Par Maskavas forštati jau ir slavena dziesma, ko dzied tava sieva Māra. Par kādu Rīgas rajonu tu varētu uzrakstīt dziesmu?

[Ilgi domā – red.]. Visticamāk, par Āgenskalnu. Tur Rīgā ir mazpilsētas sajūta, līdzīgi kā „Maskačkā”. Simpātiska vide, man tur ļoti patīk.

Goran Goras koncerts „Esplanādē 2014” piektdien, 30. augustā, sāksies plkst. 21.00. Ieeja – bez maksas.

0 komentāri

Komentāru nav