„... bagātās kundzes...” tērpi – fantāzija par trīsdesmito gadu tēmu

„... bagātās kundzes...” tērpi – fantāzija par trīsdesmito gadu tēmu
Kaspars Garda, Rīga 2014 . Aktrises Inga Misāne (Emma Kārkls) un Zane Jančevska (Kalnkāja kundze) izrādē „...bagātā kundze...”
Una Griškeviča
Ceturtdien, 12. septembrī, pirmizrādes notiks uz visām trim Latvijas Nacionālā teātra skatuvēm. Vērienīgākā no tām neapšaubāmi būs režisores Ināras Sluckas iestudētā „... bagātā kundze ...”, kas tapusi pēc Andreja Upīša darbu motīviem un kuras varoņi tērpsies kostīmu mākslinieces Ievas Kundziņas – vairākkārtējas „Spēlmaņu nakts” laureātes – radītajos tērpos. Ar mākslinieci tiekamies teātra šūšanas cehā, kur dūc šujmašīnas un rosās šuvējas. „Šai izrādei man bija jāizgatavo 136 kostīmi,” smaidot palepojas Ieva Kundziņa.

Mīļi gan galvenie, gan otrā plāna varoņi

„Režisore Ināra Slucka par izrādes tērpu autori mani izvēlējās tādēļ, ka esmu studējusi glezniecību un strādājusi kino. Viņa vēlējās, lai izrādes tērpiem būtu: glezniecisks attēls, pelēkās krāsas dažādas nianses ar nelielām nobīdēm un dažiem krāsainiem akcentiem plus kino specifika. Sapratu, ka tērpu radīšanai man vajadzīga melnbaltā kino gamma un tēlu raksturi. Man patīk, ka izrādē tēlu raksturi un veidojums bieži vien atšķiras no filmas „Pie bagātās kundzes”,” atzīst Ieva Kundziņa, kurai ļoti patīkamu pārsteigumu sagādājusi Zane Jančevska – Kalnkāja kundze (filmā šo lomu atveidoja Zigrīda Stungure). Vēl Ievai ļoti patīkot Normunda Laizāna spēlētais Oļģerts Kurmis un Ingas Misānes atveidotā Emma Kārkls, kura „necenšas būt jaunāka un smukāka nekā viņa ir. Parasti šī lieta piemīt aktrisēm, kuras gados ir drusciņ vecākas nekā lomas personāžs.”

 

Par izrādes galvenajiem varoņiem māksliniece vēl bilst: „Man tiešām patīk Zane Jančevska – viņa ir tāda „dzīvības sulu” pārpilna, enerģiska, jauna sieviete! Viņu bija interesanti ģērbt. Es vēl šodien nopriecājos, cik Zane labi izskatās un cik ļoti piemērota viņa ir šai lomai.” Savukārt Normundu Laizānu un viņa spēlēto Kurmi tērpu māksliniece raksturo: „Normunds ir ārkārtīgi labā formā, un nedomāju, ka viņš atpaliek no Pāvula, kurš Kurmi spēlēja filmā. No režisores man bija interesanti dzirdēt, ka Kurmis viņai asociējas ar „vidējo latviešu neizlēmīgo vīrieti”. Tādēļ viņu ar lielu prieku tā arī saģērbu. Nezinu, vai cilvēki to nolasīs, bet tāds bija Ināras un mans stāsts.

Uz jautājumu, kā īsti ģērbjas viņas pieminētais „neizlēmīgais latviešu vīrietis”, kostīmu māksliniece ar smaidu atteic:

„Viņš ir pietiekami trūcīgs, ar normālām, izbuktētām biksēm. Taču, tā kā tās ir vienīgās, tad viņš naktī uz tām guļ – izmantojot vecu veco metodi –, lai neizietu buktes... Bet tā tēla neizlēmība vairāk, šķiet, ir aktiermeistarībā...”

Māksliniecei bijis interesanti veidot tērpus arī vairākiem otrā plāna varoņiem: „Man ļoti mīļš ir Jurģa Spulenieka spēlētais oficiants – sīka auguma, romantiska dzejnieka dvēsele, tādēļ šim varonim piemeklēju fraku, kas viņam ir daudz par lielu, turklāt puisis neprotestēja pret manu tēla koncepciju. Tāds „mazais cilvēks”, bet ar skaistu, romantisku dvēseli...” Vēl viens mīļš otrā plāna tēls Ievai ir Ilzes Rudolfas spēlētā sētniece – nikna, dzīves nogurdināta un nomocīta, dusmīgs sievišķis.

Jauni tērpi – vien Jančevskai un cietumniecēm

Tērpu radīšanas process bijis ļoti darbietilpīgs, jo ar tiem bija nepieciešams atspoguļot gadalaikus: izrāde sākas ar ziemu, tad seko pavasaris un tad – vasara. „Mainot kostīmus, man vajadzēja parādīt laika ritējumu, tādēļ katram personāžam ir ziemas, pavasara un vasaras tērps, turklāt daži aktieri spēlē vairākas lomas. Tādēļ man bija jāizgatavo 136 kostīmi,” Ieva Kundziņa ar lepnumu atzīst, norādot – varbūt, ka, izrādi skatoties, tas nebūs pamanāms, taču – fakts ir un paliek fakts.

 

„Režisorei bija prasība, lai neviens kostīms nebūtu jauns un lai neviens neizskatās kā tikko uzšūts. Tādēļ pie divām šūtām kleitām tikusi vien Zanes Jančevskas spēlētā Kalnkāja kundze, un vēl ar jauniem tērpiem varēs palepoties cietumnieces, taču arī šajā gadījumā rūpīgi piestrādāts pie tā, lai kostīmi neizskatītos kā tikko šūti.

„Vienkārši teātrī nebija tik daudz kostīmu, kuros varētu ieģērbt cietumnieces.”

Darba process vienkāršs nav bijis arī tāpēc, ka no sākuma otrā un trešā plāna „masai” vajadzēja izskatīties nabadzīgai, bet laika gaitā tērpiem bija jākļūst pavasarīgākiem un vasarīgākiem – līdz svētku kulminācijai beigās, kur dāmas pārtapa par smalkajām un bagātajām kundzēm. „Kad finālā varēju saģērbt sievietes, kas iet uz operu – tie gan nav manis šūti, bet piemeklēti kostīmi –, viņas bija ļoti priecīgas, jo varēja no cietumniecēm pārtapt par dāmām, kas iet uz operu.” 

Iedvesmas avoti – ģimenes albums un muzeji

Taujāta, kur bija iespējams sameklēt tik daudz trīsdesmito gadu stilistikai atbilstošu tērpu, māksliniece skaidro – režisores prasība nebija, lai tērpi ārkārtīgi precīzi atainotu tos gadus. „Smalki izsakoties, tā varētu būt fantāzija par šo gadu tēmu. Tas bija laiks, kad mode mazliet mainījās – no taisnās čarlstona modes uz mazliet piegulošāku. Nebija domas, ka varētu precīzi attēlot 1930. gadu.”

 

Iedvesmu tērpiem Ieva smēlusies no ģimenes albumiem, kuru māksliniecei esot diezgan daudz, un no trīsdesmito gadu žurnāla „Atpūta”. „Gāju gan uz Jūgendstila muzeju, gan „Koka Rīgu”. Arī uz Dzelzceļa muzeju, jo man vajadzēja dzelzceļnieka cepuri. Tā ka bez meklējumiem neiztiku.”

No ģimenes albuma Ieva Kundziņa „aizņēmusies” vienu savu ziemas cepurīti, bet lielāko daļu tērpu atradusi teātra milzīgajā kostīmu noliktavā un angārā Pārdaugavā.

„Ar šiem krājumiem var saģērbt ārkārtīgi daudz dažādu tēlu, tikai vajadzīga liela pacietība un arī fiziska izturība, jo kostīmus ir grūti izcilāt. Tas ir smags darbs.”

Neslēpjot gandarījumu par paveikto darbu, Ieva Kundziņa sarunas beigās rezumē: „Protams, daudziem acu priekšā noteikti ir filma; pati arī to noskatījos trīs reizes. Taču izrādei ir sava dzīve, un man jau šķiet, ka tas viss būs patiešām skaisti un iespaidīgi.”

 

0 komentāri

Komentāru nav