Operas mājas noslēpumi: mūzika, spoks un zūdošā pults

Operas mājas noslēpumi: mūzika, spoks un zūdošā pults
Kaspars Garda, Rīga 2014
Lielā reklāma pie Latvijas Nacionālās operas nemainīgi vēsta, ka 5. un 6. septembrī jaunā sezona tiks atklāta ar Operas ēkas 150 gadu jubilejas koncertiem, kuros piedalīsies mūsu spožākās operas un baleta zvaigznes. Taču, kā ikvienai ēkai, arī mūsu Baltajam namam ir savi noslēpumi. Kas slēpjas 1863. gadā (starp citu, šajā gadā dzimis Latvju operas dibinātājs Jāzeps Vītols!) atklātās ēkas bēniņos, pagrabos un aizkulisēs, devās izpētīt arī kultūras portāls „Rīga 2014”.

26 metru augstumā virs skatuves

Ekskursiju LNO sabiedrisko attiecību vadītājas Ieviņas Ancenas vadībā sākam pašā augšā – tur, kur meklējami gaismas tilti un no kurienes paveras iespaidīga aina uz skatuvi. Raugoties no augšas, itin labi pārskatāma skatuves iespaidīgā apgaismojuma tehnika, kas šovasar piedzīvojusi vērienīgu renovāciju. Kamēr pētām sarežģītos mehānismus, ar kuru palīdzību pārvieto gan dekorācijas, gan apgaismes tehniku, lejā sasaucas skatuves strādnieki un speciālisti, pārbaudot, kā viss darbojas – galu galā, gan sezonas atklāšanas koncertā, gan pārējās izrādēs visam jābūt nevainojami.

 

„Lai gan skatītāju daļa, tāpat kā Operas ēka kopumā, restaurēta tik kvalitatīvi, ka šo gadu laikā bijuši nepieciešami vien minimāli uzlabojumi, ar tehniku ir citādi. Tās nolietojumu izjutām jau desmit gadus pēc remonta, un pēdējie astoņi gadi bijuši kritiski. Piedzīvotas pat tādas krīzes situācijas, kad baleta izrāde notikusi nevis ierastajās dekorācijās, bet gan melnās samta drapērijās, jo atteikusies strādāt skatuves tehnikas vadības elektronika,” kādā intervijā teicis LNO tehniskais direktors Vilmārs Šadris. Jāpiebilst, ka šovasar nomainīta arī skatuves grīda, tādēļ izskatās, ka jauno sezonu un lielo jubileju Baltais nams sagaidīs godam.

Piecpadsmit reiz piecpadsmit metru sarkana samta

Dažus stāvus zemāk meklējama dekorāciju darbnīca, kur izklāts lielais sarkanais samta skatuves priekškars – piecpadsmit reiz piecpadsmit metru lielā Baltā nama vizītkarte (galu galā, tieši skatuves priekškars ir tas, ko cilvēks pamana, ienākot zālē). Tuvojoties sezonas sākumam, tas tiek tīrīts un pielabots, lai atkal izskatītos pavisam nevainojami.

Galvenais darbs ir atjaunot priekškara apakšējo malu, kam precīzi jāpieguļ grīdai un kurā smaguma dēļ iešūta ķēde.

„Iedomājieties, kā priekškara apakšmala nodilst, ja pēc izrādes tas tiek vērts ciet un vaļā vismaz desmit reižu,” uz brīdi paceļot acis no veicamā darba, teic dāmas, kurām uzticēts skrupulozais darbiņš.
Blakus telpā sastopam impregnēšanas tehnologu Ilgoni Upenieku, kurš Operas namā strādā kopš 1979. gada, un scenogrāfu Juri Salmani, kurš, pēc paša vārdiem, „palīdzot izgatavot dekorācijas”.

 

„Mans uzdevums ir apstrādāt dekorācijas ar pretaizdegšanās šķīdumiem – tā, lai būtu garantija, ka tās nedegs,” par savu darbu stāsta I. Upenieks, ar smaidu piebilstot, – ķimikālija, kas tiek izmantota tekstila apstrādei, ir ļoti dārga un arī kaitīga, tādēļ kolēģi šad tad uz viņu esot dusmīgi. „Ne dekorācijām, ne tērpiem degt tomēr taču nevajadzētu! Turklāt tas ir ļoti smalks darbs: gleznotāja uzgleznotā dekorācija man jāapstrādā ar ķimikālijām – ļoti uzmanoties, lai nesabojātu mēnesi tapušu gleznojumu.

Piemēram, Juris [Salmanis] savās dekorācijās ieliek mūziku, un, redzot viņa gleznojumu, es dzirdu skaņu!

Manuprāt, Juris ir viens no izcilākajiem lielformāta darbu gleznošanas meistariem Latvijā,” kolēģa veikumu slavē Ilgonis Upenieks, smejot, ka viņi abi acīmredzot esot pusjukuši cilvēki, taču šajā darbā citādi nevarot.
Vēl ik pa laikam Ilgonim Upeniekam esot jāatjauno arī tās dekorācijas, kas glabājas ārpus Operas telpām angāros un atrodas dažādu ārējo apstākļu ietekmē. „Vēl es impregnēju telpas, lai arī tās būtu ugunsdrošas. Mūsu pārziņā ir milzīgas teritorijas! Iedomājieties kaut vai skatītāju zāles griestus, kuros izurbti caurumi, lai būtu, kur skanēt mūzikai, un aiz kuriem patiesībā ir tukša telpa – akustiskie griesti. Virs tiem ir vēl vieni – īstie griesti, un tad augšā jumts. Tas zelts, ko jūs redzat, ir mānīgs, un pa akustiskajiem griestiem var pārvietoties tikai pa speciālām laipām, lai neiekristu skatītāju zālē,” sirmais kungs smejas.

 

 

„Dzīvā” uguns uz skatuves – bīstami!

Arī par dzelzs priekškaru, kas tiek nolaists laikā, kad uz skatuves nenotiek izrādes (vienīgais iestudējums, kad skatītāji šo priekškaru redz, ir balets „Otello” – red.), abiem kungiem ir kas stāstāms. „Tas ir oriģinālais dzelzs priekškars, kuru Operā sāka izmantot pēc 1882. gada lielā ugunsgrēka, kad izdega liela daļa Operas ēkas. Tiesa, kad Baltajā namā 90. gados notika remonts, priekškaru pārtaisīja, tādēļ tas vairs nav tāds, kā bija. Kad skatuvi no zāles atdalīja vecais priekškars, varēja paralēli mēģināt orķestris un uz skatuves pie klavierēm varēja dziedāt, – viens otru nedzirdēja. Tagad dzird, jo būvuzņēmējs, kas remontēja Operu, teica – tas ir drausmīgs svars, un kādēļ tas vajadzīgs.”

Tomēr arī pašreizējais priekškars sver vismaz desmit tonnu, un uz skatuves ir novilkta sarkanā līnija, zem kuras nedrīkst iet apakšā un novietot dekorācijas, jo, ja izrādes laikā tomēr šis priekškars jālaiž lejā, tam cieši jāpieguļ grīdai.

Ja izrādes laikā tomēr sāk kaut kas degt, priekškaru nolaiž, un zāle tiek pasargāta, un tikmēr tiek dzēsts.” Tiesa, nevienu tik vērienīgu degšanu kā 19. gadsimtā ne viens, ne otrs runātājs neatceras. „Tagad vienā otrā izrādē parādās dzīvā uguns, bet padomju laikos to nedrīkstēja darīt. Tiesa, noteikumi ir tādi paši, bet ne vienmēr tos ievērojam,” pasmīn Ilgonis Upenieks, jau nopietni piebilstot – ja izrādē izmanto uguni, uz skatuves (aizkulisēs) noteikti jāatrodas ugunsdzēsējam un ugunsdzēsības aparātiem. „Man šķiet, ka šajos gados esmu teātri iepazinis,” viņš rezumē.

Mistiskie notikumi ap „Bohēmas” rakstāmpulti

Droši vien neatrastos pārāk daudz cilvēku, kuri vismaz kaut ko nebūtu dzirdējuši par Parīzes Operā mītošo spoku – nu kaut vai redzējuši Endrū Loida Vēbera mūzikla ekranizāciju. Taču izrādās, ka arī mūsu Baltajā namā mīt spoks.

Viņam veltītu mūziklu gan neviens mūsu komponists nav uzrakstījis, taču, spriežot pēc Rekvizītu sagatavošanas daļas vadītāja Vigo Rudzāta stāstītā, Operas nama iemītnieki ne reizi vien piedzīvojuši dažādas mistiskas situācijas, kurām īsti nav izskaidrojuma.

„Cik nu to leģendu ir, tās tapušas, gadiem ejot,” savu stāstu sāk Vigo, atklājot, – pēdējā laika mistiskie notikumi saistīti ar rakstāmpulti no operas Pučīni „Bohēma”, un piekrītot, ka šīs situācijas varētu būt saistītas ar kādiem augstākajiem spēkiem. „Viens no pamanāmākajiem šīs izrādes rekvizītiem ir rakstāmpults, kas atrodas gandrīz proscēnijā un ap kuru risinās diezgan aktīva darbība. Uz skatuves atrodas arī galds, pie kura jaunekļi iedzer – vārdu sakot, notiek viss, kas saistīts ar aktīvu bohēmas dzīvi. Un šajā ainā uz skatuves ir arī pieminētā pults, uz kuras stāv mapīte ar papīriem. Arī izrādes atjaunojuma pirmizrādē pultij bija jāatrodas uz skatuves. Parasti tā glabājās Jaunajā zālē. Kad gājām tai pakaļ, lai pirms „Bohēmas” izrādes noliktu uz skatuves, pulti gluži vienkārši nevarējām atrast.”

 

Vigo smej, ka Operā bieži vien valdot mākslinieciskais haoss un ne tas vien mēdzot noklīst, tādēļ ar scenogrāfa piekrišanu uzlikta cita rakstāmpults. „Pēc divām dienām pulti atradām tajā pašā vietā, kur tai bija jābūt. Nodomājām – varbūt kāds vienkārši izspēlējis joku... Tad pults „nospēlēja” vienu izrādi, un viss bija kārtībā. Nākamajā izrādē pults atradās tur, kur tai jābūt, taču, laižot lejā dekorāciju stangu, tā trāpīja pa pulti, kas salūza uz pusēm.” Butafori pulti salabojuši, un kādu laiciņu viss bijis mierīgi. Savukārt vasarā, kur pults glabājas līdz ar citiem izrādēm nepieciešamiem priekšmetiem, plīsis ūdensvads un noliktava applūdusi. „Sākām domāt, ka pults tiešām pie kaut kā ir vainīga, jo ne tur atradusies,” puisis smejas. Taujāts, vai mūsu Operai ir savs spoks, Vigo teic – mēs viņu nesaucam vārdā.

„Drīzāk tā ir kaut kāda mistisko spēku iedarbība: ir dienas un nedēļas, kad ik pa brīdim notiek kaut kas dīvains: priekškars neaizveras, kaut kas noplīst... Kad šīs likumsakarības saliek kopā, tad secinām, ka acīmredzot virmo kaut kāda enerģija un „kāds” tajā visā ir cieši iesaistīts.”

Nekādi mistiski tēli klīstam pa LNO gaiteņiem gan nav pieķerti, un neviens neesot mēģinājis nomest lielo Operas kroņlukturi. Notiekošo, pēc puiša domām, iespējams, var skaidrot ar to, ka uz Operas skatuves ir gana daudz izrāžu, kas beidzas ar kāda personāža nāvi. „Ir zināms, ka ikvienā sevi cienošā operā ir jābūt vai nu nāvei, vai nelaimīgai mīlestībai. Tā tās enerģijas sakrājas...,” rezumē Vigo Rudzāts.

Nekas nav tā, kā izskatās

Paralēli Operas jubilejas koncertiem un „Latvijas Gāzes” balvai, kas tiks pasniegta 18. septembrī, Baltā nama iemītnieki čakli gatavojas nākamajai pirmizrādei – Jura Karlsona baletam „Karlsons lido...”. To var just arī butaforu darbnīcā, kur čakli rosās Butaforiju izgatavošanas un remonta daļas vadītājs Vilis Petkus un butafore Ilze Egle – uz lielā galda salikti iezaļgani priekšmeti, kas vismaz attāli atgādina lampu abažūrus. „Butafors ir cilvēks, kas izgatavo neīstas lietas, kurām uz skatuves būtu jāizskatās īstām,” lakoniski par savu amatu teic Ilze, paskaidrojot, ka patiesībā „lampu abažūri” būs jauno baletdejotāju kostīmi.

„Tērpu māksliniece Ilze Vītoliņa izdomāja, ka kostīmiem jāizskatās kā ledenēm, tādēļ šeit top pirmās sagataves, kas būs tērpa karkass. Pēc tam tie tiks krāsoti un apvilkti ar celofānu, lai atgādinātu konfektes.

Turklāt šis nemaz nav smagākais materiāls, ko izmantojam mākslinieku tērpiem, savukārt zālē visiem vajadzētu domāt, ka viņām tiešām tērpu vietā mugurā būs īstas ledenes.”

 

Taujāta, kas bijis neparastākais, ko nācies gatavot butaforu darbnīcā, Ilze pēc neilgas apdomāšanās teic, ka bijis daudz kas. „Operai „Dievu mijkrēslis” gatavojām kaut ko līdzīgu guļbūvei ar trim sienām un grīdu. Būtībā lielākā daļa uz skatuves redzamo lietu ir butaforijas – piemēram, zobeni, ko varoņi izmanto divkaujās. Bet, ja lietas nav jāiesaista darbībā, tās arī var būt īstas. Mēs jau patiesībā īstenojam mākslinieka vēlmes, mazliet mānot skatītājus,” meitene smejas, bet viņas kolēģis precizē – parasti mākslinieks iedod tikai vēlamā priekšmeta formu. „Ilze visu veido pēc skicēm, tā ka viņai jābūt gan tēlnieka dotībām, gan tēlainai domāšanai. Mums jāizdomā, kā panākt vēlamo rezultātu, bet māksliniekam par to galva nav jālauza.”

 

Reiz bijis jāizdomā, kā izgatavot Vāgnera operai nepieciešamo zirga izbāzeni. Latvijā zirgus neizbāž, tādēļ vajadzējis sazināties ar vācu kolēģiem, kuri atsūtījuši formu; taču pats izbāzenis tomēr tapis Latvijā:

„Vilkām samtu, likām krēpes un izbāzeņa acis, krāsojām. Bet izskatījās lieliski – kā īsts zirgs!”

Visu šo lielo darbu paveic četri cilvēki – darbnīcas vadītājs un trīs palīdzes, kuras mācās Mākslas akadēmijā: „Tā ir laba skola un prakse!” Starp citu, Ilze mācās Metālmākslas nodaļā, kur apgūst arī rotu darināšanu, tādēļ nepieciešamības gadījumā var izgatavot arī visas izrādei nepieciešamās rotas – kroņus, jostas u. tml. „Atcerējos: viens no amizantākajiem rekvizītiem, ko mums nācies izgatavot, bija sieviešu krūšu butaforija „Dievu mijkrēslim”. Kāda iemesla dēļ solistei tās bija nepieciešamas es nezinu, bet, protams, izgatavojām,” sarunas nobeigumā vēl atminas Ilze.

 

0 komentāri

Komentāru nav