Ingus Macats: „Ar mūziku var cīnīties pret ļaunumu!”

Ingus Macats: „Ar mūziku var cīnīties pret ļaunumu!”
Kaspars Garda, Rīga 2014 . Ingus Macats
Una Griškeviča
03-09-2013 A+ A-
Pavisam nesen latviešu fantastikas žanrā ar pirmo romānu „Koncertflīģelis” sevi pieteica jaunais latviešu rakstnieks Ingus Macats. Taču, tiekoties intervijā, kas norisinājās rakstnieka Andreja Upīša pieminekļa pakājē, Ingus neslēpa, ka viņš negribētu lasītāju atmiņā palikt kā viena romāna autors: „Tas man neder! Tāpēc lēnā garā kaut kas top, vienīgi nesolu, ka tas būs uzreiz.”

Loģisks jautājums – kādēļ esat pievērsies tieši fantāzijas žanram?

Sākot lasīt grāmatas, jau pašā sākumā pievērsos tieši šim žanram, un tas man patīk, jo tajā var izpausties un ļaut vaļu arī savai fantāzijai. Ar to nevēlos apgalvot, ka šajā žanrā var darīt, ko grib, bet savā ziņā ir brīvas rokas un var runāt par lietām tādā pagriezienā, kādā vēlies par tām runāt. Dažreiz pat fantāzijas žanrā var daudz vairāk runāt par lietām, kas jebkuram cilvēkam ir svarīgas, mazliet alegoriskā veidā.

Tas neuzliek robežas?

Tieši tā: ja šajā brīdī kaut ko vēlos pateikt šādi, man to nekas neliedz darīt.

 

Jūsu romānu caurvij muzikālā tēma. Tas, šķiet, ir likumsakarīgi – tādēļ, ka esat mūziķa [Raimonda Macata – red.] dēls vai tādēļ, ka esat mācījies mūzikas skolā?

Tā vienkārši bija tāda ideja, nevis doma – ka pirmais romāns man jāraksta ciešā saistībā ar mūziku. Šī ideja man šķita laba.

Vai rakstīt romānu motivēja arī tas, ka apgāds „Zvaigzne ABC” bija izsludinājis oriģinālliteratūras konkursu?

Tā bija motivācija savākt visu kopā un sagatavot normālā variantā. Jo skaidrs, ka citādi kaut ko uzraksti, un tas mētājas datorā tādā pussavāktā veidā un diezgan šaubīgā paskatā. (Smaida.) Darbu rakstīju nacionālā romāna rakstīšanas mēnesī – laikā, kad mēneša laikā jāuzraksta 50 tūkstoši vārdu. Tad arī varēja saprast, kādā paskatā „uzceptais” romāns bija. Protams, kādi divi gadi pagāja, kamēr to dabūju publicējamā veidā. Būtībā bija trīs rediģēšanas sesijas: pirmā – pirms iesniegšanas, otrā – tad, kad uzzināju, ka darbu izdos un man pateica lietas, ko vajadzētu mainīt, un trešā – kopā ar redaktoru. Tā ka diezgan ietilpīgs process.

Bija vēl kāds cilvēks, kuram devāt izlasīt un novērtēt savu veikumu?

Jā, bija cilvēki – draugi, kas saprot žanru, – kam devu lasīt ar domu, lai pasaka, vai tas vispār ir kaut kur liekams. (Smaida.) Recenzijas bija pozitīvas: gandrīz visi teica, ka esot lasāms; ja visi būtu teikuši „nē”, tad diez vai būtu iesniedzis romānu izdevniecībā.

 

Intervijas sākumā teicāt, ka savu lasītāja karjeru sākāt ar fantāzijas romāniem. Tas bija Bredberijs?

Nē, tas bija „Harijs Poters”! (Smejas.) Esmu Harija Potera paaudze – sākot no paša pirmā līdz pat pēdējam romānam. Ar mūziku gan tur nekādas saistības nav.

Kamēr es augu, lielais pāris bija „Harijs Poters” un „Gredzenu pavēlnieks” – tā bija literatūra, ar kuru uzaugu.

Jūsu romāna darbība norisinās Venēcijā. Šo pilsētu labi pazīstat un esat izpētījis visus kaktiņus?

Esmu tur bijis, un man Venēcija ļoti, ļoti patika. Laikam tāpēc šī pilsēta iedvesmoja romāna rakstīšanai. Braucām uz turieni nevis ar domu izstaigāt visus iespējamos muzejus, bet pastaigāt pa pilsētu, saprast, kāda ir atmosfēra, kā tur izskatās un kā cilvēki dzīvo. Varbūt tāpēc arī varēju iedzīvināt šo pilsētu – piemēram, bēniņus, kuros dzīvoja mana romāna galvenais varonis. Īpaši daudz ēkas no iekšpuses gan neredzējām, vienīgi mūsu viesnīcu, kas skaitījās trīszvaigžņu, bet izskatījās kā pieczvaigžņu.

Tā, šķiet, ir pilsēta, kur nepārtraukti skan mūzika.

Tā tiešām ir. Venēcijā bijām karnevāla pirmajās vai pēdējās dienās, kad tur ir īpašā atmosfēra – ej pa ielu, un pēkšņi kaut kur skan Vivaldi, jo Venēcija ir šā komponista pilsēta. Droši vien tie bija „Gadalaiki”, jo citādi nebūtu atpazinis, kas tas par komponistu. (Smejas.)

Protams, romāna darbība varētu norisināties arī Latvijā, taču tā uzreiz būtu cita noskaņa un cits stāsts.

Romāna nosaukums ir „Koncertflīģelis”. Kādas jums pašam ir attiecības ar mūziku un klavierēm?

To klausos ļoti daudz, bet parasti tā ir ārzemju komponistu mūzika; no latviešiem klausos ļoti maz. Taču no klasiskās mūzikas joprojām ļoti patīk Vītols, Alfrēds Kalniņš. Žēl, ka šis komponists nav populārs un viņa mūzika tik maz skan. Alfrēds Kalniņš man bija liels atklājums tad, kad mācījos mūzikas skolā. Vītolu un Dārziņu jau pazīst, bet man atklājums bija mūsu lielais trijnieks – Jānis Ivanovs, Alfrēds Kalniņš un Ādolfs Skulte. Viņu skaņdarbus labprāt paklausos arī tagad.

 

Un kā bija ar klavierēm – pie tām jūs piesēdināja tāpat kā Mocartu četru gadu vecumā?

Manuprāt, ka piecu gadu vecumā, bet tas nebija kā Mocartam: bija daudz smagāk. (Smejas.) Gluži ar siksnu klāt neviens nestāvēja, taču bija vajadzīga zināma kontrole, lai es spēlētu… Tajā pašā laikā divpadsmit trīspadsmit gadu vecumā tā lieta sāka arī patikt, un tad arī sapratu, ka mūzikas skola būs jāpabeidz, ja jau ir iesākts. Tagad gan klasiskos klavieru skaņdarbus ļoti maz vairs spēlēju; vairāk pieklimperēju pats sev, ja kaut ko gribu dziedāt.

Esat izvēlējies mūzikas ceļu?

Nē, tas ir vairāk savam priekam un draudzē. Esmu izvēlējies valodnieka ceļu – studēju franču un itāliešu filoloģiju. Ar itāliešu valodu man vienmēr bijis sakars – arī mūziku mācoties, jo visi termini ir itāliski. Savukārt uz franču valodu ceļš bija garāks: kad mācījos pamatskolas pēdējās klasēs, parādījās interese par Āzijas kultūru, par Japānu un japāņu valodu, tādēļ diezgan loģiska šķita izvēle iet uz Kultūru vidusskolu un mācīties japāņu valodu. Tur bija obligāti jāizvēlas vēl trešā svešvaloda, tādēļ paņēmu franču valodu, jo – japāņu un ķīniešu valoda man likās pārāk smagi. Tas būtu bijis par traku. (Smaida.) Tajā gadā, kad iestājos šajā skolā, bija izvēle starp japāņu, spāņu, franču un ķīniešu valodu. Paliku pie japāņu un franču. Un – man iepatikās!

Pirms sāku mācīties franču valodu, man likās, – tas ir kaut kas mistisks, ko normāls cilvēks nevar iemācīties. Biju dzirdējis, kā franciski runā Vaira Vīķe-Freiberga – man šķita, ka tās vienkārši ir skaņas, kurām nav jēgas. Tagad vairs tā nedomāju.

Romāna galvenais varonis Čelestīno saka: kad viņš pieskaras klavieru taustiņiem, tad nonāk paralēlā pasaulē. Jūs arī to jūtat?

Fiziski nekur nepārceļos! (Smejas.) Bet, protams, emocionālā līmenī noteikti pārceļos citā realitātē. Taču, manuprāt, jebkurš, izbaudot un klausoties mūziku, vismaz tobrīd vairs nesaprot, kas esi un ko šeit dari; vienkārši klausies mūziku.

Droši vien arī ticat tam, ka ar mūziku var cīnīties pret ļaunumu?

Noteikti! Man jau šķiet, ka izdodas – vismaz pēc savas pieredzes varu teikt, ka – jā.

Savu dzīvi turpmāk esat nolēmis saistīt ar rakstīšanu?

Vēlētos tulkot daiļliteratūru, jo labi apzinos, ka pie mums ar rakstīšanu pelnīt un dzīvot nevar. Tas diemžēl nav iespējams.

Ja nu vienīgi izdodas uzrakstīt starptautisku bestselleru…

Jā, tiec līdz tam... Protams, ir, kurp tiekties. Taču zinot, kādos tempos mūsu literatūra iziet vai neiziet pasaulē… Varbūt tad, kad man būs septiņdesmit – tad varbūt. Jo visa pasaules literatūra pārsvarā ir angliski, un Anglijas un Amerikas literatūra ir uzurpējusi pasaules literatūras tirgu. Taču rakstīt šajā savā izvēlētajā žanrā noteikti turpināšu, jo negribētos, lai „Koncertflīģelis” ir mans pirmais un pēdējais darbs; tas man galīgi neder.

 

 

 

0 komentāri

Komentāru nav