Jāņa sēta – vieta, kur meklējami Rīgas pirmsākumi

Jāņa sēta – vieta, kur meklējami Rīgas pirmsākumi
Kaspars Garda, Rīga 2014
Jāņa sēta – rīdziniekiem un pilsētas viesiem itin labi pazīstamais kvartāls starp Kalēju, Jāņa un Skārņu ielu –, kas atrodas Rīgas vecākajā daļā, veidojies 13. gadsimtā, un gandrīz droši to varētu uzskatīt par Rīgas pirmsākumu. Katrā ziņā tieši šeit par Rīgas dibinātāju uzskatītais bīskaps Alberts 1225. gadā uzbūvēja savu pirmo koka pili un nodibināja apmetni.

Aizsākums bīskapa Alberta apmetne

To savā stāstījumā apstiprina arī teātra kluba „Hamlets” ilggadējais vadītājs – aktieris Rolands Rolands (iepriekš pazīstams kā Rolands Zagorskis), kurš savā klubā saimnieko jau septiņpadsmit gadu un, šķiet, Jāņa sētu un tās apkārtni paguvis izzināt visai pamatīgi, tādēļ šoreiz uzņēmies gida lomu.

 

„Agrāk šo vietu sauca nevis par Jāņa sētu, bet Bīskapa sētu. Savukārt mums blakus esošā Jāņa baznīca varētu būt celta ap 1236.–1249. gadu. Bet pirms tam te bija bīskapa Alberta placdarms,” Rolands precizē, atgādinot senos vēsturiskos notikumus – ka vācu bruņinieku pirmā apmetne 12. gadsimtā bija uzcelta apmēram pie Rīdziņas ietekas Daugavā (tur, kur tagad ir pilsētas kanāls un Anatomikums). „Taču, tā kā Albertam kā iekarotājam vajadzēja lielāku apmetni, tika meklēta cita vieta.

Droši vien daudzi ir lasījuši leģendu par valdnieku Kaupo, kurš Albertam ierādīja pilnīgi tukšu lauku šeit, Rīdziņas upes krastā – starp Skārņu, Kalēju un Jāņa ielu. Laukumā tika uzcelta pils un baznīcveidīga kapela. Tiesa, desmit gadus vēlāk viņš pārcēlās uz Bīskapa kalnu – tur, kur tagad atrodas viesnīca „Gutenbergs”. Bet šeit apmetās Zobenbrāļu ordenis. Apmēram tāds ir šīs vietas sākums.”

Jāpiebilst, ka portālā „Citariga.lv” publicētā informācija vēsta, ka „pirmo Rīgas bīskapa pili 1234. gadā nodeva dominikāņu klosterim. Vēl šodien ir saglabājušās klostera paliekas – 14. gadsimtā celtās krustejas fragments un klostera vārti uz Skārņu ielu. Pēc reformācijas klostera ēkas sāka izmantot pilsēta.” Savukārt nosaukumu Jāņa sēta šī vieta ieguva ap 1902. gadu.

 

 

„Es jau teiktu, ka šī vieta uzskatāma par Rīgas pirmsākumu, bet katram gidam, kurš uz šejieni ved tūristus, par to varētu būt savs skatījums,” nosaka Rolands, piebilstot – iespējams, ka „Hamletā” interesentiem varētu sarīkot stundu garu pasākumu ar stāstiem par Jāņa sētas un Vecrīgas vēsturi. „Kad cilvēki būtu izstaigājušies ekskursijā, te jaukā atmosfērā, malkojot Rīgas miestiņu vai Melno balzamu, varētu parādīt kādu filmu par Vecrīgu – kaut vai Laimas Žurginas 2006. gadā tapušo „Mana mīļā Rīga”. Kāds mans audzēknis ir izveidojis Rīgas karti, tā ka varētu rīkot arī atrakciju ar Vecrīgas noteiktu punktu apstaigāšanu. Pirmie, kas visu atrod, tiek pie balvas,” par nākotnes plāniem, kas saistīti ar Vecpilsētas iepazīšanu, prāto Rolands.

 

Cietums, alus darītava, klubs

Savukārt vēlāk celtā ēka, kur tagad atrodas klubs „Hamlets”, nekad nav zaudējusi sabiedrisko funkcionalitāti. „1677. gadā te izcēlās liels ugunsgrēks – visticamāk, saistīts ar zviedru karu,” turpina Rolands, pa logu mums rādot blakus esošo Sv. Jāņa baznīcas sienu, kurā joprojām redzamas labi saglabājušās lielgabala lodes, un smejot, ka tā nav nekāda mulāža [jāpiebilst, ka šajā ugunsgrēkā cietusi arī Jāņa baznīca – red.]. Savukārt divus gadus pēc ugunsgrēka ēka tikusi atjaunota, un tajā pilsēta ierīkojusi cietumu un patversmi. „Neatceros, kā sauca mājas toreizējo īpašnieku, taču viņš, tāpat kā šodienas uzņēmēji, izīrēja savu namu pilsētas Rātei, jo acīmredzot neuzskatīja, ka šeit varētu ierīkot dzīvojamās telpas. Te kādreiz bija arī divas durvis, pa kurām varēja nokļūt baznīcas balkonā noklausīties dievkalpojumu. Pa vienām durvīm gāja vīrieši, pa otrām – sievietes.

Interesantākais, ka balkonam nav noejas. Tas nozīmē, ka pēc dievkalpojuma noklausīšanās bija vien jānāk atpakaļ.”

Jāpiebilst, ka „Hamleta” sienā joprojām saskatāmas durvis, pa kurām savulaik mājas iemītnieki varēja nokļūt baznīcā, taču pašlaik tās dažādu apsvērumu dēļ ir aizmūrētas.

 

„Protams, neviens jau īsti nezina, kas īsti šajā mājā bijis. Vienā vēsturiskā aprakstā stāstīts, ka te dzīvojušas sešas mūķenes, otrā – te bijusi patversme trūcīgiem cilvēkiem. Savukārt tas, ka balkonam nav noejas, vēsta par to, ka šeit nometinātie cilvēki, iespējams, atradās ieslodzījumā,” spriež Rolands, piebilstot, – par šo ēku varot stāstīt stundām ilgi.

Pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados arhitektu un arheologu grupa Jāņa sētā veikusi dažādus izpētes darbus, savukārt 1938. gadā nojauca Jāņa baznīcas skolas celtni, un tās aizmugurē atklājās pilsētas nocietinājuma mūris. „Tiesa, tas viss jau bija tā aizbūvēts, ka līdz pašai nocietinājuma sienai netika.

Taču, spriežot pēc tolaik tapušo pētījumu rezultātiem, ēkā, kur tagad atrodas klubs „Hamlets”, bijusi alus darītava un maizes ceptuve; šajā pašā ēkā mitinājušies aldari un maizes cepēji. Man šķiet, ka kopš tiem laikiem te iemājojis tāds lustīgs gars!” Savukārt astoņdesmito gadu beigās te atradusies Mairitas Solimas vadītā izdevniecība „Elpa”.

„Ja vien ir vēlēšanās, arhīvos par Jāņa sētu var atrast daudz interesantu lietu; ir vērts izlasīt arī aptuveni 2004. gadā izdoto grāmatu,” rezumē mūsu gids.

Starp citu, kā jau kārtīgam senam namam pieklājas, arī „Hamleta” ēkai ir savs spoks – par to šajos septiņpadsmit gados pārliecinājies ne viens vien kluba darbinieks. „Neko ļaunu viņš nedara, bet staigā pa telpām, pārcilā lietas. Mēs neviens gan nezinām, kas viņš ir, bet tas ir joprojām. Parasti parādās ap vieniem diviem naktī,” stāsta Rolands, piebilstot, – ēkas lejas stāvā, kur bijuši jau vismaz pieci klubi un kas visi savu darbību beiguši gada vai divu laikā, pārņemot ļoti nepatīkamas sajūtas. „Es pasēdēju un tiešām vēlējos pēc iespējas ātrāk tikt no turienes prom. Paskatījos uz tām atklātajām velvēm un mūriem, un man šķita, – iespējams, tur savulaik ir bijis kāds moku kambaris vai pārmācības telpa. Ja jau šeit kādreiz ir bijis cietums, tas nebūtu nekāds brīnums.”

Sienā iemūrētie mūki un citas leģendas

Spītējot tam, ka visu dienu līst, aizstaigājam arī līdz kaimiņos esošajai Sv. Jāņa baznīcai, kuras vēsture ir tikpat interesanta kā visa kvartāla, turklāt mums apsolīts, ka tiksim apskatīt baznīcas pagrabu (ar Sv. Jāņa baznīcas vēsturi var iepazīties šeit).

 

 

Pa ceļam Rolands izstāsta vienu no tūristu iemīļotajām leģendām – par Sv. Jāņa baznīcas sienā iemūrētajiem mūkiem: „15. gadsimtā divi dominikāņu klostera mūki ļoti vēlējušies tikt svēto godā, tāpēc viņus dzīvus iemūrējuši baznīcas sienā. Kamēr abi klostera mūki bijuši dzīvi, rīdzinieki viņus barojuši pa īpaši šim nolūkam baznīcas sienā atstāto caurumu. Tomēr pēc mūku nāves pāvests viņus nepasludinājis par svētajiem. Mūku mirstīgās atliekas vēl joprojām atrodas baznīcas sienā, un viņu piemiņai baznīcas ārsienā ir krustveida caurums,” stāsta Rolands un parāda aizrestotu lodziņu baznīcas sienā, kas vislabāk aplūkojams no ielas pretējās puses.

 

Baznīcas kancelejas darbiniece mūs noved pagrabā, kur joprojām ir redzams labi saglabājies 12. gadsimta mūris, uz kura pamatiem stāv šodienas baznīca.” Par pašiem pagrabiem, kas jau vairākus gadus tiek atvērti „Muzeju nakts” apmeklētājiem, nekādu īpašo stāstu gan neesot, un kundze piebilst, ka visi nostāsti – gan par ēkas sienā iemūrētajiem mūkiem, gan spoku – esot tikai tādas leģendas tūristu piesaistīšanai. Taču, lai nu būtu kā būdams, varbūt nākamreiz, ejot cauri Jāņa sētai vai dodoties uz koncertu Sv. Jāņa baznīcā, atcerēsimies, ka tieši šeit varētu būt meklējami un arī atrodami Rīgas pirmsākumi.  

0 komentāri

Komentāru nav