Brāmss un kazas piens. Saruna ar Rūtu Celmu

Brāmss un kazas piens. Saruna ar Rūtu Celmu
Rūtas Celmas arhīvs . Pianists Vestards Šimkus un filmas režisore Rūta Celma Londonā
Una Griškeviča
Visticamāk, tieši šādi sauksies kinorežisores Rūtas Celmas jaunākais veikums – dokumentālā filma par izcilo latviešu pianistu Vestardu Šimku. Trīsarpus gadu darbs ar pirmizrādi vainagosies 14. maijā kinoteātrī „Splendid Palace”.

Naudas meklējumos

Režisore Rūta Celma, kura uzņēmusi filmu gan par pasaulslaveno latviešu diriģentu Marisu Jansonu, gan brīnišķīgās balss īpašnieku Egilu Siliņu, gan citām latviešu kultūras personībām, darbu pie „Brāmsa un kazas piena” uzsākusi 2009. gada pavasarī, kad Vestards ar uzvaru atgriezās no Marijas Kanalsas pianistu konkursa Barselonā. „Nu, es varētu neveidot filmu par tik fantastisku cilvēku un mūziķi!” viņa atbild uz jautājumu, kādēļ par filmas varoni izvēlējusies tieši Vestardu.

Tolaik Vestardam tikko bija pavēries ceļš uz pasaules skatuvēm, savukārt Rūtai Celmai pašai vēl nebija savas studijas, tādēļ viņa pieaicinājusi palīgā producenti un ķērusies pie darba. „Tad naudu topošajai filmai meklēju gan es, gan viņa. Jo arī toreiz, kad veidoju filmu par Marisu Jansonu, studija man naudu nedeva. Tālab roku uz naudas meklēšanu biju iesitusi, lai gan tas ir tik pazemojošiprasīt naudu filmai...,” Rūta vien nopūšas, piebilstotarī, veidojot šo filmu, viņai brīžiem šķitis, ka pietrūks spēka.

„Bet mīlestība pret kino ir tik liela! Tas ir mans mūžs, ka nevaru iedomāties sevi darām kaut ko citu.”

Režisore neslēpj, ka arī šī filma tapusi vīra atbalsta dēļ. „Viņš mani uztur, baro un maksā manus rēķinus, kas nav viegli, jo arī vīrs ir radoša personība,” Rūta rūgti pasmaida.

Rokas, rokas, rokas...

Viena no pirmajām filmas epizodēm tapusi koncertā, kur Vestards atskaņoja Pētera Vaska „Gadalaikus” – šī mūzika filmā iecerēto triju minūšu vietā skan pat četras minūtes. soli pa solītim tapusi filma, un Rūta Celma vēl tagad atceroties pirmo ciemošanos pie Vestarda Vecmokās un tikšanos ar viņa ģimeni.

„Tas tiešām bija kā eksāmens, jo man vajadzēja viņam pastāstīt, kāda būs filma, ko esmu izdomājusi. Atbildēju, ka mana filma ir atkarīga no cilvēka un ka nekad iepriekš nevaru pateikt, vai tas būt tā, vai šitā. Filma top filmēšanas gaitā.”

Turklāt Rūtai šķitis svarīgi filmā parādīt tieši pianista rokas – gandrīz vai varot teikt, ka tās ir filmas galvenais tēls. „Pamanīju, ka Vestardam ir vairāki rituāli – piemēram, pirms klavieru spēlēšanas viņš ar rokām izdara it kā glaudošas kustības. Kā tas tieši izskatās, redzēsit filmā. Vienu brīdi man pat radās doma veidot trīs minūšu garu ekspresīvu rullīti, kur redzamas tikai rokas, rokas, rokas...”

Pianistam pa pēdām

Filmas tapšanas gaitā režisore allaž Vestardam jautājusi: kurp tu tagad dosies, kas tev ir svarīgs, kur tu spēlēsi? „Šoreiz neko nevarēja paredzēt. Man bija jāzina viņa programma! Atceros, Vestards reiz teica, ka ļoti svarīgs un atbildīgs koncerts viņam ir Berlīnē.” nu kopā ar filmas operatoru Aivaru Kalniņu, kuram tiek veltīti vislielākie komplimenti un pateicība, režisore pa pēdām filmas varonim devusies uz tām Eiropas pilsētām, kur Vestardam bija jāpiedalās vairākos svarīgos koncertos.

„Bilbao, Berlīne, Barselona, Londona... Ja tev ir acis un vēlēšanās un tu seko notiekošajam, katrā vietā ir kāds brīnišķīgs atgadījums. Piemēram, lidostā gaidot biļetes, viņš it kā sāk spēlēt uz neredzamiem taustiņiem...”

Strādājot pie filmas, Rūtai izdevies pabūt teju visās Eiropas pilsētās, kur Vestards uzstājies; vajadzēja izlaist vien Šanhaju. „Viņš ļoti gribēja, lai turp dodamies; diemžēl tas brauciens bija par dārgu. Neviens arī nevarēja mums materiāli palīdzēt, tādēļ tobrīd sapratu – jādibina pašai sava studija, jo manā iepriekšējā studijā, kur veidoju „Laimes lutekli”, man pateica – naudu filmai par Vestardu varētu dabūt pēc diviem gadiem. Neesmu tik veca, lai gaidītu vēl divus gadus, kad mana kārta pienāks!” sarunas gaitā Rūta Celma arī atklāj niansi, kādēļ nodibinājusi pati savu studiju RUUK.

Lista vētra un bērnības zeme

„Ir tik daudz epizožu, par kurām vēlos pastāstīt! Par Vestarda mīlestību pret māsiņu Aurēliju... Par to, cik svarīgs viņam ir mežs – gluži tāpat kā man, jo, būdama mežsarga meita, esmu augusi mežā. Tādēļ viņa izjūtas gluži labi saprotu,” stāsta Rūta Celma, pieminot vēl dažas filmēšanas vietas – piemēram, brīnišķīgo viduslaiku pili netālu no Barselonas, kurā Vestards uzstājies jau otro reizi. „Tur mums gadījās piedzīvot patiesu vētru, pamatīgu lietusgāzi un vēja nolauztas palmas... Pēc tam operatoram, nesot kameru, līdz ceļiem bija jābrien pa ūdeni, un es vēl viņam liku fotografēt – dažas no šīm bildēm būs redzamas filmā.

Savukārt Vestards to komentēja: nu jā, Lists jau prot tādu vētru sataisīt kā neviens cits komponists!”

Šī esot viena no Rūtas Celmas mīļākajām filmas epizodēm. Starp citu, šādu stāstu viņai ir daudz. Piemēram, par to, kā filmēšanas pirmajā ziemā Vestards atzinies – viņš no cilvēkiem baidoties vairāk nekā no zvēriem un ka desmit minūtes pirms iziešanas uz skatuves viņam esot ļoti bail. „Vēl tagad atceros, kā filmējām mīnus trīspadsmit grādos pusmetru dziļā sniegā Vestarda bērnības zemē, kad viņš stāsta par klavieru spēlēšanu un to, kādēļ katru dienu nostaigā divdesmit kilometrus. Varbūt tas izklausās pārāk skaisti, bet – tā ir viņa pasaule...”

Vai Rūta tagad, kad darbs pie vairāk nekā stundu garās filmas tikpat kā ir pabeigts, jūtas apmierināta ar padarīto? „Es nezinu. Tikpat kā nekad neesmu apmierināta, jo – vienmēr var labāk, vienmēr var citādāk. Varbūt pēc gadiem būšu apmierināta – skatoties no laika distances,” režisore atzīst, piebilstot – filmas veidošana dažbrīd sagādājusi diezgan lielas mokas. Un tomēr – šī ir viena no Rūtas mīļākajām filmām.

0 komentāri

Komentāru nav