Elitas Kļaviņas dēļ jāredz! „Ilgu tramvaja” recenzija

Elitas Kļaviņas dēļ jāredz! „Ilgu tramvaja” recenzija
Jānis Deinats . Skats no JRT izrādes „Ilgu tramvajs”
Līvija Dūmiņa, speciāli Rīga 2014
17-09-2013 A+ A-
Līvijas Dūmiņas recenzija Jaunā Rīgas teātra izrādei „Ilgu tramvajs”.

Jaunais Rīgas teātris sezonu atklājis ar Tenesija Viljamsa lugas „Ilgu tramvajs” iestudējumu jaunās režisores Ineses Mičules režijā, kas ir viņas debija uz JRT Lielās zāles skatuves. Izrāde liecina, ka inscenēšanas prasme vēl jātrenē – trīsarpus stundu ilgajai pirmizrādei bija tempa problēmas, daudz tukšu, lieku darbību (piemēram, biežā pārģērbšanās). Mēģinājums radīt reālistisku, pat naturālistisku izrādes stilu nav izdevies ticami un līdz galam. Sadzīviskā rosība nav saaudzēta viscaur darbīgā veselumā ar psiholoģisko attiecību tīklojumu.

Toties skatoties, kā Blanšas lomā dzīvo Elita Kļaviņa, pārliecinoši nospēlējot deformētas psihes neirotiski jutīgā stāvokļa izpausmes alkoholisma, pagātnes un tagadnes plosītās apziņas krēslā, ko piesedz ar koķetu sievietes-aktrises šarmu, varētu priecāties arī naturālisma apoloģēti. Tiklīdz šķiet, ka notverta viņas būtība, Elitas Kļaviņas Blanša pagriež pret skatītāju citu rakstura šķautni, izmēģinot dažādas taktikas attiecībās ar māsu Stellu un viņas vīru Stenliju, tā veikli izslīdot no notvertā rāmjiem.

Kultūras un civilizācijas kritušās pārstāves Blanšas pretstata, instinktu tīrradņa Stenlija lomā Andris Keišs demonstrē tā brutālo, primitīvo iedabu, tādējādi Blanšas un Stenlija attiecību līniju padarot plakanāku. Sandra Kļaviņa, Stellas lomā iezīmējot savu kultūras cilvēka pirmsākumu un spēlējot aizkustinošu līdzcietību pret māsu, tomēr Stenlija ietekmē ir vienkāršojies veselīgas seksualitātes iemiesojums. Lai arī Blanšas drāma raisa līdzjūtību, šis pāris iekaro simpātijas, jo dzīvo pilnasinīgu dzīvi kā māk, kļūdās, bet nelidinās augstu ideālu un teoriju mākoņos un nedeldē skaistas frāzes, kas tik bieži liek sāpīgi un traģiski krist.

 

0 komentāri

Komentāru nav