Oļega Kuļika runas performance „Sarkanā pateicība” Rīgā

Oļega Kuļika runas performance „Sarkanā pateicība” Rīgā
Publicitātes foto . Kuļika slavenais ķēdes suns
Ceturtdien, 10. oktobrī, kinoteātrī „K Suns” notika labi apmeklēta mākslinieka Oļega Kuļika divstundu runas performance „Sarkanā pateicība”, kas tika rīkota starptautiskās izstādes „Horizontu meklējot” ietvaros kā radošās laboratorijas darbs „Miers”. Tādēļ šā projekta iniciatorei un kuratorei Ievai Kalniņai lūdzām pastāstīt ko vairāk. Savukārt raksta beigās vari apskatīt mūsu portālā notikušās tiešraides ierakstu.

Uz jautājumu, ar ko par skandalozu dēvētais krievu mākslinieks Oļegs Kuļiks ir tik ievērojams, Ieva atbild: „Manuprāt, Oļega Kuļika personība ir viena no pretrunīgākajām 20./21. gadsimta mijas mākslas kopainā. Ja paskatās uz viņa akciju „Trakais suns vai Vientuļa Cerbera apsargātais pēdējais tabu” un uz viņa iestudēto un scenografēto Klaudio Monteverdi liturģisko operu „Svētās Jaunavas Marijas vesperes”, ir neiespējami savienot, ka abas lietas ir radījis viens cilvēks. Un mani personīgi ļoti interesē cilvēki, kuri apzināti ir mainījuši savu atrašanās nometni un spēj šo pārvietošanās kustību adekvāti formulēt. Šīs pārdomas un secinājumus varētu būt interesanti uzklausīt ne tikai man.”

 

Mākslas zinātniece arī atgādina, ka agrīnā Oļega Kuļika mākslas skandalozitāte slēpās ne tikai šokējošas izteiksmes formas izvēlē, bet arī izteiksmes līdzekļu saprotamībā un vienkāršībā. „Kā, piemēram, gadījumā ar Pavlova suņa eksperimentiem, ko viņš izpildīja apgrieztā perspektīvā. Katrs no mums, bioloģijas stundā apgūstot Pavlova suņa refleksu teoriju, ir izjutis personisko attieksmi pret šiem eksperimentiem. Varbūt tieši tāpēc Oļega Kuļika-suņa eksperimenti pasaulē izsauca tik lielu rezonansi? Taču nevaru nepieminēt vēl vienu personiski uztvertu asociāciju.

Proti, Oļega Kuļika-suņa imidžs organiski iekļaujas vēl citā, senākā „redīmeida” – mākslas līnijā, ko aizsāka Dišāns. Tikai Oļegs Kuļiks reālās priekšmetiskās masu produkcijas vietā izmantoja idejiskus masu produkcijas raisītus tēlus, tādējādi akcentējot, ka arī idejas var būt masu kultūras radītas. Un, ja skatītājs reaģē tieši uz suni, kāpēc gan to neizmantot? Šeit viņa māksla robežojās ar šovbiznesu.”

I. Kalniņa arī atgādina, ka deviņdesmitajos gados viņa māksla lielā mērā akcentēja vēl citu aktuālu problēmu. Proti, identitātes zaudēšanu. „Protams, to lielā mērā noteica jaunā sociālpolitiskā situācija, kas izveidojās astoņdesmito un deviņdesmito gadu mijā. Toreiz savā komentārā izstādes „Interpol” incidenta dēļ, kas notika projekta „Austrumi–Rietumi” ietvaros, Oļegs Kuļiks publiskā atbildes vēstulē rakstīja:

„Man māksla nozīmē nefalsificētu, reālu vērtību un priekšstatu zonu. Es nevaru atteikties no šīs pozīcijas. Lai saglabātu savu autentiskumu, esmu gatavs kļūt par suni vai putnu, insektu vai mikrobu.”

Tālab Ieva neslēpj gandarījumu par to, ka izdevies Oļegu Kuļiku šoruden atvest uz Rīgu, un to, ka mākslinieks nākamgad piedalīsies viņas rīkotajā izstādē „Horizontu meklējot”. „Pirmā Kuļika performance Rīgā notika 1998. gadā. Ir pagājuši piecpadsmit gadi, un Rīga ir bijusi pasaules mākslas apritē caur šīs Rīgas performances video dokumentāciju, kas ir rādīta lielākajos pasaules muzejos un izstāžu zālēs.

 

„Šobrīd organizēju izstādi, kas sāksies nākamgad maijā Dzelzceļa muzejā un sauksies „Horizontu meklējot”. Sākotnēji es Oļegu Kuļiku aicināju par līdzkuratoru šai izstādei, jo no sirds uzskatu, ka viņš ir viens no pasaules jūtīgākajiem māksliniekiem, un viņa kūrētā izstāde „Ticu”, kas notika Maskavā 2007. gadā, ir viena no labākajām izstādēm, ko esmu redzējusi. Viņš atteica, jo vēlējās šajā izstādē piedalīties kā mākslinieks. Taču par lekciju-performanci mēs vienojāmies. Kopš iepriekšējās uzstāšanās Rīgā, lielāko daļu laika Oļegs Kuļiks ir veltījis garīgās attīstības ceļojumiem uz Austrumiem un formāli ir kļuvis par tradicionālu mākslinieku. „Viņš sāka kā revolucionārs, bet turpina kā formālists. Taču, protams, mēs nezinām, kas notiks turpmāk. Bet tas, kas ir redzams, raisa interesi.”

Ceturtdien, pirms performances tiekoties ar žurnālistiem, O. Kuļiks vairākkārt akcentēja, ka vairs neesot dēvējams par „skandalozu”, jo viņam esot iestājies „pieticīguma” periods. Kuļiks starp citu arī bilda, ka „Rīga man šķiet maza pilsētiņa Eiropas vidū; tā ir kā Bulgakova dzīvoklītis, kurā ieejot, paveras neaptverami plašumi”. Savā performancē viņš solīja atgādināt arī par to, ko esam aizmirsuši un varbūt pat negribam atcerēties. „Kā „cilvēkēdāju” zemes pārstāvi mani jūsu demokrātija pagaidām nepārliecina. Taču es sevi šeit centīšos atrast otrreiz,” bilda Oļegs Kuļiks.

Savukārt „Rīga 2014” tematiskās līnijas „Okeāna alkas” kurators Uģis Brikmanis akcentēja: „Esmu gandarīts, ka mana tematiskā līnija startē ar tik augstas raudzes domāšanas mākslinieka klātbūtni!”

Zemāk vari noskatīties performances ierakstu:

0 komentāri

Komentāru nav