„SarkandaugavISM”. Somu māksliniece par darbu Sarkandaugavā

„SarkandaugavISM”. Somu māksliniece par darbu Sarkandaugavā
sarkandaugavai.lv . Somu māksliniece Heidi Henninena Rīgā
2013. gada vasarā viena mēneša rezidences vizītē Sarkandaugavā viesojās somu māksliniece Heidi Henninena (Heidi Hänninen). Viņa Rīgā ieradās, atsaucoties tekstgrupas „Orbīta” uzaicinājumam piedalīties „Rīga 2014” projektā „Rīgas dzejas karte”. Kopumā māksliniece radīja trīs ielu mākslas darbus. Viens no viņas gleznojumiem – dzejniekam Aivaram Neibartam veltītais „KAĶISMS” – pat kalpoja par iedvesmu vienam no Sarkandaugavas objektiem šā gada „Baltajā naktī”. Par to, kā māksliniecei šeit paticis un kā veicies ar iecerēto projektu, Heidi uzrakstīja eseju. Tā tulkota no angļu valodas.

Es esmu somu māksliniece. Esmu ieguvusi mākslas pedagoģijas bakalaura grādu Lapzemes Universitātē, un, sākot ar 2011. gada rudeni, studēju Somijas Mākslas akadēmijas Tēlniecības nodaļas maģistrantūras programmā. Kopš 2007. gada esmu pievērsusies mākslas radīšanai un esmu kļuvusi par mākslinieci. Būt māksliniecei un mākslas skolotājai ir svarīgas manas būtības daļas, kas ir savstarpēji cieši saistītas. Pēc manām domām, prasme saskatīt mākslu un mācīšana cieši mijiedarbojas viena ar otru.

Strādājot ar citiem cilvēkiem un diskutējot, iegūstu arvien jaunas mākslas radīšanas perspektīvas.

Māksla man ir kā dzīvības sula. Tā sniedz citu, daudz humānāku redzējumu mūsu kapitālistiskajā sabiedrībā, kas nepārtraukti atkarīga no augošās ekonomikas. Šis efektīvās domāšanas veids ierobežo radošumu, un, manuprāt, māksla šādā vai citā veidā var būt kā veselīga alternatīva visiem mums. Bērnu kultūra savā visaptverošā būtībā ir viena no visiedvesmojošākajiem izpausmes veidiem, un es patiesi uzskatu, ka caur rotaļlietām, filmām u. c., kas tiek piedāvātas bērniem, varam redzēt un ļoti stipri izjust apkārtējo sabiedrību ar tās (slēptajiem) mērķiem un (noklusētajām) vērtībām.

Savos mākslas darbos izmantoju dažādus materiālus un tehnikas. Pēdējo triju gadu laikā esmu vairāk pievērsusies trīsdimensiju darbiem un tēlniecībai, galvenokārt strādāju ar betonu. Darbos izmantoju arī daudzus citus informācijas nesējus, piemēram, fotogrāfiju un video, man patīk tos apvienot ar izveidotām skulptūrām.

 

Pēc studijām valsts mākslas akadēmijā un dizaina studijām Sanktpēterburgā Monumentālās glezniecības fakultātē (2008–2009) esmu pievērsusies lielformāta glezniecībai: veidojot freskas un ielu mākslas zīmējumus gan Somijā, gan ārzemēs. Esmu arī ielu mākslas kolektīva „Multicoloured Dreams” biedre, kas gādā par sienām, kuras mākslinieki un iedzīvotāji var legāli apgleznot.

Grupas mērķis ir attīstīt legālo vizuālo kultūru publiskajā telpā, iestājoties pret nelegālo darbību, kas bojā īpašumus.

Pieprasām, lai būtu pieejamas sienas dažādām mākslas izpausmēm, esam izstrādājuši kārtību, kas ir pieņemama visām iesaistītajām pusēm, tostarp varas pārstāvjiem un konstrukcijas īpašniekiem. Vispirms starp abām pusēm par katru sienu atsevišķi tiek saskaņota atļauja. Māksliniekiem tiek pieprasītas iecerēto darbu skices, tad tās tiek iedzīvinātas uz pagaidu sienas. Grupa veido arī savus ielu mākslas zīmējumus, līdz šim jaunākais tika izveidots Pērnavā, Igaunijā, „Sõnum Seinal” festivāla laikā (10.08.–14.08.2013.).

Lielisks iedvesmas avots ir mūsu kaimiņi – Krievija. Tās kultūra (valoda, māksla, arhitektūra, animācija, rotaļlietas), vēsture ar padomju pagātni, politika, cilvēki, vietas, veids, kā iedzīvotāji iekārto apkārtni, un kādas tiem ir attiecības ar nāvi, šie visi aspekti man šķiet interesanti, raugoties uz Krieviju.

Kā jau daudziem, arī manas attiecības ar Krieviju ir pretrunu pilnas. Tomēr tieši Krievijā man ir izdevies atrast savai būtībai atbilstošu ainavu.

Caur askētismu, kultūru un politiku ceļoju pa šiem savas apziņas skatiem, atkal un atkal, dziļāk un dziļāk. Ļoti ceru, ka šie skati, kurus atveidoju mākslā, spēs ienest kaut ko jaunu arī citu cilvēku dzīvēs. Varbūt atklās jaunus ikdienas dzīves aspektus. Saistībā ar manu neparasto pagātni un saikni ar Krieviju un krieviem bija ļoti interesanti iepazīt Latviju. Zināju, ka tā ir postpadomju valsts ar lielu krievvalodīgo skaitu, un cerēju, ka šeit varēšu iztikt ar krievu valodas zināšanām. Beigu beigās saziņā ar vietējiem arvien biežāk izmantoju angļu valodu – tā bija mazliet drošāk, ja vien vēlējies izdzīvot!

 

Rīgā esmu nodzīvojusi vienu mēnesi (04.07.–03.08.2013.). Pirmo nedēļu pavadīju, izpētot apkārtni – Sarkandaugavu –, sāku meklēt iespējamās vietas darbiem: atļautās sienas ielu mākslas projektam – rezidences programmas „Rīgas dzejas karte” ietvaros, ko veido tekstgrupa „Orbīta”. Radās ļoti daudz izdevību un arī problēmu.

Visa Sarkandaugava ir pilna ar manām sapņu sienām: pelēkas betona sienas ir kā radītas mākslas izpausmēm!

Taču vietējie Sarkandaugavas iedzīvotāji, šķiet, nav pieraduši pie kvalitatīvas ielu mākslas, un viņi policistiem uzticējās vairāk nekā māksliniekam. Šāda reakcija ir visādā ziņā saprotama. Sākotnēji Sarkandaugava veidojās kā rūpniecības un strādnieku rajons. Pēc Padomju Savienības sabrukuma daudzi zaudēja darbu un viņu dzīvēs radās sarežģījumi, daži mierinājumu meklēja un atrada, piemēram, alkoholā. Apkaimes simbols ir slavenā psihoneiroloģiskā slimnīca, kas aizņem plašu teritoriju pašā Sarkandaugavas sirdī. Vietējiem ir savs viedoklis gan par slimnīcu, gan tās teritoriju. Tas, ka šeit atrodas cilvēki, kuri zaudējuši prātu, dažus uzjautrina, savukārt dažiem tas šķiet biedējoši, bet visi, par to runājot, ir vairāk vai mazāk atturīgi.

Es vairāk esmu noraizējusies par Sarkandaugavas iedzīvotājiem nekā par tiem, kuri atrodas slimnīcā.

Šī vēsturiskā darbaļaužu piepilsēta ir arī iespēju vieta, lai kļūtu par bohēmisku un radošu Rīgas daļu. Tā vēl nav kapitālisma sabojāta – pagaidām. Iepazinos arī ar Sarkandaugavas aktīvistiem, kuri man izrādīja apkārtni un stāstīja par pagātni. Viņi šeit daudz dara: izveidojuši informācijas stendu, ļaujot garāmgājējiem iepazīt Sarkandaugavas vēsturi, un norāda uz vēsturiski piesārņotām, problemātiskām vietām.

Manuprāt, ir ļoti svarīgi runāt par pagātni, lai kopīgi varam novērtēt sasniegto un meklēt labākus risinājumus nākotnei un eksistencei – videi un atmosfērai. Ar savu māksliniecisko devumu patiesi vēlos atbalstīt šo vietējo aktīvistu sākto darbu.

 

Esmu savaldzināta ar dažādām ideoloģijām un „-ismiem”, kuru mūsu valodās ir visai daudz. Tā kā rezidences programma bija saistīta ar dzeju, mani iedvesmoja tieši šo vārdu izskaņas – „-ismi”. Tā es sāku veidot dažādus „-ismus”. Sākumā izveidoju zīmējumu ar nosaukumu „Daltonisms”: vārdus „kapitālisms” un „komunisms” uzrakstīju vienu virs otra; tā, lai „kapitālisms” ir zaļā krāsā, bet „komunisms” – sarkanā, bet vietā, kur šie vārdi satiekas, tie sāk disonēt – tik ļoti, ka jutīgākām acīm kļūst nepatīkami.

Gudrs skatītājs šīs sajūtas/darbus varētu interpretēt tā, kā uzskata par labāku. Blakus zīmējumam „Daltonisms” biju sākusi darbu „POINT ILL ISM”. Diemžēl sienas īpašnieks bija neapmierināts, un darbu vajadzēja pārtraukt nepabeigtu. Esmu priecīga arī par to, tomēr vēlētos vēl ar sarkanu pasvītrot vārdu „ILL”. Ko nu vairs... Domāju, ka ar atļauju ir pietiekami, un pārliecinoši zīmēju, līdz darbu pārtrauca policists, uzdodot dīvainus jautājumus: „pret ko tu esi?” vai „kā pusē tu esi?”


 

Žēl, jo noskatītā betona garāžas siena bija labākā, uz kādas līdz šim esmu zīmējusi. Man tas ir tāpat, kā radīt jaunu betona skulptūru, kā veidot to no paša sākuma. Tā bija jau gatava, bet patiesi skaista, ar raupju padomju pieskārienu!

Pēc ne pārāk veiksmīga sākuma ar šo „-ism” projektu lūdzām atļauju iepriekš pieminētās psihoneiroloģiskās slimnīcas direktoram. Viss noritēja daudz veiksmīgāk, un beidzot varēju sākt darbu legāli un pareizi – uz slimnīcas sienas pretī urbānajam dārziņam, kuru izveidojuši vietējie aktīvisti.

Kopumā esmu apgleznojusi aptuveni 25 metrus sienas, un tas kļuva par manu galveno darbu rezidences laikā. Vietējie rakstīja par mani un manu projektu gan Sarkandaugavas „Facebook” lapā, gan blogā, fotografēja.

Galvenokārt jaunā, aktīvā un radošā paaudze bija tā, kas interesējās par manu darbu pozitīvā ziņā. Ir neaprakstāmi grūti strādāt vidē, kur ļaudis mēdz būt agresīvi un neko nezina par altruisma mākslu (patiesībā tas nav visai populārs vārds mūsdienu individualitātes laikmetā).

Vietējie aktīvisti un mākslinieki atzinīgi izteicās, ka es darot svarīgu darbu. Lai arī esmu pirmā ielu māksliniece, kura publiski apgleznojusi Sarkandaugavas sienas, man bija svarīgi būt gan pirmajai, gan ārzemniecei, kura runā krieviski.

Esmu piedzīvojusi arī visai skarbus brīžus, atbildot un skaidrojoties ar cilvēkiem, kuri laiku pa laikam pārtrauca mani darbā. Pateicoties dusmīgiem vietējiem iedzīvotājiem, kuri konstanti zvanīja policijai, likumsargi mani patraucēja astoņas reizes. Bet arī šī reakcija ir saprotama – neatkarīgi no tā, kādu attēlu būtu izvēlējusies zīmēt uz slimnīcas sienas, dažu izpratnē tā vienalga būtu slikta doma.

Vieta pati par sevi ir gan jutīga, gan nestabila. No otras puses, tā ir vienīgā vieta mākslai.

Protams, pieredze, kas gūta, strādājot šajā apkaimē, bija krietni vien pamācošāka un interesantāka salīdzinājumā, ja darbotos tūristiem pilnajā Rīgas centrā. Uz slimnīcas sienas esmu izveidojusi trīs atsevišķus zīmējumus: POETRISM ar manu putnuvīru – tēlu, kuru var redzēt daudzās pilsētās, tostarp Helsinkos, Berlīnē un Sanktpēterburgā, „WE<3ALTRUISM” ar neegoistiskiem saulespuķu cilvēkiem un „POINT ILL ISM” citas versijas. Esmu arī uzkrāsojusi tāfeli ar paraugu un nosaukumu „I<3SarkandaugavISM”, lai cilvēkus mudinātu izgudrot savus iecienītos vai nīstos „-ismus”. Ļoti ceru, ka cilvēki liks lietā savu iztēli un tas mudinās uz atvērtu un bezbailīgu diskusiju!
 
„Saldajam ēdienam” kopā ar kolēģi Valteri Halmetoju (Valtteri Halmetoja) kādā romantiskā ieliņā Sarkandaugavas centrā – starp bloku mājām, pavisam netālu no vietas, kur biju apmetusies, esmu uzgleznojusi fresku „KAĶISMS”, veltītu vietējam dzejniekam Aivaram Neibartam. Salīdzinājumā ar slimnīcas sienu tur darbi veicās visai raiti un pat guvu dažus uzmundrinājumus, piemēram: „Beidzot Sarkandaugava ir Eiropas daļa!!!” vai „Šī ir Berlīne vai kā!!!!???”.

Strādāt šajā pusē bija patiess gandarījums gan projekta, gan pavadītā mēneša Sarkandaugavā kontekstā. Paldies jums un saudzējiet sevi, SarkandaugavISti!

0 komentāri

Komentāru nav