Dzintara mafija. „Dzintara pusē” ekspedīcijā Kaļiņingradā un Polijā

Dzintara mafija. „Dzintara pusē” ekspedīcijā Kaļiņingradā un Polijā
Uģis Olte
Augusta beigās kārtējā filmēšanas un pētīšanas ekspedīcijā bija devušies raidījuma „Ziemeļu puse” veidotāji, lai turpinātu uzņemt jaunu raidījumu ciklu „Dzintara pusē”, kas jau 2014. gada sākumā nonāks pie skatītājiem un būs viens no „Rīga 2014” programmas tematiskās līnijas „Dzintara ādere” centrālajiem notikumiem.

Iepriekš par topošo raidījumu ciklu rakstījām – „Stāsti par latviešu dārgakmeni – dzintaru”.

Augustā notikušais izbrauciens vedis no Lietuvas kūrortpilsētas Palangas uz Kuršu kāpu – Jodkranti un Nidu, tālāk uz Kaļiņingradas apgabalu un pašu Kaļiņingradu, kā arī pilsētu Jantarnaju, kur dzintaru lauž rūpnieciskos apjomos un apstrādā kombinātā, kur joprojām pie sienas dižojas no dzintara krellītēm veidots Vladimira Iļjiča Ļeņina tēls. Ceļojuma galamērķis – Polijas pilsēta Trojmjasto –, kur notiek pasaulē lielākā dzintara izstāde-tirgus. Par šajā ekspedīcijas daļā redzēto un izbaudīto stāsta viens no raidījuma vadītājiem – Gustavs Terzens.

 

„Mēs tā ačgārni darām, beigas nofilmējam gandrīz pirmās. Ir doma „Dzintara pusē” slēgt ar Indijas ekspedīciju.” Šoreiz filmēts materiāls pašam dzintara ceļa sākumam – punktam A, no kurienes kā sazarojusies upes delta aiziet tālāki ceļa posmi uz daudziem punktiem B. „Mums dzintars asociējas ar Dzintarjūru, ar ratiņiem un kundzītēm, kas stāv ar suvenīriem Vecrīgā.

Mūžā nevaram iedomāties, ka tās var būt arī milzīgas noliktavas un rūpnieciskas raktuves un ka īstā dzintara vieta ir tur – Polijā un Kaļiņingradā.”

Viņš arī piebilst, – Latvijā tas nav nemaz tik cītīgi meklēts, un, ja ir zilā māla slānis, tad apakšā jābūt arī dzintaram – visvecākajam, viscietākajam un visvērtīgākajam – tā saucamajam juvelierdzintaram.

Pirmais šīs ekspedīcijas posms bijusi Palanga – Lietuvas „vasaras galvaspilsēta” –, kur dzintara krelles, glezniņas un brošas tirgo uz katra stūra, bet viens no galvenajiem tūrisma objektiem ir bijusī grāfu Tiškeviču dzimtas pils, kurā iekārtots Baltijā vienīgais Dzintara muzejs. „Tur ir lieliska ekspozīcija, savākti artefakti. Savukārt vairākiem īstajiem, „sūrajiem” dzintara „spečukiem” vaicājām par suvenīru izmantošanas estētisko pusi. Kas ir pats banālākais, bezgaumīgākais, ko gatavo no dzintara? Un viņi visi kā viens saka – tās dzintara glezniņas.

Ja ar dzintara gabaliņiem nobārsta līmes pamatni, izveido tādu kā dzintara dekupāžu, tad tā ir ņirgāšanās par akmeni.”

Palangā raidījuma veidotāji arī uzzinājuši par dzintara mafiju. Tāda eksistējot arī mūsdienās. Par to stāstījis kāds lietuviešu mākslinieks, kurš dzintara darbu mantojis jau paaudzēs un zina stāstīt gan par padomju gadiem, gan mūsdienu kaislībām ap dzeltenajiem jūras un kāpu glabātajiem akmentiņiem. „Dzintara mafija, dzintara kontrabanda – tāda joprojām eksistē. Šajā jomā tomēr apgrozās liela nauda. Mākslinieki un dzintara apstrādātāji par to zina vislabāk, jo ir vistiešākajā kontaktā ar šiem dzintara mafijas cilvēkiem.”

 

Turpmākais ceļš „Dzintara pusē” veidotājus vedis uz Kuršu kāpu, kur uzmeklēti turienes dzintara mākslinieki un gar jūras krastu vākti zeltainie vērtīgā akmens krikumi. Vēlāk tas pamatīgi kontrastējis ar tikai nepilnus 100 kilometrus attālāko Kaļiņingradu, Jantarnaju un Baltijsku, kur dzintars grābts riekšavām.

„Kaļiņingradas apgabalā redzējām, kā dzintaru lauž milzīgos apjomos. Tas ir tāpat kā katru dienu ēst kaudzēm melno ikru, zūd izpratne par to vērtību, bet, ja reizi mēnesī iedod pagaršot vienu ēdamkaroti melno ikru? Tiem ir pavisam cita garša.”

„Raktuvēs Kaļiņingradā man bija tā „melno ikru pārēšanās” sajūta – atēdušies ar to dzintaru. Viņi jau vairs nesaprot, ko tur rok. Vienkārši zina – tas maksā naudu, un tas jādabū. Vairs neredz dzintarā skaistumu,” stāsta Gustavs Terzens. Kaļiņingradā sastapti arī vietējie apstrādātāji un mākslinieki, pat piedzīvots „Kalabaha” – pasākums, ko dzintara mākslinieki reizi gadā rīko jūras krastā un rada jaunu mākslas notikumu.

Runā, ka Kaļiņingradā ir pēdējās pēdas slavenajai „Dzintara istabai” no Krievijas caru vasaras rezidences Carskoje Selo pie Sanktpēterburgas. „To arī mazliet meklējām, bet tik daudz cilvēku ir aizgājuši bojā, kas pietuvojušies šā noslēpuma atrisināšanai, ka tomēr izvēlējāmies pabeigt raidījumu. Nu, un kas tad tur būs? Dzintars oksidējas. Nekā tur nebūs. Pat saprast nevarēs, ka tā ir „Dzintara istaba”. Manuprāt, tā ir sentimentāla vērtība, kas mākslīgi tiek uzturēta. Tā jau vairākus gadus ir izveidota pa jaunam – baudiet to,” aicina Terzens.

 

Ekspedīcijas posma noslēgumā apmeklēta Polijas pilsēta Trojmjasto (tuvākās lielās pilsētas: Gdaņska, Sopota, Gdiņa), kur ik gadu notiek pasaulē lielākais dzintara tirgus un izstāde, ko Gustavs sauc par šā dārgakmens merkantilo pusi. Tur sastopas dzintara profesionāļi, bet tirgošanā ir viss, ko vien var iedomāties, no dzintara, protams. Pilnīgi cita realitāte – novērtē raidījuma vadītājs. Tur aktīvākie dzintara pircēji ir arābi un ķīnieši, turpat rosās arī vietējie dzintara pazinēji – pārdevēji, apstrādātāji un mākslinieki.

„Dzintara izstādes un tirgus preces ir visplašākā sortimenta – gandrīz kā viss mājai un dārzam. Sākot ar dzintara rūķiem un beidzot ar arābu lūgšanu krellītēm.

Tirgus daļa ir jēlmateriāli – tiek svērts katrs dzintara gabals un pārbaudīta tā unikalitāte. Jo monolītāks, lielāks gabals, jo dārgāka ir tā cena par vienu gramu. Tātad viens grams monolītā klucī ir dārgāks par mazu gabaliņu, ko atrodi jūras krastā. Dažu gabalu cena sasniedz kosmiskus apmērus, dzīvokli par tādu naudu var nopirkt! Arābi tur pērk dzintaru lūgšanu krellītēm, ko reizi gadā viņi rituāli sadedzina. Un cik viņu ir – simtiem, tūkstošiem. Tur tas dzintars aiziet.”

„Savukārt tie, kas nosaka dzintara augsto cenu pasaulē, ir ķīnieši. Ķīnā, kur dzintara vairs nav, bet esot bijis, tas ir augstā vērtē. Šobrīd ķīnieši veido dzintara cenu pasaulē un „uzsit” tā tirgus vērtību.

„Lietuviešu dzintara apstrādātāji stāstīja – arābi kaulējas, cimperlējas par cenu, bet ķīnieši ne. Viņi vienkārši nāk ar naudu un pērk. Viņiem patīk lieli gabali, greznas dzintara rotas. Smējāmies, – paši vismazākie pasaulē, bet kāro vislielākos dzintara gabalus. Satikām Polijā arī ķīniešu delegāciju, bija andelētāji no Šanhajas, arī kāds ķīniešu operdziedātājs.

Viņi ir pārsteidzoši zinoši – saprot dzintara atšķirības un nianses – kurš zilais dzintars, kurš matētais, kurš vecāks, kurš jaunāks...”

Šis ir dzintara ceļa pats sākums, taču Gustavs akcentē, ka nevajadzētu par to domāt kā par vienu konkrētu ceļu no punkta A līdz punktam B. Dzintara ceļi Eiropā un Āzijā aptver ļoti lielu teritoriju, un tas pastāv pāri impērijām un valdībām. Ir grūti fokusēties uz vienu konkrētu dzintara apmaiņas elementu, ir jāskatās konteksti. Būtiskākais ir tas, ko šis mazais gabaliņš, krellīte Eiropas kultūrā „apmaisa”.

0 komentāri

Komentāru nav