Koncerta apskats: „Editors” tumsas puse

Koncerta apskats: „Editors” tumsas puse
Kaspars Garda, Rīga 2014 . „Editors” koncertzālē „Palladium”
02-10-2013 A+ A-
Britu grupas „Editors” līderis Toms Smits pasaulē nāca aptuveni gadu pēc tam, kad savā dzīvoklī pakāries tika atrasts Mančestras „Joy Division” līderis Jans Kērtiss. Leģenda bija mirusi, lai dzīvotu leģenda, kas vēl līdz šai dienai ir neizsmeļama iedvesmas ādere visdažādākajiem mūziķiem un māksliniekiem. Tomēr, kas toreiz būtu domājis, ka mazliet vairāk nekā pēc 30 gadiem tieši „Joy Division” vārds vietā un nevietā tiks piesaukts, runājot par jaunākajiem „Editors” skaņdarbiem. Iespējams, tas ir tikai tāds pats kritiķu novalkāts salīdzinājums, tāpat kā Rīgas koncerta reklāmas sauklis par „Editors” kā „britu „indie” mūzikas karaļiem”, jo paši „Editors” dalībnieki sevi uzskata par pārāk jauniem, lai būtu tā pa īstam ietekmējušies no Mančestras 1970. gadu beigu kulta grupas.

Šāds ievads koncerta apskatam nav izvēlēts nejauši – „Editors” jau kopš pašiem savas pastāvēšanas pirmsākumiem bijuši apzīmogoti ar nebeidzamas salīdzināšanas lāstu – vispirms ar Ņujorkas laikabiedriem „Interpol”, kam arī nav sveša jau pieminētā „Joy Division” daiļrade, vēlāk „piesietas” pretenzijas uz gandrīz „U2” cienīgu stadionu dziesmu vērienu un citi pamatoti un nepamatoti salīdzinājumi. Grupas divos jaunākajos albumos – „In This Light and on This Evening” (2009) un „The Weight of Your Love” (2013) – arvien spēcīgāk jūtams, ka „stadionu vērienam” uzgriezta mugura.

Tam sekojusi nokāpšana „tumsas pusē” – nolemtības, daiļu skumju un elektrizētu ritmu pilnu ierakstu pasaulē, kas krāsota melnbaltās krāsās, gluži kā sintezatoru taustiņi, kam „Editors” daiļradē ir arvien lielāka nozīme.

Rīgā grupa „Editors” ieradusies, lai popularizētu savu šovasar iznākušo, pēc skaita ceturto studijas ierakstu „The Weight of Your Love” – netipisku mīlas dziesmu albumu, kas tapis pēc krīzes un izmaiņām grupas sastāvā. Koncertā „Palladium” izskan aptuveni puse šā ieraksta dziesmu, tomēr gandrīz divu stundu garumā tiek piedāvāts eklektisks salikums no visu četru albumu lielākajiem hitiem, kā kulmināciju akcentējot iepriekšējo albumu populārākos skaņdarbus – „Munich”, „Smokers Outside the Hospital Doors”, „An End Has a Start”, „Papillion” un citus.

Atkal jau ar stadiona vērienu izskan jaunākā albuma pirmā singla „A Ton of Love” kliedzieni – „desire, desire, desire” pret „Palladium” griestiem, bet grupas līdera Toma Smita lunkanais augums un slaidās rokas dzīvo līdzi nekonkrētā dejā, nevilšus atkal liekot atcerēties par „Joy Division” un Jana Kērtisa viegli epileptisko, saraustīto uzstāšanos. Tomēr „Editors” mūzikai un skatuves priekšnesumam noteikti nepiemīt nervozitāte vai balansēšana uz prātā jukšanas robežas. Drīzāk aušīgums un dzīvesprieks, kad, piemēram, grupas līderis emocionāli piesātinātā mirklī rāpjas uz klavierēm vai dejo kārtējo tango ar mikrofona statīvu.

 

Savukārt neapstrīdams pierādījums tam, ka jaunākais „Editors” albums tapis Nešvilā (ASV) un grupas līderis Toms Smits iedvesmu meklējis arī amerikāņu alternatīvajā „country” mūzikā un dziesminieku kultūrā, ir dziesma „The Phone Book”, kas Rīgā izskan „īpašā, ekskluzīvā” versijā. Taisnības labad jāsaka, ka tas saistāms ar tehnisku ķibeli, kad tiek nomainīta viena no izvēlētajām ģitārām. Tas gan īpaši neatrisina situāciju ar, Toma Smita vārdiem, „buzz”, tomēr arī uz kopējā fona pārāk to nemaitā.

Grupas koncertu trumpis joprojām ir tās līdera izjustais baritons, kuram līdzīgus var meklēt labākajos britu „post-punk” paraugos kopš 1970. gadu beigām. Turklāt paradoksālā kārtā svešu muzikālo citātu uzkrītošā klātesamība nav traucējusi „Editors” izveidot savu, pietiekami pamanāmu un atpazīstamu rokrakstu, kas vislabāk novērtējams tieši šādā koncentrētā divu stundu koncerta formātā ar retrospektīvu pa visiem grupas albumiem.

0 komentāri

Komentāru nav