Pamošanās no amerikāņu sapņa. Filmas „Jasmīnas stāsts” recenzija

Pamošanās no amerikāņu sapņa. Filmas „Jasmīnas stāsts” recenzija
Kadrs no filmas
Laura Lizuma, speciāli Rīga 2014
18-09-2013 A+ A-
Lauras Lizumas recenzija Vudija Allena jaunajai filmai „Jasmīnas stāsts” („Blue Jasmine”), kas skatāma kinoteātrī „Splendid Palace”, kā arī „Citadele”, „Cinamon” un „Multikino”.

Turpinot ikgadējus kino radīšanas svētkus, režisors Vudijs Allens pēc Eiropas apceļošanas un apmīļošanas kinoekrānos atgriežas pārokeāna metropolē un savu jaunāko filmu „Jasmīnas stāsts” velta Ņujorkai. Ja pēdējās Allena filmas tapušas kā mīlestības pilns apliecinājums Eiropas romantiskākajām pilsētām, medainos toņos krāsojot Parīzes bohēmu vai Romas kolorītu, naksnīgās ielas un tajās klīstošos mīlniekus, „Jasmīnas stāsts” atgriežas mūžīgā nomoda pilsētā, radot emociju gleznas ar krietnu devu grieķu traģēdijas.

„Jasmīnas stāsts” reiz nu ir veltījums Allena mūžīgās mīlas un naida pilsētai, kuru režisors neveiksmīgi centies pamest jau teju 40 gadus. Pilsēta ar tūkstošiem seju un vitālo stīgu, pie kurām turēties, lai nenokristu šķiru padibenēs un nezaudētu savu vietu un vārdu, saaugusi ar Allena ziņkāri par šķietami neiespējamās kopdzīves formām starp kultūrām, paaudzēm, jauno un veco, līdz riebumam absurdo un vienlaikus komisko pasauli, kur cilvēka vērtību lasām aproču pogās un automašīnu vējstiklos. Tiesa, „Jasmīnas stāsts” nebūt nav tapis kā Allena izzīmēts portrets Frenka Sinatras savulaik apdziedātajai visu iespēju zemei, bet gan ir skaudra atklāsme par dilstošu sabiedrības slāni, kas, atdalījies no sava sociālā substrāta, zaudē visu, kas reiz dēvēts par amerikāņu sapni.

 

Stāsts ir par Manhetenas spozmes reiz lutinātu sabiedrības dāmu Jasmīnu (Keita Blanšeta), kam visu savu esību un godu nākas saspiest „Chanel” žaketes krokās, lai ar smalku rokassomu vienā un sauju antidepresantu otrā rokā pamestu turības centru un nokāptu perifērijā. Kad Jasmīnas vīrs nonāk krāpniecisku arestu žņaugos, sabrūk stikla kalni un debesu pilis, un, sieviete – Jasmīna – kļūst par tipisko tēlu ASV depresijas grožos, kad ne viens vien jaunizcepts bagātnieks saplok zem parādu un atņemtās mantības sloga. Pēc sāpīga kritiena pa statusa kāpnēm Jasmīnas jaunā dzīve atmostas otrpus kontinentam Sanfrancisko provinciālismā, kur spēlē pavisam citas spēles ar citiem noteikumiem. Smalkās etiķetes dziņas te liekamas atpakaļ plauktos, lai put putekļiem un grimst aizmirstībā, bet smalko dzērienu klāsts viena vai otra izmēra glāzītēs ir tik vien kā mūžsenais depresijas ielāps, jo, izrādās, siltumnīcas augiem gana grūti iejusties provinces vēju appūstā grāvmalā.

„Jasmīnas stāsts” nebūt nav Vudija Allena kārtējā komēdija, kas „šarmē” ar paša režisora klātbūtni naiva mīlnieka lomā vai Vecās Eiropas naktsdzīves brīnumiem.

Vudijs Allens savos 77 gados arvien pierāda, ka spēj būt mainīgs, pārliecināts un uzticīgs labas gaumes kino, atklājot savas ņujorkieša sejas mazliet piemirstās šķautnes, kurās sakoncentrēts viss mirklī būtiskais un apkārt notiekošais.

„Jasmīnas stāsts” Allena prātā briedis gana ilgi līdz beidzot radis savu pieturas punktu „Ilgu tramvaja” durvīs, kurās Blanšas Dibuā tēlā noskatījis aktrisi Keitu Blanšetu. Neierasti Allena liktenīgo sieviešu profiliem, Blanšetas smalkā iznešanās un tai sekojošs mentālais pagrimums kā smalka emociju kolāža atmirdz Ņujorkas ielās un Sanfrancisko ainavās, salūst provinciālā komismā, dzīves pašplūsmā un vidēji parastās šķiras mitekļos, radot prātā paliekošas daudzslāņu sajūtu gleznas ar bieziem, smagiem realitātes rāmjiem.
 

„Jasmīnas stāsts”/„Blue Jasmine”

ASV, 2013

Režisors: Vudijs Allens

Lomās: Keita Blanšeta, Aleks Boldvins, Sallija Hokinsa, Endrjū Daiss Klejs, Pīters Sarsgārds, Maikls Stūlbergs, Bobijs Kenaveils, Oldens Erenraihs.

0 komentāri

Komentāru nav