Volvoksiņa mākslas darbs. Saruna ar bioloģi Inesi Čakstiņu

Volvoksiņa mākslas darbs. Saruna ar bioloģi Inesi Čakstiņu
Kaspars Garda, Rīga 2014
Piektdien, 27. septembrī, Latvijā norisināsies „Zinātnieku nakts”, bet Latvijas Universitātē jaunu sezonu sāks izglītojošais projekts „RīgaPunkts” un pasākums „Zinātnes kafejnīca”, šoreiz runājot par sievietēm zinātnē, viņu atklājumiem un sasniegumiem. Viena no pasākuma viešņām būs bioloģe, pētniece Inese Čakstiņa, kuras tēma „No mikro uz makro” atklās viņas ceļu no sīkām baktērijām līdz pētījumiem, kas nākotnē, iespējams, ietekmēs daudzu cilvēku likteņus.
Ar Inesi tiekamies Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātē, kur viņa strādā laboratorijā un lasa lekcijas topošajiem biologiem. Taču šī ir tikai viena no daudzajām viņas zinātniskās darbības šķautnītēm. Diži darbi ar acīm nesaskatāmām, sīkām šūniņām tiek veikti Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Šūnu transplantācijas centrā, kur Inese ir biotehnoloģe. Saviem studentiem LU Bioloģijas fakultātē viņa māca domāt plašāk, kritiskāk, meklēt kopsakarības un nesmādēt zināšanas, kas varbūt pirmajā mirklī šķiet dzīvē nevajadzīgas.
 
Līdz šim Latvijas presē publicētajās intervijās galvenokārt akcentēts Ineses izskats – košā matu krāsa, neformālais ģērbšanās stils. Viņa smejas, ka arī akadēmiskajās aprindās joprojām valdot aizspriedumi par to, kā jāizskatās īstam zinātniekam. Tāpat nekad neesot par daudz diskutēt par sievietes lomu zinātnē – par laimi, Eiropas zinātniskajās grupās abi dzimumi ir vienlīdzīgā skaitā. Tomēr par vislielāko pārbaudījumu Inese uzskata – stāties klases priekšā un pastāstīt par savu darbu un pētījumiem vienkāršā valodā, atmetot lieko, sarežģīto un veidojot asprātīgus salīdzinājumus.

 

Tu esi lauzusi stereotipu par to, kā jāizskatās zinātniekam, bet kādi stereotipi zuduši tieši tavas profesionālās darbības dēļ?

Savā zinātniskajā darbībā esmu gājusi diezgan klasisku ceļu – izdzīvoju studenta dzīvi, ieguvu bakalaura grādu, tad aizbraucu uz Vāciju, mazliet pastrādāju apmaiņas programmā, tad nolēmu sagatavot pētījumu tur un aizstāvēt to Latvijā, tad atkal aizbraucu uz ārzemēm pastažēties. Manas paaudzes cilvēki ir „ilgie doktoranti”. Arī gatavojot doktora darbu, strādāju diezgan klasiski. Tas nozīmē – vispirms izpēti kaut kādu lietu, atbildi uz kādu nelielu jautājumu. Tev tas, protams, ir liels sasniegums, bet vispārīgajā, zinātniskajā „lielajā puzlē” tu esi atminējis tikai mazu „puzles gabaliņu”. Laika gaitā liekot kopā mazos gabaliņus, ko nu katrs doktorants ir atklājis, jau veidojas kopējās ainas un lielie atklājumi. Tāpēc par revolūciju un stereotipu zušanu grūti teikt, mans darbs ir viens pakāpiens kopējā lietā.

Kas ir tas, ko pašlaik pēti?

Šobrīd darbojos vairākās jomās, un tās visas saistītas ar mūsu šūnām, to izmantošanu medicīnā, kā arī turpmākiem pētījumiem.  Mana doktora disertācija bija vairāk orientēta uz sirds attīstību un molekulārajiem mehānismiem – pamatā par to, kā A vitamīns ietekmē sirds attīstību.

Kā modeļa organisms tika izmantots putnu olas. Iepazinos ar profesoru, kurš strādā ar embrionālajām cilvēka sirds šūnām. Aizbraucu uz Franciju, iemācījos ar šādām šūnām strādāt. Saņemot „L’Oreal” stipendiju „Sievietēm zinātnē”, man bija iespēja iegādāties šīs šūnas un veikt pētījumu ar tām jau Latvijā.

Šajā kontekstā mans mazais „puzles gabaliņš” no pētījuma ar putniem parādīja, kā A vitamīns tad, kad sirsniņa attīstās, ietekmē vienu molekulu, kas sirds attīstībā ir ļoti svarīga. Ja A vitamīna nav, šīs molekulas veidojas par daudz un sirsniņa attīstās abnormāli, un embrijs iet bojā. Protams, ar cilvēku embrijiem neviens neeksperimentē, bet šādā sākotnējā šūnu līmenī varam izdarīt kaut kādus secinājumus.

Vēl arī jārēķinās, ka šādas svarīgās molekulas ir ļoti daudz. Mana ir tikai viena neliela, bet būtiska – transformējošais augšanas faktors β2.

Un, ieliekot tavu gabaliņu lielajā puzlē, galarezultāts – ir kaut kas jauns medicīnā?

Jā, to var izmantot medicīnā. Piemēram, ir jau zināms, ka šis transformējošais augšanas faktors β2 daudz par daudz ir Alcheimera slimniekiem. Šīs slimības modelis, molekulārie mehānismi – tas arī ir viens milzīgs lauks. Mans ir tikai viens no pētījumiem, es izvirzu hipotēzi, ka, pievienojot A vitamīnu, šo molekulu var dabūt normālā līmenī. To pašu varētu pamēģināt, piemēram, uz nervu šūnām.

Turklāt nereti kaut ko atklāj un sākumā pat neapzinies ko. Piemēram, sers Džons Gurdons (John Gurdon), kurš atklāja, ka nobriedušas šūnas var tikt pārveidotas par cilmes šūnām, 20. gs. piecdesmitajos gados veica pirmos nozīmīgos pētījumus ar vardēm, bet Nobela prēmiju saņēma tikai 2012. gadā.

Arī šo Alcheimera slimības un transformējošā augšanas faktora β2 sakarību bija atklājis kāds cilvēks. Kāpēc viņš vispār iedomājās šo molekulu pētīt slimniekos? Es nezinu. Varbūt arī rakstīja doktora disertāciju. Tā atrodam šādas likumsakarības, un „lielais attēls” pamazām piepildās.

Tad jau tomēr var runāt par revolūciju medicīnā?

Nu līdz slimības ārstēšanai vēl ir gabaliņš jānoiet, bet šādi tiek noskaidroti virzieni, kuros doties un pētīt. Tie ir kā pakāpieni – viens virs otra.

 

Kā ar pārējiem darbības virzieniem?

Šobrīd strādāju Stradiņa slimnīcas Šūnu transplantācijas centrā. Viena mūsu darbības daļa ir klīniskie pētījumi, otra – zinātne. Klīniskajos pētījumos izmantojam paša pacienta šūnas, lai uzlabotu viņa veselības stāvokli. Piemēram, strādājam kardioloģijā ar pacientiem pēc akūta miokarda infarkta jeb sirdstriekas. Tas ir klīniskais pētījums ar otrā tipa diabēta pacientiem ar sirds saslimšanām. Vēl ir pētījums sadarbībā ar Bērnu slimnīcu – ar mazajiem bērniņiem, kam ir sirdskaites. Savukārt zinātniskajos pētījumos darbojamies ar ādas paraugiem.

Šo pētījumu mērķis – izstrādāt produktu apdegumu pacientiem, izmantojot viņu pašu šūnas, lai veidotu ādas plāksterus, kas ātrāk dziedētu smagus apdegumus.

Vēl ir arī zinātniski pētnieciskais darbs, kur pārbaudām dažādas bioloģiskas vielas. Piemēram, strādājam ar humīnskābēm, ko iegūst no dūņām, un skatāmies, kā tās ietekmē ādas šūnas. Tas arī ir turpmākais plāns – radīt produktu, ko ieviest kosmetoloģijā. Vēl viens virziens, kurā strādāju, sadarbojoties ar Stomatoloģijas institūtu un Rīgas Tehniskās universitātes Biomateriālu institūtu, par kaulu attīstību.

Tu bieži lieto vārdu „mēs”. Tas nozīmē, ka zinātnē svarīgs ir komandas darbs?

Tā tas ir. Ok, par savu disertācijas darbu varu teikt – tikai mans. Bet visi pārējie pētījumi gan ir komandas darbs. Es arī nekad neesmu dzirdējusi, ka kāds profesors teiktu „es un tikai es esmu izdarījis”. Bieži arī Nobela prēmiju saņemot, zinātnieki piemin komandu un pat studentus. Pērnā gada laureāts Šinaia Jamanaka (Shinya Yamanaka), saņemot balvu, pateicās kādam savam studentam, kurš bija gājis cauri gēnu kombinācijām, meklējis un pētījis.

Šoreiz „Zinātnes kafejnīcas” tēma ir „Sievietes un zinātne”. Vai par vienlīdzību šajā jomā mūsdienās ir jēga diskutēt?

Jēga diskutēt ir vienmēr. Tas mēdz būt tik dažādi – cik daudz laboratoriju un profesoru, tik arī viedokļu. Protams, ka dzimumu vienlīdzības ziņā situācija zinātnē paliek arvien labāka un labāka. Eiropā zinātniskajās grupās lielākoties sievietes un vīrieši ir vienādā skaitā. Tomēr, ja man nav bērnu un neesmu precējusies, teorētiski darbu dabūt būtu grūtāk. Man pat ārzemju profesori ir teikuši – ja tu pieteiktos manā laboratorijā darbā, tas tomēr būtu risks, jo vari aiziet dekrēta atvaļinājumā, un atkal jāmeklē jauns darbinieks. No otras puses, ja es būtu profesors un man būtu jārēķinās ar līdzekļiem un laiku, kas dots pētījumiem...

 

Ko nozīmē tavs „Zinātnes kafejnīcas” tēmas pieteikums „No mikro uz makro”?

Jau kopš bērnības vēlējos strādāt ar cilvēkiem. Vidusskolu beidzot, domāju, ka kļūšu par ārsti, bet toreiz īsti nezināju, kur Pārdaugavā atrodas Medicīnas akadēmija (šodien Rīgas Stradiņa universitāte), tāpēc izvēlējos Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultāti, tā ir centrā. Jau šeit mācoties, sāku strādāt ar baktērijām molekulārajā bioloģijā. Bet sapratu, – lai izdarītu kaut ko lielu un svarīgu, nepieciešams apgūt metodes. Tik un tā vienmēr gribējās kaut ko augstāku, izaicinošāku. Tad Vācijā jau sāku strādāt ar volvoksiem – saldūdens vienšūņu koloniju –, botāniķi to uzskata par aļģi. Bet tik un tā vēlējos, ko vairāk. Tad bija piedāvājums no Amerikas strādāt ar putnu olām, un tad jau bija uhh... cik liels prieks! Tagad esmu nonākusi līdz cilvēkam. Par to arī man stāsts – no mazā uz lielo.

Mēģināšu arī parādīt to, cik ļoti zinātne atklāj to, kas mums ir apkārt. Turklāt, jo vairāk atklājam, jo vairāk ir jautājumu.

Tavs stāsts varētu būt interesants tieši vidusskolēniem un pirmā kursa studentiem, kas vēl tikai pinas teorijā un meklē virzienu, kurp aizvedīs ceļš.

Pirms pāris gadiem ar kolēģi Karīnu Siliņu bijām uzaicinātas uz Jelgavas Spīdolas ģimnāziju, kur skolas meitenes rīkoja 8. marta pasākumu. Toreiz mums katrai aptuveni stundas laikā bija jāizstāsta ceļš, kā esam nonākušas zinātnē un jāatbild uz meiteņu jautājumiem.

Pēc šīs tikšanās viens no galvenajiem skolnieču secinājumiem bija, ka ir jāseko savai sirdij  tam, kas patiešām interesē, nevis jāizvēlas sava nākamā profesija pēc materiālā labuma.

Tā arī ir, ja darīsi darbu, kas tev nepatīk, vai būsi laimīgs? Jāatzīst, ka arī tad, kad iestājos „biologos”, mana ģimene nebija sajūsmā. Teica – ko darīsi, kad pabeigsi, skraidīsi ar tauriņķeramo tīklu pa pļavu? Es nodomāju, nu, ja vajadzēs, tad skraidīšu arī.

Un studiju laikā skraidīji arī, vai ne?

Nē, es diezgan ātri „nolīdu” laboratorijā. Esmu tas, ko pēc neoficiālā dalījuma sauc par „balto biologu”, pa pļavām skraida „zaļie biologi”. Studiju laikā deviņdesmitajos gados, lai piepelnītos, nekad neesmu strādājusi kafejnīcās un veikalos. Pieteicos mazgāt mēģenes fakultātes laboratorijā, man paveicās, jo paralēli atļāva arī darboties ar sev interesējošām lietām. Alga, protams, bija minimālā, bet izdzīvot varēja.

 

Tu esi mācījusies un stažējusies ārzemēs. Droši vien arī esi saņēmusi ne vienu vien piedāvājumu palikt un strādāt. Tomēr esi šeit, neņemot vērā to, ka bieži izskanējis viedoklis, ka mūsu valstī zinātni maz atbalsta.

Nekas jau nav pastāvīgs, un viss var mainīties, nav izslēgts, ka atkal aizbraukšu uz kādu gadu vai diviem. Zinātnieka mobilitāte ir ļoti svarīga.

Uz ārzemēm ir jābrauc. Kā tad vēl zinātnieks iegūs plašāku pieredzi?

Saviem studentiem saku, ja ir šīs iespējas – „Erasmus” apmaiņas programma utt. –, ir jābrauc, jāapbružājas citās laboratorijās. Tikai tā gūsti jaunu pieredzi. Es kā pasniedzēja nevaru visu pasniegt kā uz paplātes. Daudzas nianses saproti tikai tad, kad esi viens pats, kā kaķēns iesviests svešā laboratorijā. Tā iemācās arī savstarpējās attiecības un komunikāciju. Es pati visu laiku braucu prom un atkal atpakaļ. Trīs gadus pavadīju ASV, bet vienmēr zināju, ka atgriezīšos. Kāpēc tā? Nezinu, varbūt tas ir ieaudzināts, pārāk skaļi būtu teikt – misijas apziņa. Savu izglītību Latvijā ieguvu par brīvu, visu laiku biju budžeta grupā. Šī valsts ir ieguldījusi manī. Ja man ir pieredze, zināšanas, ar to vajag dalīties. To, šķiet, sauc par pilsonisko apziņu. Valsti un sabiedrību veidojam mēs paši, tātad, ja neko nedarīsim, arī no debesīm nekādi labumi nekritīs.

Latviešu mākslinieks Gints Gabrāns darbos nemitīgi spēlējas ar robežu starp zinātni un mākslu, audzē aļģes, manipulē ar fizikas likumiem. Kādu mākslas darbu tu redzi savā darbā?

Kad strādāju Vācijā ar tiem pašiem mazajiem volvoksiņiem – vienšūņu kolonijām –, ievēroju, ka tie ir ārkārtīgi skaisti.

Volvoksa dzīves cikls ir divas dienas, un man vajadzēja savākt no dažādiem viņa dzīves posmiem paraugus. Tas nozīmē – man bija jāsēž laboratorijā divas diennaktis, jāmonitorē un jāvāc. Protams, otrajā dienā ap pieciem no rīta jau nāca miegs, bet jāgaida kārtējās divas stundas, un, neko īpaši nedomājot, paņēmu vecākus paraugus un sāku pētīt mikroskopā. Izrādījās tāds kosmisks skaistums. Toreiz izgatavoju bildes, un, kad atbraucu uz Latviju, kursabiedrene tās palielināja un piekāra mājās pie sienas. Tā ir ar ļoti daudzām lietām zinātnē – zinātniekiem daudz kas šķiet pašsaprotams, bet cilvēks no malas redz, piemēram, iezīmēto šūnu skaisto krāsojumu.

 

Varbūt nepieciešama volvoksiņu izstāde?

Mums ar kolēģiem bija ideja, ka vajadzētu veidot izstādi ar interesantākajiem mikroskopijas attēliem. Šo lietu skaistumu mums vēl jāiemācās redzēt, jo zinātnē meklējam rezultātu. Tāpēc ir labi, ka ir kontakts ar cilvēkiem no malas”, kas arī ierauga to skaistumu.

Jau ziņots, ka „Zinātnes kafejnīca” sezonu atklās „Zinātnieku naktī” – 27. septembrī. Pasākums kā allaž notiks Latvijas Universitātes kafejnīcā, Raiņa bulvārī 19. Sākums plkst. 18.00. Šajā zinātnes kafejnīcā piedalīsies arī LU Medicīnas fakultātes profesore Ruta Muceniece, LU Cietvielu fizikas institūta Ūdeņraža enerģētikas materiālu laboratorijas vadošā pētniece Līga Grīnberga, LU Medicīnas fakultātes asociētā profesore Una Riekstiņa, LU Ķīmiskās fizikas institūta vadošā pētniece Elīna Pajuste. Pasākums tapis sadarbībā ar UNESCO programmu „Sievietes zinātnē” un „L’Oreal Latvija” (īpašs paldies Esterei Braķei), kuru stipendiju saņēmušas visas pasākuma dalībnieces.

„Zinātnes kafejnīca” ir iekļauta „Rīga 2014” programmas tematiskajā līnijā „Izdzīvošanas komplekts”.

0 komentāri

Komentāru nav