Otrādi. Marta Pujāta dzejas grāmatas recenzija

Otrādi. Marta Pujāta dzejas grāmatas recenzija
Grāmatas vāks
Ieva Kolmane, speciāli Rīga 2014
16-09-2013 A+ A-
Ievas Kolmanes recenzija Marta Pujāta dzejas grāmatai „Nāk gaismā pati lampa”. Izdevējs – „Mansards”, 2013.

Šaisdienās dzejai brīva vaļa. Atliek ko adekvāti nodrukāt sējumiņā, kas izskatās pēc dzejas grāmatas. No otras puses, tas nozīmē gāzt teju visu atbildību uz lasītāja kamiešiem – tad nu skaties pats, tā sakot. Marts Pujāts, pēc ilgiem laikiem nodrukājis trešo dzejgrāmatu, šķietas esam no tiem „dzejniekiem”, kas paši joprojām domā, kas tā „dzeja” tāda ir, un tas nav sliktākais no variantiem, jo viņš tiešām domā.

Lampa, kas pati nāk gaismā, ir norāde uz tīksmīgu konceptuālismu: pa vidu sapiņķētiem vārdu plūdiem, kas mulsina, toties labi izskatās un izklausās, vērīgs lasītājs var izsekot līdzi, piemēram, „upes kaula”, „kapeiku turētāja” vai visādu tvertņu dibenā sasviestu auklu liktenim – tie pārceļo no teksta tekstā, visu varbūt arī saturēdami kopā. Katrā ziņā piespēlēta iespēja saredzēt drumstalas, kas saliekamas kopā pēc patikas. Šajā ziņā savdabīga „fiška” ir saturs, kas pats lasāms kā krājumā gluži iederīgs dzejolis. Teksti izgūlušies plašā spektrā – ir šis tas neatšķirams no prozas (interviju un ekspromtu veidolā), bet ir arī skaisti, es teiktu, valodas skaņdarbi ar visu kompozīciju, upes kaula u. tml. refrēniem un dīvaino sajūtu, ka priecājies par to, izklausās, nevis – kas tiek teikts, tomēr prātā paliek tieši teksts – kā „Dzelteno pastnieku” klasikā (te mans favorīts ir 6. lpp., ūdens dzīvnieks, kas iznāk no metru dziļa taisna meža grāvja). Ik pa laikam uzmācas sajūta, ka Pujāts centies atdot parādu sapņiem, kas šajos gados rādījušies: tur jau allaž jānokaujas ar aizdomām, ka sapnis tev dots, nevis paša sataisīts, tāpēc par to jāatskaitās.

Līdztekus Dūdieviņam līdzīgiem buramvārdiem („tad nāk ūdens lūcijas, nočiepj trijkājītim plūksnu, ūdens tajā vietā saveļas, notrīc, uzvizmo un aizmirstas sekls”, 33.) Pujāts par dzejgrāmatu pieteiktā tekstā pagūst iesviest literāri nerediģētu runu (Eureka!) un laputis daudzskaitļa ģenitīvā sapotēt ar lappusēm (Nektārs). Tie, kuri prasīs, ko tādu Pujāts vispār grib teikt, lai sk. 30. lpp. vai liekreiz apdomā, kādās mērvienībās izmērojama dzejas vajadzība vai nevajadzība kā tāda. Viss var būt arī otrādi.

0 komentāri

Komentāru nav