Kerkoviusa nams atdzimst iepriekšējā krāšņumā

Kerkoviusa nams atdzimst iepriekšējā krāšņumā
Kaspars Garda, Rīga 2014 . Kerkoviusa nams Rīgā, Kalpaka bulvārī 4
Rudens Esplanādē lapas iekrāsojis īstos Purvīša toņos, un šīs krāsas itin labi piestāv arī nesen restaurētajam Kerkoviusa namam Kalpaka bulvārī 4 – vienai no Rīgas arhitektūras pērlēm. Pagājušā gadsimta 40. gados šī ēka nonāca Latvijas Universitātes pārziņā, kļūstot par LU Bibliotēkas mājvietu. Tagad skaistais nams gaida gan lasītājus, gan tūristus, jo izvadāt pa namu, izrādīt krāšņos interjerus un izstāstīt nama vēsturi ir gatava gan bibliotēkas direktore Iveta Gudakovska, gan viņas kolēģes. Tādēļ, izmantojot šo iespēju, Kerkoviusa namā ciemojās arī mūsu portāls.

Iz vēstures arhīviem

Kalpaka bulvārī 4 esošā ēka projektēta 1874. gadā, un tās celtniecība pabeigta 1878. gadā.  Latviešu arhitekts Jānis Fridrihs Baumanis neogotikas stilā celto ēku toreiz veidojis kā savrupnamu Ludvigam Vilhelmam Kerkoviusam un viņa ģimenei. Jāatgādina, ka L. V. Kerkoviuss savulaik aktīvi iesaistījies Rīgas politiskajā dzīvē, bijis rātskungs, pilsētas galvas biedrs un laikā no 1890. līdz 1901. gadam veicis arī Rīgas pilsētas galvas amata pienākumus.

 

 

Divdesmitā gadsimta četrdesmitajos gados šis nams nonāca Latvijas Universitātes pārziņā un kļuva par LU Bibliotēkas mājvietu. Nonākot Latvijas Universitātes valdījumā, Kerkoviusa savrupmāja saglabāja bijušā īpašnieka garīgos centienus – ēkā mājvietu atrada LU bibliotēka, kas pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados kļuva par atzītu un iecienītu darbavietu ne tikai studentiem un profesoriem, bet arī citu valstu pētniekiem, Latvijas biznesa pārstāvjiem un Rīgas iedzīvotājiem.

 

Viss skaistums ir saglabāts

„Nams tika būvēts Kerkoviusa lielajai ģimenei [tajā bija deviņi bērni, un arī Kerkoviuss pats nācis no deviņu bērnu ģimenes – red.]. Kā maketā un arī dzīvē redzams, klāt nākusi piebūve – to uzcēla vietā, kur savulaik atradušies Mencendorfa nama staļļi (tagad šajā ēkā atrodas Francijas vēstniecība),” stāsta I. Gudakovska, piebilstot, – padomju laikā pagalmā atradās divas piebūves, kas bija avārijas stāvoklī, tādēļ nebija žēl to nojaukt.

Viņasprāt, vislabāk ekskursiju pa namu ir sākt ar 1. stāvu, kur labi redzami atjaunotie vēsturiskie interjeri, turklāt labāk būs saprotams, ko ēkā plāno darīt bibliotēka [sākot ar šo gadu, namā atradīsies arī LU Humanitāro un sociālo zinātņu pētījumu centrs – red.]. Turklāt ir iespējams aplūkot virtuālo albumu „Kerkoviusa nama atdzimšana”.

 

Pirmā telpa, kurā nokļūs nama apmeklētāji, ir greznā priekštelpa ar vējtveri. „Mums laimējās, jo arhīvā atradām šīs ēkas projektu, tādēļ atjaunot krāsojumu bija samērā vienkārši: arhīvā glabājas 1874. gada projekta materiāli, kas demonstrē arhitekta telpu plānojumu savrupnamā. Unikālus telpu interjera elementus izdevās atklāt arhitektoniski mākslinieciskajā inventarizācijā. Fantastiski labi ir saglabājušās vēsturiskās durvis, logi (divvērtņu logi ar virsgaismu) un slēģi, radiatori no 20. gadsimta sākuma, kad Rīgā parādījās pirmā centrālapkure... Taču to, kādas te bija lustras, kā tika veidots telpu iekārtojums, to diemžēl nezinām, jo ne fotogrāfijas, ne citas norādes neesam atraduši. Arī, sazinoties ar Kerkoviusa radiniekiem, neviens vēl nav atsūtījis fotogrāfijas.

Vien memuāros mazdēls stāsta par to, kā juties vectēvam piederējušajā ēkā. Taču viņš neapraksta gleznojumus, jo mazs bērns varētu to arī neatcerēties.”

Bibliotēkas direktore piebilst, ka pirms restaurācijas ēkā strādājusi Arhitektoniskās izpētes grupa, kas veica izpēti, savukārt interjeristi visas detaļas novērtējuši kā augsta līmeņa amatnieku darbu.

Kamīni pazuduši bez pēdām

Vēl viena šā nama vērtība neapšaubāmi ir vēsturiskās vītņu kāpnes ar virpotajām margām – labi saglabājušās oriģinālās koka kāpnes ar virpotām margām, kuru arhitektoniskais risinājums ir reti izmantots – tās (kāpnes) stiprinātas tikai uz sienā iebūvētām konsolēm. Savukārt par kāpņu telpas sienu gleznojumu Iveta teic, – savrupmājām tas nebija raksturīgs, un izpētes ziņojumā teikts, ka parasti šāds gleznojums (neogotiskais polihromais sienu apgleznojums) ticis izmantots sakrālajās ēkās. „Acīmredzot pilsētas galva savā mājā gribēja tādu rotājumu. Vienu no ornamentiem darba gaitā atklāja restauratori, un pēc tā parauga viņi mēģināja atjaunot pārējos ornamentus.”

 

Zem kāpnēm paslēpusies balta, apaļa podiņu krāsns. To rādot, mūsu gide teic – pirms centrālapkures ievilkšanas māja tika apkurināta ar kamīniem, savukārt pašlaik neviens kamīns nav saglabājies. „Kad tie ir pazuduši, nezinām. Vai četrdesmitajos gados, kad universitāte pārņēma šo ēku, te bija krāsnis un kamīni, es nevaru apgalvot.” Tādējādi šī baltā podiņu krāsns ir vienīgā, kas ēkā saglabājusies, turklāt pašlaik tā neatrodas funkcionālajā vietā.

Katrai telpai – citādāks parkets

Vēl par krāšņajām ieejas durvīm un kāpnēm Iveta piebilst – jau sākotnēji, ēku ceļot, bija paredzēts, ka pirmajā stāvā atradīsies saimnieka telpas, savukārt otrais un trešais stāvs tika izīrēts, tādēļ, visticamāk, skaistās kāpnes galvenokārt izmantoja tieši nama īrnieki. „Visi trīs stāvi ir plānoti identiski: pēc projekta katrā bija desmit istabu. Kur bijušas atsevišķās istabas, vislabāk var redzēt pēc grīdām. Lai arī ēkas apsaimniekošanas laikā ir veiktas dažādas pārbūves, vislabāk restaurēt izdevies tieši grīdas, tādējādi ēkas apmeklētāji redzēs patiešām oriģinālo parketu.” Viņa arī norāda, ka katrā telpā grīdas raksts bijis atšķirīgs, tādēļ itin labi var noteikt, kur bijusi priekštelpa, kur – saimnieka kabinets.

 

„To mēs zinām arī pēc 1874. gada projekta, kā bija sadalītas telpas. Saimnieka kabinetā ir pilnīgi jauns parkets, jo veco neizdevās saglābt, savukārt priekštelpā ir restaurēts vecais.” Stāstot par nama atjaunošanu, Iveta Gudakovska piebilst – tad, kad bibliotēkā varēs ienākt pa centrālajām durvīm, gluži tāpat kā senajos laikos, te būs priekštelpa un garderobe, kur atstāt savas mantas, lai pēc tam varētu doties tālāk uz lasītavām.

Vēsturiskās mēbeles atgriezīsies savā vietā

„Krāšņākā ēkas telpa bija zāle, kur droši vien tika rīkoti mājas svētki un pieņemšanas. Taču, tā kā nav attēlu, mēs varam vien minēt...,” stāsta mūsu gide, rādot plašo telpu ar brīnišķīgo vairogparketu un  piebilstot, – acīmredzot pasākumi te notikuši atkarībā no tā, kam saimnieki telpas izīrējuši – piemēram, studentu korporācijām. Daži pasākumi notikuši arī atjaunotajās bibliotēkas telpās, un Iveta smej, ka tad vēsturiskie slēģi tiekot aizvērti, lai varētu svinēt atbilstošā apgaismojumā.

 

Pievēršoties mūsdienām, mūsu gide atklāj, ka pēc projekta te būs multifunkcionāla halle. „Te tika svinēta Latvijas Universitātes 94 gadu jubileja un atklāta izstāde, kas veltīta universitātes mākslinieciskajiem kolektīviem. Savukārt papildu informācija pieejama virtuālajā izstādē LU mājaslapā.” Halle ar laiku tiks atvēlēta pasākumu rīkošanai, turklāt to varēs transformēt.

„Ikdienā te tiks nodrošināti bibliotēkas pakalpojumi, un esam iecerējuši šeit izvietot vēsturiskās mēbeles, kam nepieciešama restaurācija. Apsolu, ka nākamgad šīs mēbeles te būs.”

Apslēptās bagātības zem krīta slāņa

Kad esam tikuši līdz saimnieka kamīntelpai, gribas iesaukties: „Ak!” – tik krāšņa un krāsaina ir šī istaba, kas savulaik savu sienu rakstu dēļ pat tikusi dēvēta par Turku istabu (to savās atmiņās aprakstījis arī Kerkoviusa mazdēls). „Šī telpa tikusi izmantota tikai īpašos gadījumos. Par Turku istabu tā saukta tādēļ, ka te esot bijis daudz turku paklāju un dīvāniņi turku interjera stilā.” Savukārt vietā, kur tagad novietots molberts, spriežot pēc projekta, atradies viens no pazudušajiem kamīniem. „Ja nu kādreiz laiki mainīsies, varbūt kādu no tā laika kamīniem atjaunosim,” sola I. Gudakovska, akcentējot, – kopumā telpa bija ļoti labi saglabājusies. Iespējams, tādēļ, ka te bijusi grāmatu krātuve ar dēļu plauktiem, kas sniedzās līdz pat griestiem.

 

„Te nekad nebija noticis neviens remonts, tādēļ visi raksti zem krīta slāņa bija eleganti saglabājušies.

Tad, kad te strādāja izpētes grupa un sāka rādīt, kas saglabājies, tiešām bijām pārsteigti par to, kas slēpās zem dzeltenpelēkās krāsas slāņa. Nevienam pat prātā neienāca, kādas bagātības te atrodamas! Turklāt izpētes grupa secināja, ka privātmājās šāds interjers ir retums.”

Bibliotēkas direktore rezumē: „Iespējams, ka interjeri šajā ēkā tik labi saglabājās tādēļ, ka kopš četrdesmitajiem gadiem te saimniekoja bibliotēka – ar īsu pārtraukumu Otrā pasaules kara laikā. Pat uz parketa nekas nebija nekas uzkrāsots! Un viss ir saglabājies.”

Pēc smaga darba pienākas kafija

Aiz kamīnzāles atrodas bijušā ziemas dārza telpa, kuru Iveta Gudakovska gribētu saglabāt kā memoriālo telpu un izstādi, ko rādīt bibliotēkas apmeklētājiem, universitātes viesiem un, cerams, arī daudzajiem tūristiem. „Manuprāt, cilvēkiem, kam interesē neogotikas stila ēkas un Baumanis, varētu būt interesanti iegriezties šajā ēkā. Un bibliotēka šos ekskursijas pakalpojumus var nodrošināt bez problēmām.” Atgādinot, ka visā pasaulē apzināti aptuveni divi tūkstoši Kerkoviusa dzimtas pārstāvju, no kuriem daļa te viesojusies 2001. gadā.

Pēc vizītes viņi savā dzimtā savāca grāmatas – ap tūkstoš eksemplāru – un uzdāvināja bibliotēkai. Vērtīgākie izdevumi izstādīti restaurētā sarkankoka skapī, kura izcelsme arī esot miglā tīta, un šīs grāmatas būs brīvi pieejamas.

Visu to stāstot un rādot, bibliotēkas direktore vēl atklāj, ka iecerējusi izdot apjomīgu un skaistu grāmatu – par ēku, projektu, bibliotēku, kas šeit saimniekojusi –, par mājas mūžu. „Daudz kas jau ir izdarīts. Vēl tikai kārtīgi jāpastrādā, un tad jau viss būs.”

 

Vēl pirmajā stāvā iekārtota lasītava, kas aprīkota ar vēsturiskajām mēbelēm – galdiņiem un skapjiem –, par kurām I. Gudakovska teic – tās visas atradušās bibliotēkā un tikušas restaurētas, lai veiktu jaunas funkcijas. „Nākamajiem bibliotēkas apmeklētājiem varētu būt diezgan interesanti – te viņiem būs jāapgūst jauni paradumi, un viņi varēs gūt jaunas emocijas. Turklāt sistēma ir tāda, ka ikviens varēs atrast to, kas būs nepieciešams. Un man šķiet, ka līdz ar veco mēbeļu izmantošanu te veidosies ļoti laba aura.” Tepat ir arī atpūtas zona, kas iesaukta par „brīvnīcu” – vieta, kur pēc pamatīgas pastrādāšanas iedzert kafiju un paskatīties jaunākās „lubenes” vai kriminālromānus. „Patiesībā funkcijas šai telpas daļai nav mainījušās, jo te atradās saimnieka ēdamzāle,” pēc 1. stāva apskates rezumē bibliotēkas direktore.

Katram savu kabīni!

Otrajā stāvā (jaunajā piebūvē) ir iekārtota pētnieciskā bibliotēka ar individuālajām kabīnēm, kur var netraucēti strādāt, pie viena izbaudot iedvesmojošo skatu uz Esplanādi. „Te var tādus pētnieciskos rezultātus uzrakstīt,” viņa smejas, piebilstot – institūtu pārstāvjiem, kas bija atnākuši uz Kerkoviusa nama atklāšanu, teikusi, lai laikus pierakstās darbam kabīnēs. „Vajag tikai nākt un strādāt!”

 

Vēl otrajā stāvā atrodas plaša konferenču zāle, pa kuras stikloto sienu var novērtēt būvnieku saglabāto vēsturisko tornīti, kas reiz rotājis zirgu staļļus. Otrajā stāvā atrodama arī lasītava, un neapšaubāmi viena no šā stāva vērtībām ir lielās koka durvis ar dekoratīvajiem kokgriezumiem (pildiņu durvis ar reljefiem barokāliem rotājumiem).

 

Pašlaik tukšās sienas bibliotēkas ļaudis centīsies izmantot dažādām izstādēm un prezentācijām. „Restauratori ir godam pastrādājuši, jo ļoti daudzas detaļas bija nolūzušas un pazudušas, bet nu viss ir atjaunots,” priecājas I. Gudakovska un atklāj, ka, pat piesaistot mākslas zinātnieci, nav izdevies atrast ne kokgriezēju vārdus, ne kamīnmeistaru vārdus. „Varbūt kādreiz tas atradīsies, pagaidām – bez rezultātiem.”

 

 

Savukārt 2. stāva „klusajā” lasītavā nebija vēsturiskā fona, pēc kura varētu šo telpu iekārtot, tādēļ bibliotēkas direktore nu centusies interjeru piemērot gan funkcijām, gan pašai zālei, un, pēc direktores domām, nu te esot ļoti laba aura. Vēl šajā stāvā atrodas neliela izstāžu zālīte, kur pašlaik aplūkojami keramikas studijas „Vāpe” darbi, bet pēc laika ekspozīcija tiks mainīta.

Gleznām jāatgriežas mājās

Jau pēc ekskursijas Iveta Gudakovska atgādina – Kerkoviusa nams ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis.

„Vēsturiskais mantojums ir atnācis ļoti loģiski, jo arī ēkas pirmais saimnieks [Kerkoviuss] bija kultūras cilvēks.

Viņa laikā tika sākta tagadējā Nacionālā teātra celtniecība, pēc ugunsgrēka tika atjaunots 1. pilsētas teātris (Nacionālā opera), Kerkoviuss bija Mākslas muzeja celtniecības iniciators. Tāpat nedrīkst aizmirst, ka Kerkoviusa namā atradās Rīgas mākslas veicināšanas biedrība un ka šeit līdz 1905. gadam glabājās pilsētas mākslas galerijas gleznu kolekcija, jo viņš darbojās Mākslas veicināšanas biedrības valdē, un gleznas nebija citur, kur izvietot, kamēr muzejs nebija uzcelts,” uzskaita Iveta Gudakovska un piebilst, ka Kerkoviuss kolekcionējis arī citu mākslinieku gleznas.

„Divdesmit sešas no tām viņš novēlēja Rīgas pilsētai, deviņpadsmit joprojām ir saglabājušās mūsu muzeju kolekcijās. Kad Rīga svinēja 800 gadu jubileju, šīs gleznas tika izstādītas Ārzemju mākslas muzejā.” LU Bibliotēkas direktorei ir visu 26 gleznu fotogrāfijas un katalogs ar nosaukumiem, un viņai šķiet, ka šo gleznu reprodukcijām būtu jāatgriežas pie Kerkoviusa nama sienas – zālē vai lasītavā –, lai lasītājiem ir labāks noskaņojums.

 

 

0 komentāri

Komentāru nav