Igauņu režisoram Jākam Kilmi dārzkopība šķiet kā māksla

Igauņu režisoram Jākam Kilmi dārzkopība šķiet kā māksla
Mārtiņš Otto, Rīga 2014 . Igauņu režisors Jāks Kilmi
Sestdienas priekšpusdienā pār Lucavsalu spīd saule, suminot mazdārziņu kooperatīva „Jumpravsala” biedrus, kuri pulcējušies uz ražas svētkiem. Tiesa, svinībām ir vēl viens iemesls: pie dārzkopjiem ciemos ieradies igauņu kinorežisors Jāks Kilmi (Jaak Kilmi), kurš kopā ar sociālantropoloģi Agnesi Cimdiņu „Rīga 2014” tematiskās līnijas „Ceļu karte” ietvaros veido stāstu par Lucavsalas (pareizāk sakot, Jumpravsalas) kopienas dzīvi un paradumiem. Visas septiņas filmas, kas tiks apvienotas projektā „Force Majeure. Riga”, būs skatāmas nākamā gada rudenī.

Sarunā ar kultūras portālu „Rīga 2014” Jāks stāsta, ka idejas potenciālajai filmai viņam sūtījuši seši vai septiņi antropologi, taču tieši tēma par Lucavsalas dārziņu filmēšanu viņu uzrunājusi visvairāk.

 

„Sapratu – jā, par to noteikti var veidot filmu. Un, ja šī ideja man būtu ienākusi prātā pašam, arī gribētu uzņemt filmu par kādu tikpat interesantu, dīvainu, neparastu vietu,” saka Jāks, piebilstot, – Rīgas centru un arī Ķīpsalu viņš pazīst pietiekami labi, taču nekad iepriekš neko nebija dzirdējis par Lucavsalu.

„Kad izlasīju, ko Agnese bija uzrakstījusi savā pieteikumā, ļoti vēlējos paskatīties, kas šeit notiek un kādas dzīvības formas te ir atrodamas. Un vēl viena lieta: ja tu dodies izpētīt kādu vietu, par ko neko agrāk neesi dzirdējis, dokumentālistam ir svarīgi atrast šīs vietas varoni vai varoņus. Jo – ja nav spilgta varoņa, tad arī filmas nebūs.”

Tiesa, Jākam Kilmi paveicies – jau pirmajā reizē viesojoties Lucavsalā, viņš sastapis Rasmu [Rasma Griņa ir dārzkopības biedrības „Jumpravsala” vadītāja – red.] un sapratis – viņa būs filmas galvenā varone! „Protams, ka Rasma piekrita filmēties,” režisors smaida, piebilstot, – sākotnējā filmas idejā neko pat nav vajadzējis mainīt, jo atlicis vien sekot Rasmai, fiksējot, ko viņa runā un dara. „Man šķiet, ka tuvāko triju vai piecu gadu laikā Lucavsala mainīsies. Vai te paliks dārziņu kolonija, es, protams, nezinu, taču sala ir lielu pārmaiņu priekšā. Tādēļ, veidojot filmu projektam „Force Majeure”, man radās ideja, ka vajadzētu uzņemt vēl vienu lielāku dokumentālo filmu, lai stāstu par Lucavsalu un tās iemītnieku likteņiem turpinātu.”

 

Režisors stāsta, ka arī netālu no Tallinas esot sastopami līdzīgi dārzkopības kooperatīvi, taču tajos pārsvarā sastopami vecākās paaudzes cilvēki, jo jaunajiem acīmredzot rušināšanās savā dārziņā nešķiet aizraujoša nodarbe – atšķirībā no šejienes, kur jaunās paaudzes pārstāvji, pēc režisora domām, esot ļoti aktīvi. „Jānis reizēm mūs uzcienā ar kaut ko neparastu – piemēram, dzērienu, kas gatavots no piparmētrām, melisas un kaņepju piena,” Jāks smejas, piebilstot, – viņam šķitis interesanti, ka Lucavsalas dārziņu teritorijā draudzīgi sadzīvo dažādas paaudzes, un arī tas parādīsies filmā. „Lai to pabeigtu, te viesošos vēl novembrī un arī nākamajā ziemā, bet darbu pie filmas sākām šā gada maijā – kad te ziedēja ābeles,” Jāks vēl atklāj.

Savukārt par savu pieredzi dārzkopībā Jāks Kilmi saka: laukos netālu no Tallinas viņam esot dārzs, un izrādās, – neliels dārziņš ir arī Tallinā, taču pats ar dārzkopību neaizraujoties:

„Es vienkārši nevaru un neprotu strādāt dārzā. Manuprāt, dārzkopība tomēr ir māksla. Katram jānodarbojas ar to, ko viņš prot vislabāk, tāpēc tomēr palikšu pie filmēšanas.”

Mazajai piecpadsmit minūšu garajai filmai, ko vienā lielā projektā apvienos Dāvis Sīmanis, jābūt gatavai nākampavasar, savukārt lielā darba nākotne atkarīga no tā, kas turpmāk notiks Lucavsalā. „Mana intuīcija saka, ka te vēl būs daudz notikumu,” viņš rezumē, solot lielo filmu kādreiz parādīt arī Rīgā.

 

0 komentāri

Komentāru nav