Zils ir vissiltākā krāsa. Adele: 1. un 2. daļa

Zils ir vissiltākā krāsa. Adele: 1. un 2. daļa
Kadrs no filmas
Laura Lizuma, speciāli Rīga 2014
Lauras Lizumas recenzija Abdelatifa Kešiša jaunajai filmai „Zils ir vissiltākā krāsa”.

Vēl pirms ļauties kino provokācijai, ko nešaubīgi sola filmas „Zils ir vissiltākā krāsa” veidotāji, vērtētāji un jau redzējušie, ir pavisam skaidrs, ka Kannu zeltam te ir būtiska loma – bez kinofestivāla augstākajām godalgām filmas režisoram un abām stāsta varonēm, iespējams, „Adele” līdz pašmāju kino ekrāniem tā arī nenonāktu. Ne pirmā, ne otrā daļa, ne filma kopumā kā vienots veselums ar milzu ārpusekrāna domājamo lauku.

 

„Zils ir vissiltākā krāsa” lauž ne tikai Kannu palmas zarus, bet arī ikdienā atslābušos kino skatītājus, jo vistiešākā izpratnē ir filma – provokācija. Tā atklāj līdz šim neredzētu, kino nepiedzīvotu tuvinājumu divu jaunu sieviešu jūtu un dziņu pasaulei un to fiziskajām izpausmēm tik detalizēti tiešos, skatam brīžiem neērtos un pēc realitātes klātbūtnes alkstošos atveidos, ka sašūpo līdz šim no festivālu plauktiem celtā kino spektrus, ļaujot cauri ekrāna prizmai plūst pavisam citiem stariem, citām krāsu dimensijām.

Tunisijā dzimušais filmas režisors Abdelatifs Kešišs (Abdellatif Kechiche) ar savu franču kino raksturīgo ekrāna ķirurģiju, proti, smalko ticamības izjūtu radījis tuvu un teju autentisku pasauli, kurā mītošie tēli tūlītēji un nešaubīgi spēj iemantot pat viskritiskākā skatītāja uzticību.

Vai tā būtu Adele, kas savos astoņpadsmit gados pavisam dabiski sāk izjust tuvināšanās vēlmes un nedroši stutē ideālās kopābūšanas konstrukcijas, vai arī zilmatainā Emma, meitene otrpus ielai, kas neizskaidrojamu iemeslu dēļ pievelk un sasaista Adeles nenobriedušo un vispārpieņemto attiecību modeļos apmaldījušos prātu.

Kešiša pasaulē, kas atraisīta no zilpelēkos toņos krāsotām franču komiksu mākslinieces Žilī Maro (Julie Maroh) attēlu vinjetēm, jaucot robežas starp fiktīvo un dzīvi miesisko, vitāli spilgti spēlējas Kannu apzeltītās režisora jaunās ekrāna mūzas – pavisam īsta Adele Eksarhopolosa (Adèle Exarchopoulos) un Lea Seidū (Léa Seydoux). Nemitīgi klātesot ekrānā, aktrises pārliecinoši saaug ar saviem tēliem, radot līdz smalkām niansēm izstrādātus un vienlaikus tik ļoti dabiskus jaunu sieviešu portretus, kas nenotrīc tēlojumā pat šķietami mulsinošos un citkārt uz trauslās pornoerotiskās stīgas balansējošos kailskatos un atklātās iekāres ainās.

 

Ārpus vai dziļāk par to, kas redzams uz ekrāna, Adeles stāsts nebūt nav aptverams ar viendzimuma attiecību vai dzimumu vienlīdzības kontekstuālajiem rāmjiem. Kešiša radītais mīlasstāsts ir tikai čaula, caur kuru pietuvoties jaunas sievietes iekšējai jūtu un dziņu pasaulei, pārvarot jaunības nedrošību, meklējot personīgo identitāti, apjaušot ikdienas vēlmes un kaļot tālejošus un stabilus nākotnes plānus īstas, ērtas un mierpilnas dzīves nodrošināšanai. Turklāt nemitīgajā balansā starp realitāti un tās atveidiem iedomu pasaulē Kešišs pamanās rast vietu arī mākslai – šo svārstību iemeslam un vienlaikus samierinātājai. Literatūra un māksla ir tie izraudzītie ceļi, kuru krustpunktā sastopas arī abas stāsta varones, ļaujot režisoram pietuvoties tiem vārda, attēla vai skaņas atveidiem, kas, notverot pareizos viļņus, vēl ilgi paliek svārstāmies prātā.

Žilī Maro komiksu lappusēs Adeles stāsts arvien turpinās, un Abdelatifs Kešišs seko tā attīstībai, pavērsieniem un atziņām, kas, iespējams, ļaus tapt arī ekrāna jaundarbiem un pašai Adelei kļūt par reiz Fransuā Trifo radītā tēla Antuāna Duanela dzīvu turpinājumu mūsdienu franču kino.

„Zils ir vissiltākā krāsā. Adele: 1. un 2. daļa”/„La Vie d'Adèle”, Francija, 2013.

Režisors: Abdelatifs Kešišs.

Galvenajās lomās: Adele Eksarhopolosa, Lea Seidū.

No 11. oktobra filma skatāma kinoteātros „Splendid Palace”, „Kino Citadele”, „Multikino” un „Kino Bize”.

0 komentāri

Komentāru nav