Šovasar negaidot. Saruna ar Kseniju Zaķi, „Tribes of The City” solisti

Šovasar negaidot. Saruna ar Kseniju Zaķi, „Tribes of The City” solisti
Kaspars Garda, Rīga 2014 . Ksenija Zaķe, grupas „Tribes of the City” vokāliste
Antra Bērtule, speciāli Rīga 2014
11-09-2013 A+ A-
Kultūras vasarnīcā „Esplanāde 2014” 13. septembrī notiks piektdienas koncertu noslēguma minifestivāls, ko rīko „Rīga 2014” sadarbībā ar Cēsu „Fonoklubu”. Tajālīdz ar pašmāju „Skyforger”, „Pienvedēja piedzīvojumiem” un „Mango” uzstāsies arī „Tribes of the City” – grupa, kas rūpīgi un jau kopš 2003. gada ir kopusi latviešu „dreampop” [tulkojumā no angļu val. – sapņu pops, radies 1980. gados, nereti saistīts arī ar 1990. gadu „shoegaze” uzplaukumu – red.] žanru.

Viņu mūziku raksturo blīvs skanējums, sarežģītas, daudzslāņainas ģitāru partijas un vokālistes Ksenijas Zaķes dzidrais vokāls. 2010. gadā „Tribes of the City” (TOTC) nospēlēja pēdējos koncertus, lai uz laiku šķirtos un saprastu, kādā virzienā doties tālāk (ja vispār doties). „Tobrīd man šķita, ka diez vai kādreiz vēl kopā spēlēsim,” tagad saka Zaķe, tomēr jau šā gada beigās grupa izdos jaunu EP. Top pirmie ideju aizmetņi arī singla video, kura autore, visdrīzāk, būs pati Ksenija Zaķe. „Rīga 2014” ar mūziķi tikās saulainā atvasaras rītā, lai noskaidrotu, kā ir sācies „Tribes of the City” „jaunais cēliens”.

Ko jūs piedāvāsit piektdienas koncertā Esplanādē?

Mums bija garāks pārtraukums, kopā trīs gadus, tad negaidīti šovasar... tas bija diezgan spontāni, nolēmām, ka varētu uzspēlēt. Mūsu ģitāristam Sergejam [Sergejs Jaramišjans – red.] bija radušās jaunas melodijas, kaut kā piestrādājām pie materiāla. Esplanādes koncertā spēlēsim zināmās dziesmas un arī jaunās, kas vēl nav ierakstītas. Paralēli strādājam pie ieraksta, jo gribam izdot EP [no angļu val. extended play – ierakstā ir mazāk dziesmu nekā standarta albumā jeb LP – red.]

 

2009. gadā sniedzāt savu atvadu koncertu, lai pēc sešu gadu ilgas kopspēlēšanas šķirtos.

Oficiāli tas notika 2009. gadā, bet 2010. gadā vēl spēlējām „Positivus’ā” un „Dirty Deal’ā”.

Tolaik teicāt, ka ir vajadzīga pauze, lai saprastu virzienu, kādā doties gan kā grupa, gan katrs no jums atsevišķi.

Patiesībā, tobrīd man šķita, ka diez vai kādreiz vēl kopā spēlēsim. Likās, ka katrs esam kļuvuši tik atšķirīgi, un tad mēs ļāvāmies. Katrs aizplūda savā virzienā. Galu galā, kā pa jokam, pa draugam satikāmies: nu, varbūt uzspēlējam?

Sāka rasties jauns materiāls. Katrs bija sasmēlies iedvesmu savā pasaulē.

Kādēļ pašķīrāties?

Šķita, ka katrs domājam ļoti atšķirīgi. Kļuva aizvien grūtāk vienoties par kopīgu kustības vektoru. Ja vienkāršotā valodā – man nepatika tās partijas, ko spēlēja basists, viņam nepatika ritmi, ko piedāvā bundzinieks. Radās nevajadzīgs iekšējais saspīlējums. Ja turpinātu vēl spiest, vienkārši sabojātu attiecības.

Šobrīd gatavojat jaunu ierakstu, kas nāks klajā šā gada beigās.

Jā, tas varētu būt mazalbums jeb EP. Vismaz man tas būs daudz personiskāks ieguldījuma ziņā nekā iepriekšējais [„Recipe of the Golden Dream”, 2009 – red.]. Ar šā albuma dziesmām, kurās esmu rakstījusi tekstus un domājusi melodijas, tas būs balstīts man būtiskos pārdzīvojumos, kādi bijuši pēdējo gadu laikā.

Kas tevī ir mainījies kopš jūsu pēdējā koncerta?

Esmu daudz laika veltījusi vizuālajai mākslai, studējot LMA – tepat, aiz Raiņa [norāda uz Raiņa pieminekli Esplanādē]. Šī joma man ir ļoti tuva, šķiet, ka laiku izmantoju lietderīgi, attīstoties šajā sfērā, veidojot videoklipus. Pavasarī tapa īsfilma, tagad strādāju pie vēl viena video.

Pēdējos gados skanējuma ziņā jūs nereti salīdzināja ar tādām 90. gadu shoegaze žanra grupām kā „Slowdive”, „My Bloody Valentine”, arī „Cocteau Twins”. Kādi esat šobrīd?

Iepriekš nekad nejutu to līdzību.

Šobrīd ģitāru skaņas ir ļoti svarīgas, ģitāristi ir sapirkušies vēl miljons jaunus pedāļus, skaņa ir vēl bagātīgāka un dziļāka. Domāju, ka neesam tik ļoti mainījušies, kā mums varbūt šķiet.

Katrā ziņā pārtraukums bija ļoti vajadzīgs. Tajā pašā laikā ir arī tādas dziesmas, kas jaunajā ierakstā būs maigākas un sapņainākas. Tas robustums ir mazinājies, lai arī skanējums ir blīvs.

 

Vai jaunajam ierakstam būs arī producents?

Albums top līdzīgā veidā kā iepriekš, strādājot ar Gati Zaķi [grupas „The Mundane” solists, skaņu inženieris „Instrumentu” ierakstiem un koncertšoviem, Ksenijas vīrs – red.] kā līdzproducentu. Sergejs, kurš šobrīd nav klāt, varētu būt grupas radošā sirds, ģenerators, kas bieži rada pamata melodijas. Viņš arī ir virzītājspēks, līdz ar to abi ar Gati ir noteicošie.

Tu grupā atbildi tieši par dziesmu tekstiem.

Jā, un par vokālo melodiju. Muzikālo daļu dažreiz saraksta Sergejs, dažreiz ar basistu Juri kopā satiekas un izdomā. Katrs no puišiem atnes ko savu vai salipina kopā un prezentē pārējiem. Tikai man pašai ir skaidra niša, ko daru [grupā]. Kādreiz arī rakstīju melodijas, bet pēdējos gadus man vienkārši nekas nerodas. Es varu iekļauties jau esošā muzikālā aizmetnī un aizpildīt balss nišu.

Kā tev izdodas apvienot ģimenes dzīvi un bērna audzināšanu ar radošu darbu?

Ilgu laiku šķita, ka tas ir gandrīz neiespējami. Likās, ka visa ir par daudz un nespēšu saņemties. Bet tad atradās laiks un iespēja. Vienmēr esmu uzskatījusi, ka bērns nav šķērslis. Ikdienā cenšamies iekļaut dēlu savās aktivitātēs. Viņš jau tagad interesējas par mūziku, viņam patīk bungas un mūzika, un patīk dziedāt, un klipi. Dēls dzīvo mums līdzi, un nemēģinām viņu no tā visa norobežot.

Uz kāda muzikālā viļņa tu pati šobrīd esi?

Pēdējos gados maz ir bijis tādas mūzikas, kas mani tiešām paceļ. Bet daži piemēri ir. „Palladium” koncertzālē bija „Diiv”, kas mani pilnībā saviļņoja. Tas ir kaut kas gaišs, tas vilnis, kad viņi tevī rezonē. Ir vēl tāda dāņu grupa „When Saints Go Machine”, kad to atklāju, ilgu laiku nevarēju neko citu klausīties. Tagad jau nedēļu man ir iestājies Džona Grānta laiks. Bet no latviešiem, jāpadomā. Es tā ļoti neklausos, lai gan sekoju līdzi tam, kas notiek. „Mona de Bo”, kaut kas no „Dun Dun”.

TOTC mūzikā jau sākotnēji ir iekodēta krietna deva melanholijas un tādu vieglu, visaptverošu skumju.

Jā, tas nekur nav pazudis. Tās ir ilgas pēc kaut kā, kas kādreiz ir bijis... savā subjektīvajā bērnībā.

 

Melanholija, jā. Noteikti. Tā vienkārši ir rakstura īpašība, kas piemīt lielākajai daļai mūsu grupas biedru.

Nākamgad Rīga kļūs par Eiropas kultūras galvaspilsētu, notiks dažādi kultūras pasākumi. Vai sevi izjūti kā Rīgas cilvēku ar visu to, ko pilsēta piedāvā?

Ilgu laiku kultivēju sevī domu, ka neesmu pilsētas cilvēks. Esmu uzaugusi Lielupē, tas drīzāk ir neliels miestiņš. Tagad, aizbraucot uz laukiem, man drīz sāk pietrūkt kustības, lai arī mīlu dabu un pilsēta bieži nogurdina. Laukos tev ir jābūt ļoti pašpietiekamam. Nav jāvēlas iegūt stimulus no ārpuses. Nejūtos vēl tik pašpietiekama, attīstījusies sevī un pabeigusi informācijas uzkrāšanu.

Kas Rīgā tevi „iekustina”?

Tas, cik pilsēta ir dažāda. Rīgā vari aizbraukt uz citu rajonu, nokļūt pagātnē. Citā vietā savukārt sajūties kā kaut kādā futūristiskā sapnī. Arī cilvēki ir atšķirīgi. Šķiet, ka viņi nāk no dažādiem laikmetiem. Būtībā Rīga ir diezgan mierīga, un tas man patīk. Londonā negribētu dzīvot, tā man ir par traku. Te it kā ir visādi notikumi, bet nav tās histērijas, ka jāmēģina visur paspēt. Beigās pārdzīvo, ka esi palaidis garām to, to un to.

„Tribes of the City” ir: Ksenija Zaķe (vokāls ), Juris Justs (bass), Ints Barkāns (bungas), Andrejs Vasiļjevs (ģitāra), Sergejs Jaramišjans (ģitāra).

0 komentāri

Komentāru nav