Slavenās lugas „Truša alā” pirmizrāde – jau piektdien

Slavenās lugas „Truša alā” pirmizrāde – jau piektdien
Gunārs Janaitis . Skats no Nacionālā teātra izrādes „Truša alā”
09-10-2013 A+ A-
Latvijas Nacionālā teātra Aktieru zālē piektdien, 11. oktobrī, pirmizrāde Deivida Lindseja-Ebaira lugai „Truša alā” Kārļa Krūmiņa režijā, pavēstīja Nacionālā teātra pārstāve Līga Rimšēviča.

Lomās – Liene Gāliņa, Madara Saldovere, Lāsma Kugrēna, Jānis Vimba un Kaspars Dumburs. Scenogrāfs Uģis Bērziņš.

D. L. Ebaira luga – Pulicera prēmijas un Tonija balvas laureāte – runā par cerību un ticību labajam. Kaut situācija ģimenē ir neapskaužama un tā ir uz sabrukuma robežas, tomēr šīs ģimenes locekļi ceļas kājās un cīnās par savu laimi. Dažreiz mēģinot racionāli izskaitļot, kā rīkoties, lai kļūtu vieglāk, dažreiz ļaujoties aklai ticībai, ka būs labāk. Un ir.

 

Līdzīgi Alisei Brīnumzemē, šī ģimene ir iekritusi kāda balta truša alā, no kuras ārā tikt ir visai sarežģīti. Ir jāatrod vai nu kūka ar uzrakstu „Apēd mani”, lai kļūtu tik liels, ka varētu no alas ārā izlauzties; vai jāmeklē maza pudelīte ar uzrakstu „Izdzer mani”, lai paliktu tik mazs, ka varētu izlīst pa kādu spraugu; vai arī ir jāraud tik ilgi, līdz no alas varētu izkļūt āra peldus.

Izrādes režisors Kārlis Krūmiņš saka: „Šī  luga mani apbūra ar savu maigumu. Lai arī tēma ir smaga, autors tajā ir iekodējis tādu cilvēkmīlestību, ka gribas to sūtīt tālāk. Jā, stāsts ir skarbs, bet runa nav par konkrēto nelaimes gadījumu, runa ir par spēku, cerību un ticību kaut kam – „kaut kam”, kas nav Dievs, kas nav ne pārcilvēcisks, ne abstrakts un visu nosakošs spēks, bet daudz saprotamāks un ikdienā sastopams.

 

Man patīk redzēt brīžus, kad cilvēks ir vājš. Man šķiet, ka tādos brīžos nokrīt visas tās maskas un noteikumi, kurus nereti paši sev uzspiežam. Kad tas viss atbirst, cilvēks paliek tāds tīrs, balts. Kā bērns. Un tad es vēlreiz noticu cilvēcībai un mīlu cilvēku vēl stiprāk nekā pirms tam.”

 

0 komentāri

Komentāru nav