Kabatas formāta „Titāniks”. Recenzija

Kabatas formāta „Titāniks”. Recenzija
Gunārs Janaitis
Līvija Dūmiņa, speciāli Rīga 2014
25-09-2013 A+ A-
Līvijas Dūmiņas recenzija Latvijas Nacionālā teātra izrādei „Titāniks”.

Latvijas Nacionālā teātra Jaunajā zālē tapušais Regnāra Vaivara „Titāniks”, pieteikts kā kabatas formāta mūzikls, notiek omulīgā kabarē gaisotnē, dzīvo mūziku (latviešu estrāde neparastos aranžējumos) spēlē viena cilvēka orķestris (Jānis Pauls vai Pēteris Ozoliņš).

Līdzīgi kā citās savās izrādēs, Regnārs Vaivars rada, nevis interpretē, viņš ir šīs savas izdomātās, teatrālās „Titānika” pasaules autors un viegli spēlējas ar radītāja lomu, nododoties tās apcerei. Vielu ņēmis no latviešu literatūras, režisors ar smaidu, smīnu un ironiju pārraksta arhetipisko tēlu likteņus. 

Izrādi var uztvert arī kā parodiju par Rūdolfa Blaumaņa Kristīnes un Edgara tēmu, kas notiek „Titānika” liktenīgā brauciena gadā, taču stāsts tomēr nav par jūtām vai liktenīgām kaislībām. Vai precīzāk – ne tikai par to, jo Madaras Botmanes Kristīnes, Gundara Grasberga Edgara un Aijas (Maija Doveika šajā mūzas tēlā apvieno it kā nesavienojamo – svētumu un grēku) attiecību līnijā iekodēts radošais process. To apzinātā pašdarbības līmenī režisē un vada Artura Krūzkopa Ādolfs (kas tad nāk prātā, ja ne Alunāns), un mēs redzam, kā radošais process ietekmē dzīvi un dzīve – mākslu.

To visu vērot tiešām ir ļoti interesanti, aktieri, mainot lomas, darbojas azartiski un aizrautīgi. Un „Kā caur pelniem” skanēja maģiski.

 

0 komentāri

Komentāru nav