Latviešu mūzika festivālā „Varšavas rudens”

Latviešu mūzika festivālā „Varšavas rudens”
Publicitātes foto . Latvijas pārstāvji festivālā „Varšavas rudens”
20-09-2013 A+ A-
Piektdien, 20. septembrī, sākas festivāls „Varšavas rudens” – viens no laikmetīgās mūzikas precīzākajiem un jaudīgākajiem barometriem nu jau vairāk nekā pusgadsimta garumā. Šā gada festivāls ieies latviešu mūzikas vēsturē ar to, ka pēc ilgāka pārtraukuma tajā patiesi apjomīgi pārstāvēta mūsu komponistu jaunrade.

22. septembrī Varšavas Filharmonijas kamerzālē skanēs Kristapa Pētersona „Money”, 23. septembrī  – Jāņa Petraškēviča „Darkroom” un Andra Dzenīša „Latvian Cookbook” – darbi, kas tapuši pēc Gētes institūta iniciatīvas sadarbībā ar laikmetīgās mūzikas grandu – Frankfurtes „Ensemble Modern”. Projekta „No kurienes? Uz kurieni? – Mīti, nācija, identitāte” ietvaros tapušos opusus Varšavā diriģēs Klemenss Heils.

Savukārt izcilā Silēzijas stīgu kvarteta koncertā 25. septembrī skanēs arī Andra Dzenīša Stīgu kvartets „Trataka. Point noir”.

Bet sestdien, 28. septembrī, latviešu mūziku popularizēsim pašu spēkiem: Mazovijas kultūras centrā Latviešu mūzikas koncertā uzstāsies klarnetists Egīls Šēfers, pianists Toms Ostrovskis un Spīķeru kvartets (Marta Spārniņa, Antti Kortelainens, Ineta Abakuka, Ēriks Kiršfelds). Viņu sniegumā skanēs Pētera Plakida, Maijas Einfeldes, Imanta Zemzara, Mārītes Dombrovskas, Santas Ratnieces un Ērika Ešenvalda mūzika. Šo koncertu organizē Polijas Mūzikas informācijas centrs sadarbībā ar Latvijas Mūzikas informācijas centru Eiropas Komisijas programmas „Kultūra” atbalstītā projekta „MINSTREL” ietvaros.

„Varšavas rudens” Eiropas austrumpusē mītošajiem ilgu laiku bija radošās brīvības simbols. Atšķirībā no citiem laikmetīgās mūzikas festivāliem, te nekad nedominēja kāda viena estētika, viena ideoloģija. Pat neņemot vērā ļoti spēcīgo spiedienu no PSRS funkcionāru puses, jau kopš festivāla pastāvēšanas pirmsākumiem, kultūrpolitiski tabu nekad netika ieviesti. Un festivāls spēja pārciest ne tikai politiskus, bet arī sociālus un finansiālus apvērsumus. Tā budžets vien ir bijis leģendu vērts. Visaugstākajā līmenī formulētā saukļa dēļ –„„Varšavas rudens” – uz rietumiem vērstais Polijas kultūras skatlogs”, tā rīkotāji savulaik no Kultūras ministrijas atvilktnēm drīkstējuši ņemt tik, cik pašiem šķitis nepieciešams. Protams, pārmaiņu laikos – deviņdesmitajos gados – vajadzējis meklēt jaunus „donorus”, privātos sponsorus, ārzemju sadarbības partnerus.

2013. gada „Varšavas rudens” jau atkal piedāvā tiešām iespaidīgu poļu un pasaules laikmetīgās mūzikas panorāmu. Desmit dienu garumā notiks teju pussimts pasākumu – ne tikai koncerti, bet arī zinātniskās konferences, grāmatu prezentācijas, instalācijas muzejos un radošajos kvartālos, meistarklases.

2010. gadā Polijas Mūzikas informācijas centrs izdeva kompaktdisku „Senza barriera. Latviešu komponisti „Varšavas rudenī””. Šā izdevuma pamatā bija muzikoloģes Ināras Jakubones izpētes darbs festivāla ierakstu arhīvā. Rezultātā tapa arī raksts žurnālam „Mūzikas Saule” – ar jau virsrakstā formulētu jautājumu „Cik tālu līdz Varšavai?”

Atbilde tobrīd skanēja visai rezignēti: „Nepamet sajūta, ka tas mūris, kas dalīja pasauli, vismaz mākslas pasauli,  tolaik bija daudz tuvāk par Berlīni... Latviešiem, igauņiem, jā, pat lietuviešiem ceļš uz Varšavu izrādījies krietni tālāks nekā ģeogrāfiskajos atlantos redzamais.”

1958., 1973., 1975., 1984., 1987., 1997., 2001. un 2002. gads ir laiks, kad festivāla programmās varēja pamanīt arī latviešu komponistu vārdus. Ivanovs, Zariņš, Dambis, Vintule, Kalsons, Vasks, Dzenītis, Mence. Šķiet, tieši „Varšavas rudens” ātrāk par citiem atklāja Pēteri Vasku. Zīmīgi: 1987. gadā komponista biogrāfija festivāla bukletā bija uzkrītoši īsa, savukārt desmit gadus vēlāk – jau ar starptautisku atzinību un pagodinājumu garu uzskaitījumu.

Starp citu, latviešu mūzikā ir arī kāds „Varšavas rudens” iedvesmots opuss. 1973. gadā uz Varšavu tika grupa jauno komponistu un muzikologu (daži no viņiem pat mācījās poļu valodu, lai varētu lasīt laikmetīgajai mūzikai veltītus poļu izdevumus). Komponists Imants Zemzaris, tobrīd pēdējā kursa students Latvijas Mūzikas akadēmijā, atceras – kompozīcijas profesors Ādolfs Skulte pat  ieteicis uz Varšavu nebraukt, jo festivālā dzirdētais tikai sagrozīšot galvu... „Tā jau arī bija,” teic Zemzaris. „Ar diplomdarbu pēc tam tiku galā vien šā tā. Vienīgais ieguvums – „Varšavas triptihs” klavierēm...”

Ko te piebilst? Imanta Zemzara „Varšavas triptihs” atzīts par vienu no pašiem pirmajiem postmodernisma paraugiem latviešu mūzikā! Un 2013. gada 28. septembrī Toms Ostrovskis to pirmatskaņos nu jau arī festivālā „Varšavas rudens”.

0 komentāri

Komentāru nav