Radošs pētījums par Rīgu. Dzejnieks Artūrs Punte

Radošs pētījums par Rīgu. Dzejnieks Artūrs Punte
Kaspars Garda, Rīga 2014
Artūrs Punte ir dzejnieks no tekstgrupas „Orbīta”. Rīdzinieks. Šovasar iznācis viņa bilingvālais krājums „Poētiskie veltījumi” ar dzeju krievu un latviešu valodā. Seno ugunskuru naktī, 31. augustā, Artūrs Punte un vēl trīs viņa kolēģi Vakarbuļļu pludmalē lasīs savu dzeju un improvizēs jūras un uguns stihiju klātbūtnē. Paralēli augusta izskaņā notiek gatavošanās diviem lieliem notikumiem – kārtējam „Orbītas” „Rīgas dzejas kartes” pasākumam, kas 15. septembrī norisināsies peldošajā galerijā „Noass”, un festivālam „Survival Kit”.

Mūsu saruna notiek kādā gandrīz neapdzīvotā Rīgas ēkā. Gaišas, sadzīves pieskārienu notraipītas tapetes, „sargājošās debesis” – piekaramie griesti, rudens muša, kuras apdullusī dūkšana pie nemazgātās rūts neticami labi vēlāk būs dzirdama diktofona ierakstā. Birojs vai dzīvoklis..., prātoju, kas tukšajās telpās bijis iepriekš. Šķiet, kāds skaistumkopšanas salons, atbild Artūrs. Viņš lūdz vismaz pagaidām neatklāt tikšanās vietu, jo tieši šeit festivāla „Survival Kit” laikā darbosies pirātiskais dzejas radio – „Orbītas” versija par „lēno revolūciju”.

Vispirms runājam par jūru, nevis revolūciju. A. Punte saka, – jūras skaniskais pavadījums dzejai ir ļoti piemērots – meditatīvs un nomierinošs, improvizācija noteikti izdosies. Viņš arī piekrīt, ka jūras apjūsmošana dzejā un citās mākslās mēdz būt klišejiska. Taču aktuālajā dzejā jūra vairs netiek apdzejota, pietiek tikai to pieminēt, un uzreiz lasītāja prātā nāk vesels tēlu kopums.

„Man pašam ir dzejolis, kas beidzas ar tekstu, ka jāuzkāpj kāpās, jāaiziet krastā, un uzreiz cilvēks var iedomāties to plašuma kontrastu ar pilsētu, saspiestību sabiedriskajā transportā, kas brauc uz jūrmalu.”

„Dzeja ir cieši saistīta ar stihijas tēmu, un ne velti krievu valodā abi šie vārdi ir fonētiski ļoti tuvi. Dzeja ir pieskaitāma valodas stihijai, kas applūdina grāmatas lappuses vai auditoriju telpā. Arī tekstgrupas „Orbīta” aizsākumi 1999. gadā visciešākajā mērā saistīti ar ūdeni, jo uz kuģīša Daugavas vidū dzima mūsu dzejas apvienība.”

 

Tekstgrupas „Orbīta” dzejnieku daiļrade vairāk vērsta uz urbāno vidi, un jūras tēls Artūra Puntes darbos parādās salīdzinoši reti. Taču viņš akcentē, – nedrīkst aizmirst, ka Rīga ir ostas pilsēta, un tas ir jūtams pat visurbānākajā Rīgas dzejā. Osta ir vārti uz jūru, tā savieno jūras plašumus ar pilsētu. Tā ir urbānā jūras daļa. Visas šīs industriālās, puspamestās teritorijas Andrejsalā, Sarkandaugavā... No vienas puses – osta, pilsēta, no otras – cilvēku nav, nekas tur nenotiek.

Vai latviešu un krievu Rīga ir divas dažādas pilsētas? Dzejnieks, kurš vienlīdz labi raksta gan latviešu, gan dzimtajā krievu valodā, ilgi domā – esot tā grūti pateikt. „Dziesmu svētkos tas gan ir īpaši jūtams – urbānajā vidē ienāk tāda lauku estētika.

Latviešiem lauki ir fenomens – vieta, uz kurieni aizbraukt no pilsētas. Es par to spriežu pēc stāvlaukuma, kur atstāju automašīnu. Brīvdienās tas ir gandrīz tukšs, latvieši devušies uz laukiem. Rīgas krievi tik bieži nepamet pilsētu, nav tādu saikņu ar reģioniem.”

Smejamies – atkal jau jūra. Jā, Rīgas krievvalodīgie brīvdienās mēdz doties uz Jūrmalu, Vecāķiem, tuvējiem vasarnīcu rajoniem, kas patiesībā ir tik tuvu Rīgai, ka nemaz nav sajūtas, ka esi izbraucis no pilsētas.

 

Savukārt ar Rīgas rajoniem esot tāpat kā ar mūziku – patīk pēc noskaņojuma. Dzejnieks tic, ka katrai vietai pilsētā ir savs gars, un ik reizi vari meklēt sev atbilstošāko. „Vienu dienu varu pastaigāties pa Miera ielas republiku, citu – doties uz kādu pilsētas nomali. Man patīk Rīgas centrs. Būtībā Rīga ir ideāla mēroga un proporciju pilsēta. Ir mājīgi, bet nav kā ciematā. Galvaspilsēta, bet tomēr pietiekami maza, lai ikdienā centrā vienmēr nejauši satiktu paziņas.”

Kamēr sarunājamies, Artūra kolēģis aiz sienas rosās un novērtē telpu topošajam dzejas radio, ar ko „Survival Kit” laikā FM skalā „ielauzīsies” tekstgrupa „Orbīta”. Tas mazliet ir noslēpums, un šis tas no sacītā paliks starp tukšās telpas sienām. „Pārmērīga publicitāte varētu paātrināt mūsu lietas atmaskošanu. Ceru, izdosies radio noturēt līdz „Survival Kit” beigām,” saka Artūrs.

Viņš to sauc par dzejnieka sapņa piepildījumu – būt šajā glancētajā un komercializētajā FM viļņu pasaulē ar kaut ko ārkārtīgi nekomerciālu – dzeju 24 stundas diennaktī.

„Ir forši apzināties, ka varēs jebkurā brīdī uzregulēt radio un tur skanēs dzeja. Rainis gluži tas nebūs, bet dzeja būs gan latviešu, gan krievu, gan angļu valodā. Skanēs mūsdienu autori, jo daļēji šī arī būs provokācija un diskusijas rosināšana par autortiesību jautājumiem.”

 

Vēl viens aktuāls projekts, kas arī iekļauts „Rīga 2014” kultūras galvaspilsētas gada programmā, ir „Rīgas dzejas karte”, kas tika aizsākts jau pagājušā gada Dzejas dienās. Tā mērķis ir izveidot virtuālu Rīgas karti, pamatojoties uz konkrēto apkaimju un vietu dokumentāciju dzejā, mūzikā, video un citās mākslas izpausmes formās, vai, kā saka Artūrs Punte – mēs piešķiram dzejas un mākslas garu dažādiem Rīgas rajoniem. Pērn viņš „Rīgas dzejas kartē” iezīmējis Tallinas ielu, pārceļot ielas trokšņus mūzikā un izmantojot tos par pavadījumu savam dzejolim „Tallinas iela”. Šoruden Dzejas dienu laikā, 15. septembrī, peldošajā galerijā „Noass” (Daugavā, pie AB Dambja) notiks kārtējais šā projekta pasākums – tiks atklāta neliela multimediāla izstāde, kā arī būs koncerts.

„Pasākumā tiks prezentēti darbi, kuros izmantota dažādām Rīgas vietām piesaistīta dzeja. Būs Jēkaba Nīmaņa mūzika ar trīs dzejnieku dzejoļiem, kuros atšķirīgā veidā tiek runāts par Miera ielu. Būs skaņradis Platons Buravickis duetā ar Jeļenu Glazovu.

Mans pienesums izstādei ir saistīts ar ikdienas maršrutu no mājām uz darbu. Tas būs stāsts par rutīnu – kaut kas, ko tu katru dienu atkārto, bet tomēr parādās jaunas nianses.

Būs Gundegas Šmites Kalnciema ielai veltīts audiodarbs, kā arī videoinstalācija, kuras pamatā ir Montas Kromas dzejolis par viesnīcu „Latvija”, par vietu un laiku, kad tā tika būvēta, un citi darbi.”

„Tie drīzāk ir stāsti nevis par Rīgu, bet par tās mītiem. Ar katru rajonu mums saistās kāds mīts, priekšstats vai aizspriedums, daži rajoni vispār ir bez jebkāda tēla, tiem savukārt gribas tādu piešķirt.

Tas ir veids, kā mākslinieki apgūst pilsētu, piešķirot vietām nozīmes. Kaut vai atcerēsimies Latvijas avangarda klasiku „NSRD” un Hardiju Lediņu, kas ar māksliniecisko darbību ir padarījuši Bolderāju par gandrīz kulta vietu. Protams, arī Aleksandrs Čaks, kurš, ja tā var teikt, klasificēja Rīgas vietas, piešķirot tām noteiktas īpašības un tēlus.”

„Varbūt mūsu veidotā dzejas karte nesakritīs ar ģeogrāfisko. Ļoti iespējams, ka tā savās proporcijās, nozīmēs un mērogā atšķirsies no reālās Rīgas kartes. Varbūt centrs atradīsies pavisam citā vietā, bet īstais galvaspilsētas centrs būs kļuvis par nomali.

Arī pēc izmēriem – varbūt Bolderāja izpletīsies, bet Sarkandaugava sarausies, bet varbūt izrādīsies, ka tēlu līmenī vienkārši neatšķiram Sarkandaugavu no „Ziemeļblāzmas”. Tas ir tāds mūsu radošais pētījums par Rīgu.”

 

„Rīgas dzejas kartes” veidošanā paredzēts iesaistīt arī ārvalstu māksliniekus. Šovasar Rīgā uz vairākām nedēļām apmetās somu māksliniece Heidi Henninena, kura iepazina Sarkandaugavu un tur radīja arī savu mākslas darbu. Cik pilnvērtīgi cilvēks, kurš salīdzinoši neilgu laiku pavada Rīgā, var izjust pilsētu vai kādu tās rajonu, nepaliekot virspusējs? Artūrs saka, ne jau tāpēc ārzemnieki tiek aicināti, ka pašiem kā trūktu. Pilnībā varētu iztikt ar vietējiem spēkiem un aizpildīt dzejas karti. Būtiski ir saprast, ka mums pašiem bieži vien ir priekšstati un viedoklis par konkrētiem Rīgas rajoniem. Ir interesanti uzzināt, vai tie apstiprinās arī cilvēkam, kurš šeit ir iebraucis. Artūrs Punte to sauc par mākslā tik svarīgo „citplanētieša skatījumu”.

„Piemēram, pats nebiju par to aizdomājies, bet Heidi Henninena norādīja, ka visa Sarkandaugava sastāv no betona sētām, žogiem. Mēs zinām, ka tur ir rūpnīcas, osta, slimnīca, garāžas, dzelzceļš – betona sētas mums šķiet pašas par sevi saprotamas. Taču, ja padomā, tiešām galvenais, ko Sarkandaugavā redzi, ir sētas, sētas, sētas... Viss rajons ir aiz sētām. Vietas, kur ir humānāka vide un dzīvo cilvēki, Sarkandaugavā ir salīdzinoši nedaudz. Koka apbūves kvartāls, kas ir tuvāk centram, izskatās tik trausls un sentimentāls.”

„Heidi Henninena arī savu darbu veidoja, apspēlējot sētas Sarkandaugavā. Man tas nebūtu ienācis prātā. Es vairāk domātu par Sarkandaugavas vēsturi, dzejnieku Aivaru Neibartu, kas tur dzīvoja, vai to pašu slimnīcu. Lūk, lai šādus atklājumus rastu arī citos rajonos, ir svarīgi pieaicināt cilvēkus no malas. Septembrī „Rīgas dzejas karti” papildinās divi britu mākslinieki, un, iespējams, arī viņi atklās tādas lietas par Rīgu, ko paši nepamanām.”

Uzziņai – tekstgrupa „Orbīta” dibināta 1999. gadā, apvienojoties pieciem krievu valodā rakstošiem Latvijas dzejniekiem – Semjonam Haņinam, Sergejam Timofejevam, Vladimiram Svetlovam, Artūram Puntem un Žoržam Uaļļikam. Šodien „Orbīta” kļuvusi par multimediālu projektu, kurā sintezējas fotogrāfija, video, mūzika un literatūra. Kopš 2000. gada publicēti vairāki „Orbītas” almanahi, kuros iekļauta gan dzeja, gan proza, gan foto un vizuālās mākslas darbi.

0 komentāri

Komentāru nav