Lielā ģilde – ne tikai relikvija un vēstures piemineklis

Lielā ģilde – ne tikai relikvija un vēstures piemineklis
zudusilatvija.lv/Latvijas Nacionālā bibliotēka . Lielās ģildes ēka piecdesmitajos gados
Una Griškeviča
Teju, teju – 27. septembrī – jaunā sezona sāksies arī Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra mītnē – Lielajā ģildē. Šī ēka allaž bijusi arī iecienīts tūristu objekts, taču diez vai daudzi zina, ka tās pirmsākumi meklējami 14. gadsimtā, precīzāk – 1353. gadā. Tiesa, no sākotnējās ēkas nekas daudz pāri nav palicis, tomēr, kā stāsta mūsu gide – LNSO klientu servisa daļas vadītāja Elīna Hermansone, šovasar te tikušas rīkotas pirmās individuālās ekskursijas. „Mūsu galvenais „mesidžs” ir parādīt, ka šī ēka nav tikai vēstures piemineklis un relikvija, bet – ka tā ir dzīva!” akcentē Elīna.

No ģildes līdz koncertzālei

Vēstures avoti liecina, ka Rīgas tirgotāju organizācijas – Lielās ģildes – sākums meklējams pirmajā Rīgā nodibinātajā brālībā – Sv. Gara ģildē, kuras statūti saglabājušies no 13. gadsimta. Ģildē uzņēma tirgotājus un amatniekus, izņemot audējus un pirtniekus. Sv. Gara ģildē pamazām izveidojās divi grupējumi, kuri vēstures avotos dēvēti par divām istabām. Tās ir Minsteres un Zostes istabas, kuru nosaukumi cēlušies no Vācijas pilsētām (ir pieņēmums, ka pirmie ieceļotāji Rīgā bijuši tieši no šīm Vācijas pilsētām). Vēlāk abu ģilžu organizācijas sadalījās pēc ekonomiskām un sociālām interesēm – Lielā ģilde pulcināja vācu tirgotājus, Mazā ģilde – vācu amatniekus. 1353. gadā Minsteres istabā apvienotie tirgotāji ieguva sev statūtus – šrāgas (Schragen) –, tādēļ šis gads uzskatāms par Lielās ģildes dibināšanas gadu. Tiktāl – vēsture. Šeit vēl der piebilst, ka vēlāk – ap 1755. gadu – ieeju Lielās ģildes pagalmā greznoja vārti, kas šķērsoja Amatu ielu visā tās platumā. Virs vārtu ailēm bija novietotas divas akmens plāksnes ar uzrakstu vācu valodā.

Pirmā aicināja visus, kas iziet caur šiem vārtiem, atcerēties, ka cilvēku labklājība balstās uz Dieva bijāšanu, otrā  aicināja cīnīties pret savtīgumu, skaudību un greznību, bet godāt čaklumu, saskaņu un mērenību.

1863. gadā vārtus nojauca, un plāksnes ar tekstu novietoja abpus Lielās ģildes ieejai no pagalma puses (tagad šīs durvis tiek izmantotas kā dienesta ieeja).

 

Pašreizējo veidolu Lielās ģildes ēka ieguvusi ap 1854.–1859. gadu arhitektu K. Beines un H. Šēla vadībā, kad tā tika pārbūvēta Tjūdoru gotikas stilā. Savukārt koncertzāle šeit izbūvēta pēc 1963. gada ugunsgrēka – 1965. gadā ēku rekonstruēja pēc arhitekta Modra Ģelža projekta; tolaik tika piebūvēts arī jauns ieejas vestibils un interjeru pielāgoja koncertzāles vajadzībām.

Ekskursiju pa Lielo ģildi sākam pagrabstāvā, kur tagad izvietota garderobe. Te aplūkojama kolonna – Lielās ģildes pirmās ēkas atliekas, kas varētu būt pierādījums, ka reiz – ap 12. gadsimtu – še slējusies divjomu ēka.

 

Taujāta, vai Lielās ģildes pagrabos meklējami vēl kādi neizpētīti noslēpumi (vismaz tā rakstīts uz informatīvās plāksnītes pie kolonnas) Elīna smej, ka droši vien varētu rīkot arheoloģiskos izrakumus, taču pagaidām par to neesot domāts. „Atcerējos, ka esmu lasījusi – šeit Latvijas laikā bija restorāns „Klosterpagrabs”, kurā ieeja bija pa vītņu kāpnēm no Minsteres zāles. Ja papēta Lielās ģildes vēsturi, ir versija, ka šeit vai kaut kur pavisam tuvu ir bijis franciskāņu klosteris. Tādēļ iespējams, ka šī kolonna ir liecība no klostera klātbūtnes.” Vēl Elīna esot lasījusi, ka restorānā toreiz bijušas četras zāles – katra veltīta savam Latvijas novadam, atbilstoši iekārtota nacionālajā stilistikā.

 

Mūziķu balkonā dīdžejs

Vestibilā pie Minsteres zāles (koncertu laikā šeit darbojas apmeklētāju kafejnīca) logus rotā skaistas vitrāžas, kas tapušas 1937. gadā Vispasaules izstādei Parīzē pēc mākslinieka Anša Cīruļa metiem. „Droši vien reti kuram ir apjausma, ka šīs četras vitrāžas, kurās attēlotas tolaik Latvijai nozīmīgas jomas – celtniecība, kuģniecība, tirdzniecība un amatniecība – ir patiešām ievērojams vēstures un kultūras piemineklis. Pavisam nesen Ģildē viesojies kāds vēsturnieks, kurš stāstījis dažādus faktus par vitrāžām, tostarp – ka, pētot Latvijas ekspozīcijas bildes Parīzes izstādē, atklājis, ka tolaik Francijas galvaspilsētā bijušas izstādītas piecas vitrāžas.

 

„Par piektās vitrāžas turpmāko likteni ziņu nav, savukārt šīs četras pēc Parīzes izstādes novietoja šajā ēkā, kur Latvijas laikā darbojās Tirdzniecības un rūpniecības kamera. Manuprāt, šis ir īsti nacionāls elements visnotaļ citādi vāciskās kultūras pārpilnajā ēkā,” spriež mūsu gide, piebilstot, – vācu tūristi, kas šovasar viesojušies Lielajā ģildē, bijuši sajūsmā par nevainojami saglabātajiem interjeriem.

„Tūristiem par šo ēku, kas neapšaubāmi ir viena no skaistākajām un vēsturiski interesantākajām celtnēm, bija liela interese, un Lielā ģilde ir pieminēta, šķiet, visos tūrisma ceļvežos par Rīgu.

Viņi visi nāca ar atvērtiem ceļvežiem un teica – mēs te vēlamies tikt iekšā. Un, kā jau teicu, īpašu interesi izrādīja vācu tūristi,” rezumē Elīna.

Minsteres zāle, kas rakstu liecībās pirmoreiz tikusi pieminēta 1330. gadā un atrodas ēkas vecākajā daļā, dienas laikā ir tīta mazliet noslēpumainā pustumsā, un, šķiet, nebūtu nekāds brīnums, ja aiz kādas kolonnas parādītos kāds eltermanis vai tirgotājs…

 

„Lielos vilcienos šī telpa savu izskatu būtiski nav mainījusi. Protams, tā ir tikusi nedaudz pagarināta, savukārt Mūziķu balkons jeb lukta, ko 1646. gadā dāvinājuši divi Lielās ģildes locekļi – eltermanis Hanss Vite un kasieris Hanss Kleiss –, ir mainījis savu atrašanās vietu. Sākotnēji tas atradās zāles otrā galā; tad ēkas pārbūves laikā 17. gadsimtā ticis izmests gruvešos, bet arhitekts, kas vadīja pārbūvi, saprata balkona vērtību un iebūvēja to tur, kur tas atrodas joprojām,” stāsta Elīna un akcentē, – būtībā jau astoņus gadsimtus šī telpa nav mainījusi savas funkcijas: Minsteres zālē joprojām notiek saviesīgi pasākumi, balles, semināri, koncerti; un bijis pat laiks, kad tieši Minsteres zālē svinētas teju visas rīdzinieku kāzas. Tiesa, mūziķi luktā vairs nespēlē, taču reizēm Ģildē notiekošajos pasākumos tur ar savu aparatūru iekārtojas dīdžejs.

Turklāt Lielā ģilde var lepoties ar faktu, ka Minsteres zāle joprojām ir Baltijas valstīs vecākā sabiedrisko funkciju telpa, kas joprojām darbojas.

Šīs telpas lepnums ir arī 17. gadsimtā darinātie oriģinālie kroņlukturi, Hanzas pilsētu ģerboņi un kolonna, pie kuras atradās 15. gadsimtā no ozolkoka darināts Marijas tēls – Doka (Lielās ģildes aizbildne ir Sv. Marija, tādēļ Lielo ģildi var dēvēt arī par Sv. Marijas ģildi), kas vēlākajos gados aizvesta uz Vāciju. Vēl Minsteres zālē ir niša, kurā savulaik stāvējusi Marijas skulptūra (tās kopija tagad esot apskatāma Vēstures un kuģniecības muzejā). Savukārt lielās melnās durvis zāles kreisajā pusē pašlaik pilda skapja funkcijas, taču, kā stāsta Elīna, kādreiz tās bijušas durvis, pa kurām varēja nokļūt pagrabstāva restorānā „Klosterpagrabs”. Vēl tagad tur varot redzēt saglabājušās vītņu kāpnes.

Nekādas kāzu svinības jaunlaulāto mājās!

Pavisam noteikti ir vērts (un interesanti to arī var izdarīt!) apmeklēt Kamīnzāli – kādreizējo Līgavas kambari –, kas celta 1521. gadā un kuras lepnums ir 1633. gadā tapušais kamīns – vēlās renesanses vēstures piemineklis.

 

Par šo skaisto telpu Elīna zina stāstīt, ka laikā, kad Minsteres zālē tika svinētas teju visas Rīgas kāzas (tas bija 15. vai 16. gadsimtā), Līgavas kambaris ierīkots atbilstoši Rātes noteikumiem par greznības un izšķērdīgas dzīves apkarošanu, lai neļautu kāzu svinības turpināt līgavas vai līgavaiņa mājās.

„Saskaņā ar noteikumiem laulības baznīcā rīkoja plkst. 9.00 no rīta, pēc tam viesi kopā ar jauno pāri devās uz Lielo ģildi. Līgavai astoņos vakarā bija jāuzsāk līgavas deja, ar kuru svinībām bija jābeidzas.”

Protams, līgavas deju vilcinājušās uzsākt, jo svinībās jautrība parasti situsi augstu vilni, tādēļ nereti tomēr bijis tā, ka pēc svinībām Līgavas kambarī viss turpinājies līgavas vai līgavaiņa mājā. Šī paraža pastāvēja līdz 16. gadsimta beigām; pēc tam Lielās ģildes pārstāvji Līgavas kambarī noturējuši apspriedes. Pēc reformācijas laulības rīkotas pēcpusdienā, bet mielasts un dejas – vakarā.

Zāles skaistākais interjera priekšmets neapšaubāmi ir kamīns, kura frīzes centrā redzams Lielais ģerbonis – virs buru laivas sakrustotas atslēgas, bet zem ciļņa iekalts uzraksts vācu valodā, ko ļoti patīkot lasīt visiem tūristiem: „Nerunā to, kas ļaudīm patīk, bet gan to, kas visiem kopīgi atnes labumu.” Taujāta, vai kamīns mūsdienās tiek izmantots, Elīna atteic – tas joprojām darbojas un ir izmantojams.

„Uzaicinājām skursteņslauķi pārbaudīt kamīnu un  lūdzām atzinumu, vai kamīnu var kurināt. Viņš teica: drīkst!

Tādēļ mums radās doma šoruden sarīkot sezonas atklāšanas un kamīna iekuršanas pasākumu – ja tas darbojas, kādēļ to nekurināt?! Man šķiet, ka vēlam rudens vai ziemas vakaram tas ļoti labi piestāvētu. Kad atnāks pirmais gribētājs un teiks – kurinām kamīnu, kurināsim.”

 

Pagaidām jāiztiek bez jumta stāva

Ekskursiju ekskluzīvi beidzam uz Lielās ģildes jumta, no kura paveras fantastisks skats uz Vecrīgu (jāpiebilst, ka gluži visi gribētāji uz jumta tomēr tāpat vien netiek laisti, un, ja kāds tur vēlas nokļūt vai kaut ko sarīkot, nepieciešama saskaņošana ar Pašvaldības policiju un citām instancēm). Kamēr jūsmojam par saulaino priekšpusdienu un ainavu, Ģildes darbinieki stāsta, ka pirms lielās krīzes bijis paredzēts uz jumta izbūvēt vēl vienu stāvu, kur varētu ierīkot mūziķu ģērbtuves, dušas u. tml. Šis stāvs bijis pat uzprojektēts, un speciālisti, izpētot Lielās ģildes jumta konstrukcijas, bija atzinuši – jā, šeit var būvēt papildu stāvu. „Taču toreizējā kultūras ministre bija izlēmusi, ka jāceļ koncertzāle uz AB dambja, tās projekts jau arī bija tapis, tādēļ šī mūsu ideja diemžēl netika īstenota.”

Kas gaidāms nākotnē, neviens par to pašlaik nerunā. Taču, atgriežoties pie pasākumu rīkošanas uz Lielās ģildes jumta, nospriežam – šī būtu ļoti piemērota vieta ar lielisku auru un izcilu panorāmu. Cik lieliski būtu stāvēt Līvu laukumā un dzirdēt no Lielās ģildes jumta skanam patiešām labu mūziku! Un cerēt, ka reiz arī Rīga – gluži tāpat kā Rēzekne, Cēsis un Liepāja – tomēr tiks pie sen pelnītās koncertzāles...

0 komentāri

Komentāru nav