Kūns Augustinens: „Veidot izrādi ir kā minēt mīklu”

Kūns Augustinens: „Veidot izrādi ir kā minēt mīklu”
Kaspars Garda, Rīga 2014 . Flāmu horeogrāfs Kūns Augustinens
Šonedēļ Rīgā viesojas ievērojamais flāmu horeogrāfs Kūns Augustinens (Koen Augustijnen) no pasaulē atzītās dejas kompānijas „Les Ballets C de la B”, lai kultūras pilī „Ziemeļblāzma” vadītu horeogrāfijas darbnīcu, gatavojoties Eiropas kultūras galvaspilsētas gada notikumam „Deja iziet pilsētā”. K. Augustinens arī atrada laiku atbildēt uz dažiem kultūras portāla „Rīga 2014” jautājumiem.

Tiekoties ar meistardarbnīcas latviešu dalībniekiem, jūsu pirmā saruna bija par iedvesmas avotiem. Kas iedvesmo jūs?

Viens no iedvesmas avotiem ir mans personiskais emocionālais stāvoklis. Ne vienmēr to izmantoju, bet reizēm tas ir bijis ļoti nozīmīgi. Atceros, kad veidoju izrādi „bache”, sāku ar bailēm. Bet tas bija izejas punkts, un darbā ir dažas ainas par šo stāvokli, bet pati izrāde stāsta par kaut ko citu. Otrs iedvesmas avots – tēmas, kas ir ļoti tālu no manis; tik tālu, ka tieši tas mani intriģē. Piemēram, pēdējās divas izrādes, ko veidoju Austrālijā un Palestīnā. Austrālijā man piedāvāja veidot uzvedumu ar aborigēnu izcelsmes dejotāju un akrobātu, un tā tēma bija pašnāvība. Plašākā nozīmē tas ir par sabiedrību, kas atrodas lielu izaicinājumu priekšā, kuras eksistenci apdraud globālā attīstība un kultūra. Arī izrāde Palestīnā ir par to pašu – par identitātes jautājumu, indivīda vietu vietējā sabiedrībā un globālajā kultūrā. Trešais iedvesmas avots ir cilvēks, konkrēta personība. Piemēram, filma „Ernesto”, ko veidoju kopā ar brāli, ir par čīliešu-franču hiphopa dejotāju, kurš ir pārāk smagnējs, lai būtu hiphopa dejotājs, un mani šis cilvēks intriģēja. Veidot šo izrādi bija kā atminēt mīklu un saprast, kāpēc viņš mani intriģē.

 

Vai, strādājot citās valstīs, ir citi izaicinājumi?

Savā ziņā strādāt ir pat vieglāk – piemēram, Austrālijā vai Palestīnā ir mazāk ārējās ietekmes un cilvēki ir ļoti atvērti un zinātkāri. Briselē ko līdzīgu jau ir kļuvis grūti atrast – cilvēki ir tik daudz redzējuši un kļūst ļoti kritiski, specializēti, arī mākslinieki.

Savukārt Latvijā skaidri izjūtu, ka jūs esat tepat tuvumā – dejotāji ir vairāk izglītoti, zinošāki, te ir attīstītāka vide.

Kas ir pirmais, ko ievērojat, nonākot jaunā pilsētā?

Pirmais, ko meklēju tajā, ir ūdens tuvums. Upe vai ezers man šķiet kā pilsētas galvenā artērija, un tas man dod telpas sajūtu. Es vienmēr novērtēju tās vitalitāti. Ramalā (Palestīnā) tas bija ļoti uzkrītoši, sevišķi iebraucot no Izraēlas puses, – visa pilsētā ir kā tirgus, un cilvēki ir tik dzīvīgi, lai gan viņu dzīve ir grūtāka nekā Izraēlā.

 

Manuprāt, šeit – Rīgā – liela nozīme ir klimatam. Tagad jau ārā ir auksts un ielas ir tukšas, maz cilvēku.

Te ir daudz vietas – daudz parku, kā arī attālumi starp mājām ir lieli. Man ļoti patika Rīgas osta no Vecmīlgrāvja puses.

2014. gadā jūs atgriezīsities Rīgā, lai iestudētu šeit izrādi. Par ko tā būs?

Tas ir atkarīgs no tā, vai izvēlēsimies konkrētu tēmu, kas ir saistīta ar pilsētu un šo vietu, kur strādājam („Ziemeļblāzmas” apkārtne Vecmīlgrāvī). Tādā gadījumā vāksim dokumentālu materiālu un izmantosim to izrādē. Otrs ceļš – veidot specifisku jaunu latviešu dejas versiju, kur būtu iekļauta tradicionālā deja kopā ar laikmetīgo un populārās kultūras ietekmi. Man bija atklājums uzzināt, ka tradicionālā deja te vēl ir tik dzīva. Bet katrā ziņā izrāde taps sadarbībā ar latviešu dejotājiem. Izvēle ir atkarīga no viņiem, jo dejotāji būs tie, kas to darīs, un tam jābūt kaut kam tādam, kas dalībniekiem ir svarīgs un par ko viņi var pastāvēt.

Paldies Latvijas Jaunā teātra institūta pārstāvei Laurai Stašānei par sadarbību intervijas tapšanā!

 

0 komentāri

Komentāru nav