„Bērni ir labākie kritiķi!” Saruna ar režisoru Elmāru Seņkovu

„Bērni ir labākie kritiķi!” Saruna ar režisoru Elmāru Seņkovu
Kaspars Garda, Rīga 2014 . Režisors Elmārs Seņkovs pārbaudījis spēkus bērnu izrādes iestudēšanā
Una Griškeviča
Pēc Blaumaņa triloģijas – „Indrānu”, „Raudupietes” un „Purva bridēja” – iestudēšanas trijos Latvijas teātros režisors Elmārs Seņkovs ķēries pie pasakas dramatizējuma: jau piektdien, 18. oktobrī, Latvijas Nacionālā teātra apmeklētāji varēs novērtēt, kā viņam veicies ar visiem labi pazīstamās pasakas „Sarkangalvīte un vilks” iedzīvināšanu uz skatuves.

Vai „Sarkangalvīti un vilku” arī var uzskatīt par drāmu, ka ķērāties pie šā iestudējuma?

(Smejas.) Nē, vēlējos atpūsties no nopietnajiem darbiem, lai gan izskatās, ka visu laiku mēģinu sev uzlikt pārbaudījumus, jo – bērnu izrāde, tāpat kā komēdija, režisoram ir viens liels pārbaudījums. Par to esmu pārliecinājies arī, strādājot pie šā darba.

 

Ilgi domāju, kādu bērnu izrādi vēlētos veidot, un tad man šķita – jāņem klasika! Protams, bija dažādas versijas, taču mēs, visa radošā komanda, vienojāmies par „Sarkangalvīti”. Šai pasakai ir visādas interpretācijas iespējas, turklāt tā ir uzrakstīta skaidrā detektīva manierē ar visiem nepieciešamajiem elementiem. Manuprāt, šī pasaka ir labs paraugs, kā jābūvē dramaturģija, tāpēc tā arī labi iederēsies uz skatuves. Vienīgi es apzināti pirms iestudēšanas nelasīju nekādus sociālantropologu pētījumus par šo pasaku, lai gan ir sarakstīta pat vesela grāmata.

Šķiet, jūsu iestudējums gluži nebūs klasiskā pasaka, bet mūsdienīgots un modernizēts Šarla Pero pasakas variants.

Ziniet, ir „baigi” grūti nodefinēt, kas ir vai nav modernizēts, tāpēc man vienmēr ir grūti atbildēt uz šādiem jautājumiem. Mēģinājām dramatizējumam pielikt savu artavu, ieviešot  jaunus personāžus – meža parlamentu, jo mežā ir vēl citi iemītnieki. Meža parlamentam, galu galā, ir savi likumi, pēc kuriem viņi dzīvo.

Par mūsdienīgiem elementiem… (Domā.) Protams, tādi izrādē parādīsies: piemēram, Sarkangalvītes mammai piederošā pīrādziņu ceptuve, un vēl dažas mūsdienīgas atsauces, ko bērni varētu atpazīt un personificēt ar sevi. Būs arī romantiskā līnija – stāsts par Mednieku un Sarkangalvītes mammu. (Smaida.)

Jūsu iestudētajai izrādei droši vien būs arī kaut kāda morāle…

Morāle jau ir iekodēta pašā pasakā. Mums tās morāles būs ļoti daudz, un reizēm pat kļūst bail, vai nav par didaktisku… Taču, manuprāt, ar bērniem jārunā ļoti skaidra valoda, un šī morāle ir vajadzīga. Galu galā, arī vecāki taču gaida, ka bērns, aizejot uz izrādi, būtu kaut ko pārdomājis un sapratis. (Smaida.) Man to morāli tagad vajadzētu atklāt?

 

Un kā jums pašam šķiet?

Manuprāt, galvenā pasakas un izrādes morāle ir, – jāieklausās, ko saka sirds; tajā, ko es gribētu novēlēt savam bērnam; lai bērni ieklausās tajā, ko viņi jūt un kā viņiem liekas pareizi. Bieži vien, izvēloties pareizās lietas, ir labs rezultāts, taču man šķiet, ka tas ir ļoti intuitīvi – vai tas ir liktenis, zvaigznes un vēl kas cits… Varbūt to var saukt par sirdsbalsi? Ieklausoties tajā, vienmēr nonāc pie kaut kāda galarezultāta un kaut ko mācies.

To arī mana mamma ir teikusi: ieklausies, ko saka sirds un ko tu pats jūti.

Manuprāt, tā ir ļoti liela vērtība, jo cilvēki par daudz paļaujas uz citu teikto par to, kas ir pareizi un kas jādara. Tādējādi bērns vairs neieklausās sevī, un izaug jauna paaudze, kas tikai paļaujas uz likumiem, politiskiem apstākļiem, sociālo grupu spiedienam. Ir svarīgi, lai bērni saglabātu individualitāti, un tā veidojas no tā, ko viņš domā un pats jūt.

Atceros šajā pašā teātrī iestudēto bērnu izrādi „Sniegbaltīte un septiņi rūķīši”, kur bērni ļoti aktīvi iesaistījās darbībā – piemēram, skaļi saucot, lai Sniegbaltīte neēd saindēto ābolu. Jūs rēķināties, ka bērni visai aktīvi varētu iesaistīties arī „Sarkangalvītes” norisēs?

To nevar paredzēt, un par to nemaz vēl neesmu domājis. Taču nekādā gadījumā apzināti nemēģināsim skatītājus iesaistīt izrādes gaitā. Ļausim viņiem skatīties un iesaistīties emocionāli. Mums tomēr šķiet svarīgi saglabāt to „ceturto sienu”, lai bērns izbaudītu teātra burvību. Esmu pamanījis, ka beidzamajā laikā auditorija izrādēs tiek iesaistīta apzināti, taču vēlos saglabāt to teātra burvību.

No savas bērnības atceros: atveras priekškars, un tur, uz skatuves, ir cita pasaule – interesanta un man neaizsniedzama. Tāpēc esmu pret to, ka aizvien biežāk un biežāk skatītājiem tiek rādītas teātra aizkulises. Iespējams, tas izklausās ļoti vecmodīgi, taču man šķiet, ka būtu jāatgriežas pie teātra brīnuma, pie tā, ka tā ir pasaule, kas nav aizsniedzama, un ka bērnam šis priekšstats ir jāsaglabā.

Pēdējā laikā, šķiet, ir vēl viena tendence – ka pasakas un animācijas filmas, ar kurām mēs augām, tagad tiek sauktas par sadistiskām un nežēlīgām. Piemēram, „Sarkangalvītē” mednieks vilkam uzšķērž vēderu... Vai jūs nebaida, ka bērnu tiesību aizstāvji varētu izrādei pārmest nežēlību?

Tā bija arī mūsu lielākā problēma, kā atrisināt to, lai izrādē neparādītos uzšķēršanas aina un agresija… (Smejas.) Tagad, pateicoties scenogrāfam Reinim Dzudzillo, esam atraduši ļoti poētisku skatuves risinājumu, kā šo ainu parādīt bez nažiem un nemetot vilkam akmeņus vēderā. Manuprāt, ka ļoti daudzas pasakas jau tāpat ir nežēlīgas, tāpēc negribam pavairot ļaunumu vai parādīt sliktos. Man tas arī bija liels pārbaudījums. Jo lasot pasaku un iztēlojoties, kā tas notiek, ir pavisam kas cits, nekā to uzlikt uz skatuves un ļaut, lai ļaunums materializējas. Galu galā, arī domas materializējas, un nevajadzētu bērniem ar to piesārņot prātu.

 

Izrādi veidojat kopā ar to pašu komandu, ar kuru strādājāt pie Blaumaņa triloģijas?

Jā, komanda ir tā pati, taču šoreiz mums pievienojās arī komponists Edgars Mākens – grupas  „Gaujarts” solists. Viņa mūzika man vienmēr šķitusi interesanta, tāpēc to piesaistīju šim projektam.

Manuprāt, ar šo pasaku Edgara mūzika ies kopā ļoti veiksmīgi, jo Edgars un pārējie mūziķi, kuri izrādē būs uz skatuves un nodrošinās „dzīvo” pavadījumu, ir ļoti sirsnīgi cilvēki.

Šajā mūzikā ir romantisms un poētisms, un man šķiet, ka arī bērniem tā varētu likties interesanta un pietiekami alternatīva. Uz skatuves būs četri mūziķi – četri zvirbuļi, un pie viena tā būs iespēja bērniem iepazīties ar mūzikas instrumentiem.

Tas varētu būt veiksmīgs salikums, kas labi skan, un tas varētu būt amizanti – četri zvirbuļi ar ģitārām.

Ir noteikta auditorija, kam izrādi veltīsit?

Protams, izrāde ir ģimenei, lai gan to bērnu vecumu, kuri nāks uz izrādi, ir ļoti grūti paredzēt. Viena iemesla dēļ izrādi iesakām apmeklēt bērniem no sešu gadu vecuma – reizēm tajā būs ļoti skaļa mūzika un šāvieni, un no tā mazāki bērni var sabīties. Tā ka programmiņā un anotācijā ierakstītais vēlamais bērnu vecums ir vecāku atbildība – var ņemt līdzi arī četrgadīgus bērnus. Ceru, ka tad, ja kāds bērns tomēr pārbīsies, neviens neiedomāsies vainot teātri. Vecākiem ir jāzina, ka izrādē šauj, ir skaļa mūzika un beigu beigās vilkam uzšķērž vēderu…

Šī pasaka pieder pie tām, ko lasītu priekšā arī savam bērnam?

Katram bērnam jau ir savas mīļākās pasakas. Es noteikti lasītu priekšā „Vinniju Pūku” vai „Mio, manu Mio”. (Domā.) Arī „Sarkangalvīti” lasīšu savam bērnam. Ļoti ceru, ka izrāde izdosies un, kad mans bērns pēc pieciem gadiem būs izaudzis līdz sešu gadu vecumam, „Sarkangalvīte” joprojām būs teātra repertuārā – lai mans bērns varētu novērtēt, ko tētis ir sastrādājis. (Smejas.) Tas būs mans sasniegums.  

 

Pirms pāris nedēļām teātrī dzirdēju mēģinājuma translāciju, un tas nekādā gadījumā neizklausījās garlaicīgi.

Jandāliņš uz skatuves būs visu laiku, un mierīgu ainu nebūs. (Smejas.) Mierīgākās ir dziesmas, un tās ielikām tāpēc, lai bērni atpūstos no tā informācijas daudzuma, jo, ja visu laiku ir daudz informācijas, tad mazie skatītāji nogurst. Es arī mēģinājumos nogurstu un vairs neko neuztveru. Ceru, ka bērniem dziesmas nešķitīs garlaicīgas.

Man jau pašam patīk, kas notiek uz skatuves, un ģenerālmēģinājumu ar bērniem gaidu ar nepacietību. Šķiet, nekad neesmu piedzīvojis tik lielu uztraukumu kā šoreiz, jo mazo skatītāju reakciju nevar prognozēt, un bērni ir visgodīgākie skatītāji, viņiem nevar samelot. Ja „pieaugušo” pirmizrādēs cilvēki, kas zina, kas ir māksla, emocijas neizpauž, un nevari saprast – pirmizrāde bija vai nebija laba, jo visi tikai smaida un izsaka komplimentus, kuriem ne vienmēr var ticēt, bērns ir tiešs un godīgs. Tāpēc esmu gatavs pēc ģenerālmēģinājuma iet pastāvēt foajē un paklausīties, kādas emocijas virmos un ko bērni teiks. Es gribētu iegūt atgriezenisko saiti, lai kāds bērns uzraksta atsauksmi par izrādi. Bērni ir visnopietnākie kritiķi, kas arī visnopietnāk ir jāuztver.

Izrāde „Sarkangalvīte un vilks” Latvijas Nacionālajā teātrī. Pirmizrāde – 18. oktobrī. Vairāk informācijas par izrādi meklē Nacionālā teātra mājaslapā.

0 komentāri

Komentāru nav