Sabile 94. Māris Žigats no grupas „Pienvedēja piedzīvojumi”

Sabile 94. Māris Žigats no grupas „Pienvedēja piedzīvojumi”
Kaspars Garda, Rīga 2014
13. septembrī ar vairāku pazīstamu grupu koncertiem tiks slēgta „Rīga 2014” kultūras vasarnīcas „Esplanāde 2014” piektdienu koncertsērija. Pasākums šoreiz top sadarbībā ar Cēsu „Fonoklubu”, piedāvājot „Mango”, „Tribes of the City”, „Skyforger” un „Pienvedēja piedzīvojumu” uzstāšanos. Pēdējie no minētajiem uzstāsies minifestivāla galveno mākslinieku godā, tāpēc uz sarunu aicinājām Māri Žigatu, grupas skanējuma galvenā nerva – asās, drusku „nepareizās” un nemaldīgi atpazīstamās balss – īpašnieku, kura radošā biogrāfija rakstiskā formātā varētu ne mazāk spilgti stāstīt par Latvijas pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu rokmūzikas kultūru kā šopavasar izdotais Jāņa Joņeva tēlojums „Jelgava 94”.

Grupa „Pienvedēja piedzīvojumi” gadā, kad Rīga būs Eiropas kultūras galvaspilsēta, svinēs savu 20 gadu jubileju. Kopš 1994. gada, kad Kurzemes mazpilsētā Sabilē kaimiņu puikas – Māris Žigats un brāļi Aldis un Pēteris Lundes – dibināja grupu, kurai bija lemts kļūt par vienu no savas paaudzes skaļākajiem ruporiem Latvijas rokmūzikā, nav mainījies ne tās sastāvs, ne arī īpaši koķetēts ar muzikāliem eksperimentiem un skriešanu modes pavadā. Neatkarīgi no tā „Pienvedēja piedzīvojumu” koncerti joprojām ir jauneklīgi, tieši uzrunājoši un precīzi, iespējams, katrai jaunai paaudzei pa savam, tomēr absolūti trāpīgi. Kā sarunā ar Māri Žigatu spriežam, nav izslēgts, ka šā gada „Positivus” vai „Laba Daba” festivālos „Pienvedēju” koncertu pirmajās rindās lēkāja to klausītāju bērni, kuri par grupu fanoja 1994. gadā.

 

„Es „Jelgava 94” neesmu vēl lasījis, bet grāmata par „Pienvedējiem”? Vajadzētu kādam pieķerties un tādu uzrakstīt. Pats diez vai to varētu, vajag vienu trako, kas staigā līdzi un mēģina līdz ar mani visu atcerēties,” prāto Māris Žigats.

Grupai „Pienvedēja piedzīvojumi” šī nebūs pirmā uzstāšanās reize Rīgas centrā, Esplanādē. Kad bijusi iepriekšējā – grūti atcerēties, droši vien bija kāds roks „par” vai „pret”, toreiz – deviņdesmitajos – jau tādus koncertus ar lozungiem bija populāri rīkot.

„Pienvedēja piedzīvojumi” spēlējuši gan „Roks pret pirātismu”, gan leģendārajā „Roks pret militārismu” 1998. gadā Skrundā. Grupa uzstājusies arī visos 1990. gadu populārākajos Rīgas rokklubos un kafejnīcās – „Mad Mix”, „Kabata”, īru krogā „Paddy Whelan's”, Vecrīgas klubā „Slepenais eksperiments” filmēts dziesmas „Jel” videoklips. Tāpat „Pienvedēju” vārds ir neatņemama sastāvdaļa visu 1990. gadu un tūkstošgades mijas Latvijas spilgtāko rokfestivālu programmās – „Sinepes un medus”, „Trinctoka”, „Blieziens”. Ilggadējā un nostāstiem apvītajā festivālā „Liepājas dzintars” grupa konkursa programmā startējusi pat divas reizes.

„Divdesmit gadu ir daudz, ļoti daudz. Tās ir attiecības, vienalga kādas. Cilvēki, kas nostrādājuši kopā divdesmit gadus, arī ļoti daudz ir komunicējuši ārpus darba un tik ļoti saauguši kopā. Pat tad, ja esat kāvušies, strīdējušies, šā vai tā esat kopā,” Māris Žigats salīdzina savu grupu ar ģimeni un pāra attiecībām. Viņš gan piebilst, – dūru vicināšanas un strīdu grupas dalībnieku vidū nekad šo gadu laikā nav bijuši. „Pilnīgi izslēgts. Ļoti cienām viens otra viedokli!”

Tomēr stāsts par kopīgo smilškasti Sabilē un bērnības atmiņām nav par „Pienvedēja piedzīvojumiem”.

Māris sācis muzicēt rokmūzikai salīdzinoši vēlu – 22 gadu vecumā, kamēr abi brāļi Lundes bijuši pusaudžu gados. Jo īpaši bundzinieks Pēteris, kurš grupas dibināšanas laikā bijis tikai 15–16 gadu vecs. „Atceros, kad Pēcim bija vidusskolas eksāmeni, viņš netika uz koncertiem. Toreiz vienā „koncī” Liepājā mums bungas sita arī Vilnis Krieviņš, kurš grupai pievienojās 10 minūtes pirms koncerta,” atceras Māris Žigats.

Tas arī bijis laiks, kad „Pienvedēja piedzīvojumi” bijuši vistuvāk izjukšanai. Vispirms uz Rīgu no Sabiles pārcēlies Pēteris, lai studētu, viņam sekojis brālis Aldis. „Kādu laiku dzīvojām tā, ka viņi abi Rīgā, bet es – Sabilē. Atbraukšana mājās bija ļoti reta, un bija jāizvēlas: vai nu es arī pārceļos uz Rīgu, vai grupa izjūk. Kā smejies, paņēmu maisiņu un atbraucu uz galvaspilsētu. Pirmo koncertu Rīgā gan neatminos. Atceros, ka daudz filmējāmies televīzijas raidījumiem, bet tieši pirmie koncerti pagaisuši no atmiņas.”

 

„Mēs trāpījām „baigi” foršā laikā, jo atšķirībā no šodienas deviņdesmitajos gan televīzija, gan prese ļoti strādāja ar jaunajiem rokmūziķiem – vienalga kādi tie bija, visi festivāli pamatā dzīvoja uz jaunajiem vārdiem. Turklāt mēs strauji tikām uz lielajām skatuvēm, un bija tikai divi varianti – vai nu izdzīvot, vai aiziet bojā; kā māca peldēt – iemet tevi ūdenī, un vai nu tu izpeldi, vai nē.”

Jau divus gadus pēc grupas dibināšanas – 1996. gadā – „Pienvedēja piedzīvojumi” piedalījās tolaik vēl savu spožumu nezaudējušajā, vērā ņemamākajā festivālā – jauno grupu skatē „Liepājas dzintars”. „Mūs tādus jaunus gurķus nolika uz vienas skatuves ar „Prāta vētru” un „Yaputhma Sound System”.” Tajā pašā gadā izdotais grupas debijas albums „Cilvēks ar trepēm” un gadu vēlāk „Mazā meža zivs” piedzīvoja tūlītējus panākumus un klausītāju sajūsmu – tātad „peldēt” bija iemācījušies.

1998. gadā „Pienvedēja piedzīvojumi” atkal cīnījās par „Liepājas dzintara” Grand Prix, šoreiz konkurējot ar „Time After Time”, „Lādezers” un citiem krietni jau pieredzējušiem mūziķiem.

Toreiz tika piedzīvots arī vēsturisks brīdis – kopā ar „Pienvedējiem” uz skatuves pēc ilgāka pārtraukuma ģitāru spēlēja viens no meistarīgākajiem skaņu režisoriem Latvijā – Tālis Timrots.

„Būtībā mēs bijām tuvāki Liepājai nekā Rīgai. Tur bija ļoti daudz koncertu,” atceras Māris. Liepājā mūziķim Igo piederošajā klubā „u.t.t.” notikušas pašas pirmās „Pienvedēju” uzstāšanās plašākai publikai, bet savā dzimtajā Sabilē Māris kopā ar biedriem divus gadus deviņdesmito sākumā rīkoja pagrīdes mūzikas festivālu „Zem tilta”.

„Tā īsti pie Latvijas pagrīdes mūzikas kopienas mūs nevar pieskaitīt, to nemaz neizbaudījām. Sabilē izveidojām divus festivālus – „Zem tilta”. Toreiz atļāvāmies, paši īsti nemaz to nezinot un negribot, salaist kopā savstarpēji ne pārāk draudzīgos un pilnīgi atšķirīgos grupējumus – rīdziniekus jeb grupas, kas pārstāvēja tobrīd Latvijā vienīgo neatkarīgo izdevniecību „Tornis”, un Liepājas, kā arī citu Kurzemes pilsētu mūziķus. Un tā bija viena no tajā laikā nedaudzajām reizēm, kad viņi visi satikās un savā starpā sarunājās,” nu jau ar smaidu atceras Māris.

„Salīdzinoši ātri noslēdzām līgumu ar izdevniecību „Mikrofona ieraksti”. Šķiet, toreiz mūs uzskatīja par tādiem kā nodevējiem. Kāds mēs vairs „underground”? Mūs daudz rādīja TV, spēlēja radiostacijas.”

 

Kādas dziesmas ir „Pienvedēja piedzīvojumu” esence? Vai eksplozīvā „Elektra”, vai uzbrūkošā „Maksimums”, vai patiesā „Tu vai es”, vai tomēr jestrā tituldziesma „Pienvedēja piedzīvojumi”? Māris Žigats atbild lakoniski – katrai dzīves situācijai sava. Katra radusies savā laikā un tam brīdim unikālā sajūtā. „Mūsu draugi, kas dzīvo ārpus Latvijas un ikdienā mūs nesatiek, ir teikuši, – paklausoties „Pienvedēju” jaunākās dziesmas, var uzreiz zināt, kā jums klājas. Tiesa, ļoti daudz no tā ieliekam mūsu dziesmās – kā dzīvojam, kas notiek mūsu valstī un kas privātajā dzīvē. Mēs nekad no tā neesam ne bēguši, ne slēpušies, esam ļoti atklāti.” Tas ir bijis iemesls, kāpēc grupas dziesmas nav mēģināts tulkot angļu valodā un arī to tekstiem nav izmantota dzeja.

„Man noteikti būtu ļoti grūti iesaistīties kādā Imanta Ziedoņa vai Raiņa dzejas projektā. Mēs nekad dzīvē „Pienvedēju” mūzikā neesam izmantojuši citu cilvēku sarakstītus pantus.

Kaut kad pašos pirmsākumos bija mēģinājumi, tomēr sapratām, ka tas nav tas. Es nemaz nevaru iedomāties nevienu tādu dzejoli, kas simtprocentīgi atspoguļotu to brīdi, kas pašlaik notiek ar mani pašu, ar Aldi un Pēteri, kas notiek ar mums visiem kopā. „Pienvedēju” mūzika ir ļoti personiska. Iedomājies, cik daudz man būtu jāizlasa dzejoļu, cik laika jāpatērē, lai atrastu šim brīdim sev piemērotu dzeju!”

 

Divdesmito jubileju „Pienvedēja piedzīvojumi” sagaidīs ar jaunu ierakstu un jaunām dziesmām. Māris Žigats noliedz iepriekš izskanējušo informāciju, ka grupas jaunrade apstājusies – jaunas dziesmas būs, viņš sola. Savukārt izdevniecība „I Love You” laidīs klajā jaunu izlasi un DVD ar „Pienvedēja piedzīvojumu” dziesmu akustiskajām versijām, par pamatu ņemot 2009. gadā tapušo koncertprogrammu, kas izskanēja Latvijas Nacionālajā teātrī un vēl atsevišķās vietās Rīgā.

Līdz šim pēdējais „Pienvedēja piedzīvojumu” albums „Rīga ir gatava” iznāca 2007. gadā. Liekot nosaukumā šo frāzi, grupa piesauca populāru teiku, ka dienā, kad varēs teikt: „Rīga ir gatava!”, tā nogrims.

Grimstoši Rīgas torņi ir redzami arī uz šā albuma vāciņa. Kā skaidro Māris Žigats, tas ir līdz šim vienīgais politiskais žests grupas muzikālajā daiļradē – reakcija uz tā saucamo „trekno gadu” politisko un ekonomisko situāciju, lai gan iepriekš grupa ar šādu saturu īpaši nav aizrāvusies.

Tomēr Rīgu par savu pilsētu Māris nesauc, viņš nekad tā īsti par galvaspilsētas daļu nav kļuvis. „Neesmu rīdzinieks, nevienā no savām izpausmēm. Es nedomāju kā rīdzinieks, neuzvedos kā rīdzinieks. Kaut arī ilgus gadus šeit dzīvoju, strādāju un pazīstu ļoti daudzus cilvēkus, nevienā brīdī neesmu bijis lielpilsētai piederīgs. Būtiskas ir asociācijas – Sabilē ikvienā vietā ir noticis kas nozīmīgs, tā ir mana dzimtā pilsēta, ļoti svarīga un mīļa.”

Grupa „Pienvedēja piedzīvojumi” „Rīga 2014” un „Fonoklubs” kopīgi rīkotajā pasākumā „Fonoklubs Rīgā” uzstāsies 13. septembrī. Minifestivālā piedalīsies arī grupas „Mango”, „Tribes of the City” un „Skyforger”. Koncerti kultūras vasarnīcā „Esplanāde 2014” sāksies no plkst. 20.00.

 

0 komentāri

Komentāru nav