Ikviens ir spiests izvēlēties. Intervija ar režisori Indru Rogu

Ikviens ir spiests izvēlēties. Intervija ar režisori Indru Rogu
LETA . Valmieras teātrī top Indras Rogas iestudētā izrāde „Doktors Živago”
„Borisa Pasternaka „Doktors Živago” ir romāns, kuru lasot, šķiet, tu kļūsti labāks cilvēks,” dažas dienas pirms „Doktora Živago” iestudējuma pirmizrādes svētdien, 22. septembrī, Valmieras teātrī teic režisore Indra Roga. Intervijā kultūras portālam „Rīga 2014” viņa atklāj gan to, kādēļ iestudēšanai izvēlējusies tieši šo darbu, gan – kādēļ viņai tik ļoti patīk strādāt Valmieras teātrī, kura pagājušās sezonas iestudējums „Zojkina kvartira” izpelnījies gan kritikas, gan skatītāju atzinību.

Atkal esat pieķērusies krievu klasikai – Borisa Pasternaka „Doktoram Živago”. Kādēļ šāda izvēle; ar ko šis darbs jūs piesaistīja?

Tas ir brīnišķīgs daiļdarbs; dzejnieka radīts romāns, kuru lasot, cilvēks kļūst labāks. Nobela prēmijas darbs, par kura aizstāvēšanu autors samaksāja ar savu veselību un dzīvību.

Vai „Doktors Živago” jebkad ir ticis iestudēts kādā Latvijas teātrī?

Latvijā iestudēts nav bijis, izdots gan – 1995. gadā izdevniecībā „Jumava”. Krievijā gan eksistē gana liela „Živago” skatuves inscenējumu pieredze, pēdējais no tiem man zināmais ir mūzikls, kas tapis Permā – pilsētā, kas esot romānā minētās Urālu pilsētas Jurjatinas prototips (ja var tā teikt par pilsētu), kā arī jaunākais seriāls ar Meņšikovu Živago lomā.

Romāns aptver lielu laikposmu no 1903. līdz 1943. gadam, kas, kā zināms no vēstures, ir revolūciju, karu un kataklizmu laiks, taču tieši šis posta fons varbūt ļauj sajust dzīves patiesās vērtības, dzīvību, mīlestību un radīšanas prieku kā galveno dzīves uzdevumu un jēgu.

Daudzi noteikti ir lasījuši vai nu romānu, vai vismaz redzējuši filmu. Tomēr tiem, kas īsti nezina,  par ko ir stāsts?

Tiem, kuri romānu nav lasījuši, iesaku to vienkārši izlasīt. Tiem, kas lasījuši, skatījums uz izrādes stāstu atšķirsies no tiem, kas to nav darījuši. Ceru, ka neviena puse nezaudēs. Bet divos vārdos pateikt visu to puteni, kas dzīvo romānā un uz skatuves, nozīmētu to banalizēt. Katra rindiņa Živago dzejā, katra rindkopa romānā prasa apdomāšanu; pa diagonāli izlasīt to nav iespējams. Katrā ziņā lineāru un vienkāršotu sižeta izspēlēšanu no mums nevajag gaidīt, nākot uz teātri. Mūsu versijā, šķiet, veidojas tādas kā atmiņas nākotnei, kas vienā putenī aptver visu vienlaikus – dzīvi, pagātni, nākotni, revolūcijas, dzeju, radīšanu un mīlestību. 

Romāna darbība notiek 20. gadsimta sākumā līdz Otrajam pasaules karam – tātad salīdzinoši sen. Tālab loģisks jautājums: vai šis stāsts ir aktuāls arī mūsdienās, un ar ko?

Ir aktuāls. Kaut vai ar to, cik tuvu karam varam nonākt vienas dienas laikā. Kā Sīrijas situācija, piemēram, kas joprojām balansē uz trešā pasaules kara robežas. Aktuāls ar to, cik būtiski ir talantīgi dzīvot. Radoši dzīvot – radīt dzīvi.

Cik svarīgi ir neiebraukt taisnvirziena, vienkāršotas domāšanas tunelī. Cik svarīgi ir uztvert un domāt.

Jo ikviena doma ietekmē kādu citu, ikviena izvēle citu, kas varbūt tiešā veidā nemaz nav saistīta ar jūsu dzīvē notiekošo. „Domājot par nāvi, māksla rada dzīvi.”

Romāna un izrādes varonim izvēle patiesībā ir tikai viena – „iet bojā neslēpjoties” vai pakļauties personību iznīcinošai sistēmai.

Izrādes aktieru komanda ir gana pazīstama: Ieva Puķe, Elīna Vāne, Imants Strads un citi, taču galveno lomu esat uzticējusi Kasparam Zālem – jaunajam aktierim, ko, šķiet, pazīst tikai valmierieši. Vai tas nebija nedaudz riskanti?

Risks ir gandrīz vai jebkura lomu sadale, reizēm arī ar pieredzējušiem aktieriem. Un jebkurš aktieris reiz ir bijis nevienam nezināms un nepazīstams. Bet bez uzticības kredītiem nebūtu arī manis pašas.

Ko vēl esat pieaicinājusi talkā radošajā komandā?

Strādājam kopā ar manu uzticamo radošo komandu – scenogrāfu  Mārtiņu Vilkārsi, tērpu mākslinieci Annu Heinrihsoni, horeogrāfi Ingu Raudingu, gaismu mākslinieku Igoru Kapustinu un šoreiz arī ar savu bijušo studentu Kristapu Rasimu skaņu partitūras jomā. Izrādes tapšanā savu „netiešo” artavu ieguldījuši arī Arturs Maskats, Edvīns Raups, Edīte Tišheizere tādās kā konsultantu pozīcijās katrs savā darbības jomā. 

Šis ir jau otrais iestudējums, ko veidojat Valmieras teātrī, ko daudzi atzīst par teju labāko un ģimeniskāko teātri… Vai tas ir viens no iemesliem, kādēļ atkal strādājat šajā teātrī, vai ir arī kādi citi iemesli?

Valmieras teātris, dabiski, radīja man ļoti labu iespaidu tieši aktieru potenciāla ziņā, atvērtībā pret darbu, mīlestībā pret profesiju. Bet izvēlei par labu „Doktoram Živago” tieši šeit ir vēl citi aspekti. Tā ir publika, kas ilgstoši ir mīlējusi krievu klasiku, radusi pie nopietniem un ne tik izklaidējošiem skatuves darbiem, te ir zāle, kurā nav 1000, bet gan 400 skatītāju vietu, kas nodrošina labu intimitāti nopietnam dramatiskam darbam.

Jau šeit „Doktors Živago” uz skatuves ir risks, un es apsveicu Valmieras teātri un tā direktori Evitu Sniedzi par atļaušanos riskēt.

Ar „Zojkinu kvartiru” jaunajai izrādei gan nebūs nekā kopīga, izņemot varbūt laika periodu un dažus krustpunktus tīri vēsturiski, bet ne intonācijā.

Vai kaut ko šosezon no jūsu režijas darbiem redzēsim arī Nacionālajā teātrī?

Nacionālajā teātrī strādāšu pavasara pusē, ar šobrīd plānoto pirmizrādi maijā. Par to gan runāsim pēc tam, jo vēl ir daudz nezināmo.

 

 

0 komentāri

Komentāru nav