Prom no Rīgas. Miks Magone, Durbes festivāla „Zemlika” rīkotājs

Prom no Rīgas. Miks Magone, Durbes festivāla „Zemlika” rīkotājs
Kaspars Garda, Rīga 2014
Eksperimentāls džezs no Austrālijas, „indie” mūzika no Kanādas, elektrizēts roks no Somijas un avangardisks baroka lautas spēlmanis no Nīderlandes. Izklausās pēc izsmalcinātas nedēļas nogales galvaspilsētā? Nē, šoreiz stāsts būs par mazāko Latvijas pilsētu Durbi, kur oktobra pēdējā nedēļas nogalē notiks mūzikas un vietējās ražas festivāls „Zemlika”, līdzās mākslas baudām piedāvājot vietējo zemnieku un mājražotāju rudens labumu tirgu un īpašo festivāla restorānu.

Viens no festivāla organizatoriem ir Miks Magone, pazīstams arī kā koncertu rīkotājs un neatkarīgās mūzikas ierakstu izdevniecības „SKYR” radītājs. Viņš arī krodzinieks, mūziķis, menedžeris, īsāk sakot – darītājs, ne runātājs. Lai gan tad, kad runā, skarbi vārdi skan gan par mūziku, kas pārvērsta par pērkamu un pārdodamu preci, gan kultūru, kas atkarīga no aprakstītu papīru kaudzēm.

Mūsu saruna notiek nepieradinātās mūzikas festivāla „Skaņu mežs” laikā, un Miks saka, – starp abiem festivāliem nevarot nevilkt paralēles, tomēr viņš negribētu „Zemlikai” piedēvēt kādu ierobežojošu apzīmējumu – kā roka, eksperimentālais vai nepieradinātais.

Ļoti vienkārši – festivāla eklektisko, tomēr sabalansēto programmu veido tas, kas patīk pašiem „Zemlikas” rīkotājiem.

Šogad festivāla muzikālā programma piedāvās 17 dažādu grupu un mūziķu uzstāšanos. Iespējams, daļa no tiem pirmo reizi muzicēs tādās vietās kā kultūras nams vai skolas aktu zāle. Paralēli koncertiem būs gan „Kino Bize” piedāvātie īsfilmu seansi, „Dirty Deal Teatro” izrāde „Nacionālais attīstības plāns”, meistarklases, lekcijas un diskusijas. Ikdienā kluso mazpilsētiņu piepildīs sarunas, skaņas un smaržas. Kā ik gadu, vienlīdz svarīgu lomu spēlēs arī vietējo lauksaimnieku iesaistīšanās, kuri rudens ražu piedāvās „Zemlikas” tirgū un īpašā festivāla restorānā.

 

Tomēr, kāds festivāls ir „Zemlika”? Tas notiek salīdzinoši tālu no Rīgas, turklāt pilnīgā festivālu nesezonā.

Zini, es vienreiz šādi samelojos. Biju saklausījies visādus didaktiskos koncertorganizatoru-veiksminieku stāstus – ka nevajagot rīkot koncertus grupām, kas pašam patīk, ka ir jādomā par publiku. Un es arī kaut kā reiz publiski izteicos, ka, organizējot „Zemliku”, nevaram paļauties uz savu gaumi, ka domājam par publiku. Bet tie ir meli. Patiesībā, viss pasākums Durbē, kā pirmajā mirklī šķiet – nelaikā un nevietā –, jau kopš pirmsākumiem ir pašiem sev. Pirmkārt, visi, kas esam iesaistīti festivāla rīkošanā, nākam no Durbes. Otrkārt, nav, ko sevi mānīt – festivālā skanošā mūzika ir tā, ko paši klausāmies un labprāt vēlamies dzirdēt „dzīvajā”. Kāpēc gan lai mēs pirktu „Ryanair” biļeti, lai brauktu to klausīties uz Stokholmu vai Londonu?

Manuprāt, tam, ka festivāls notiek Durbē, nevajadzētu būt šķērslim vai īpašam faktoram. Arī pats esmu ceļojis un braucis klausīties kādu grupu vai mūziķi uz tieši tādām pašām „nevietām”, kas atrodas tālu no galvaspilsētām. Ja reiz ir pretenzija, ka, Latvijā dzīvodams, esi tajā pašā informatīvajā un kultūras telpā, kurā visa pārējā Rietumu pasaule, tad nevajadzētu vērtēt pasākumu tādās kategorijās – tas notiek Rīgā, vai tas notiek laukos.

Par pasākumu galvenokārt runā tā saturs.

Nepiekrītu arī, ka oktobra beigas ir nepiemērots laiks festivālam. Nebija arī jēgas „lauzties” vasaras festivālu kalendārā, jo, manuprāt, tie ar vārtīšanos pļavā un teltīs ir pietiekami daudz – no jūnija līdz pat augustam. Tā tiešām ir – lielai daļai vasaras rokfestivālu apmeklētāju varbūt pirmajā mirklī šķiet – festivāls, tātad jādzīvo teltīs oktobrī un jāsalst. Bet tā nav – koncerti notiks telpās, var nakšņot gan Durbē [intervijas publicēšanas brīdī jau ir zināms, ka visas naktsmītnes Durbē ir rezervētas – red.], gan arī netālu esošajā Liepājā, uz kuru piektdienas un sestdienas naktīs plkst. 2.00 kursēs festivāla autobuss.

Vai var teikt, ka Latvijas festivālu apritē piesaki kaut ko līdzīgu „All Tomorows Parties” (ATP), kas Lielbritānijā arī notiek pavasarī un rudenī ārpus lielpilsētām kempingos?

Festivāls, kas mani iedvesmoja „Zemlikai”, ir „Iceland Airwawes”. 2005. gadā biju Islandē apmaiņas studijās, tad arī pirmo reizi apmeklēju šo festivālu, nepievēršot tam uzmanību kā mūzikas profesionāļu un jauno grupu „showcase” pasākumam. Toreiz arī bija oktobra beigas, novembra sākums.

 

Kā vietējie iedzīvotāji reaģē, ka viņu klusajā pilsētiņā ir parādījies festivāls? Turklāt tu dāvā iespēju arī vietējiem zemniekiem un mājražotājiem tirgoties ar savu produkciju.

Ļoti ceru, ka ar laiku durbēnieši iemācīsies izmantot festivālu savā labā. Vietējās ražas tirgus Durbē ir bijis visus trīs festivāla pastāvēšanas gadus. Nesen tikos ar festivāla pavāru – ASV latvieti Kārli Celmu [Rīgas kafejnīcu „Tvaiks” un Centrāltirgus „371” saimnieks – red.], un mēs runājām, cik svarīgi ir nesamelot, stāstot, ka būs vietējo izejvielu ēdienkarte. Lai tas patiešām tā arī ir! Turklāt svarīgi ir to nepasniegt kā kaut kādu milzīgu eko zīmolu, bet pašsaprotamu lietu. Rīdziniekiem, kas varbūt nezina, kur govij piens tek, populārajos galvaspilsētas zemnieku tirdziņos par bargu naudu var notirgot elementāras lietas, kas laukos ir augušas vienmēr.

Durbē ir gan zivju dīķi, gan piensaimniecība, kas gatavo garšīgus puscietos sierus. Šķiet, durbenieki vēl nav iemanījušies kaut kā sevi popularizēt.

Varbūt misijas apziņa – tas ir par skaļu teikts, bet līdzās muzikālajām ambīcijām īpaši piedomā arī par vietējās ekonomikas aktivizēšanu dzimtajā novadā?

Nē, es tiešām neteiktu tik skaļiem vārdiem. Drīzāk ir tā – ja bieži par Rīgu saka, ka pie mums notiek ne „sū****” lietas kā Berlīnē, Stokholmā vai Londonā, tad es to pašu gribu pateikt par Durbi lokālā mērogā.

Piekrītu, tomēr tas nav ikdienišķi, ka vienā Latvijas mazpilsētiņā sabrauc augstas raudzes mūziķi no visas pasaules.

Jā, piemēram, Austrālijas džezmeņi „The Necks”, kuri koncertēs „Zemlikas” pirmajā dienā, pēc uzstāšanās Latvijā dosies uz Londonu, kur viņu trīs koncerti jau šobrīd ir pilnībā izpārdoti. Viens no grupas dalībniekiem – Kriss Abrahamss (Chris Abrahams) – ir bijis grupas „Midnight Oil” sesiju mūziķis. Nav būtiskākais, ka viņš kādreiz, iespējams, ir nospēlējis „Beds are Burning”, arī viņu pašu tas maz interesē. Pašlaik viņš eksperimentē un improvizē ar džezu kopā ar „savējiem džekiem”.

 

Mūziķi, kas spēlē „Zemlikā” un arī atsevišķos „SKYR” rīkotos koncertos, nekad nav bijuši populāri un arī nebūs. Ļoti labi par šo pateica kanādiešu mūziķis Efrims Menuks (Efrim Menuck) [Monreālas kulta grupas „Godspeed You Black Emperor” idejiskais tēvs un līderis, kurš 2008. gadā viesojās Latvijā ar savu otru grupu „Thee Silver Mt. Zion” – red.] – viņš nekad nebūs slavens tādā klasiskā izpratnē, par viņa grupu nekad nerakstīs dzeltenā prese, viņi neizraisīs skandālus un nekādos popmūzikas pārdotāko albumu sarakstos nenonāks. Tieši to pašu varu teikt par „Zemliku”.

Vēl pirmajā festivāla vakarā Durbes kultūras namā spēlēs Jozefs van Visems (Jozef Van Wissem) – holandiešu avangarda komponists un baroka lautas spēlmanis. Viņš ir kulta režisora Džima Džārmuša labākais draugs. Abi sarakstījuši skaņu celiņu jaunākajai Džārmuša filmai „Only Lovers Left Alive”, par ko saņēmuši „Cannes Soundtrack Award 2013”.

Es gan viņu festivāla programmai izvēlējos tāpēc, ka jau vairākus gadus iepriekš klausījos viņa ierakstus un man šķita konceptuāli interesanti, ja Jozefs van Visems iesāktu festivāla pirmo vakaru.

Vietējiem un tuvākās apkārtnes iedzīvotājiem svarīgs vārds šā gada festivāla programmā ir Haralds Sīmanis. Esmu ievērojis, ka durbenieki ir īpaši iecienījuši festivāla mazo jeb folkmūzikas skatuvi pie Durbes baznīcas, kur uzstājas Latvijas mūziķi. Iepriekš uz šīs skatuves uzstājušies „Iļģi”, Kaspars Dimiters, „Pingvīnu cirks”, Ieva Akurātere un Raimonda Vazdika.

Tu vienmēr esi bijis dzēlīgs pret Latvijas mūzikas industriju.

Jēdziens industrija jau pats par sevi izaicina uz dzēlībām.

Tomēr savā ziņā esi daļa no tās. Kas ir priekšrocības Latvijā, darbojoties koncertu un festivālu organizēšanā?

Mums vēl ir maz tradīciju šajā jomā – gan koncertu un festivālu apmeklētājiem, gan organizatoriem, un tas nozīmē, ka ir brīvs liels laukums, un mēs esam tie, kas šīs koncertdzīves kultūras tradīcijas varam iedibināt. Un pēc gadiem neviens vairs neuzdos jautājumus – kāpēc ir jābrauc klausīties koncertus uz Durbi, piemēram.

Ir skaidrs, ka „Zemlika” nekad nekļūs par masu pasākumu, tomēr trīs gadi ir pietiekami ilgs laiks, lai saprastu festivāla virzību. Kāda ir „Zemlikas” ideālā nākotne?

Pasaulē ir festivāli, kuros naudai ir niecīga loma, un mūziķi ir gatavi tajos piedalīties ar pieticīgākām prasībām. Viens no tādiem ir jau pieminētais ATP festivāls, kurā spēlēt ir pagodinājums. Skaidrs, ka būtu lieliski, ja Durbe un „Zemlika” kļūtu par kaut ko līdzīgu. Tā būtu bauda saņemt zvanu no kāda ārvalstu mūziķa, kurš pats vēlas spēlēt „Zemlikā” tāpēc, ka tas ir foršs festivāls. Iedomājies, Uldis Rudaks [mūzikas žurnālists – red.] taču būtu beigts, ja viņam pēkšņi piezvanītu kāds no „The Strokes” un teiktu – mēs zinām, ka tu esi labs žurnālists, vēlamies tev sniegt interviju. Vairāk neko viņam vairs dzīvē nevajadzētu [smejas – red.]. Tomēr tas nav mans pašmērķis. Mūzika ir jāklausās tāda, kāda tā ir – bez kaut kādiem liekiem izpušķojumiem, mārketinga trikiem un pārintelektuālām refleksijām.

Vairāk par festivālu „Zemlika” lasi zemlika.lv”.

Zemlika latviešu folklorā biežāk tiek dēvēta par veļu laiku. Tas ir laiks pēc ražas novākšanas un mirušo garu mielošanas dienas. Saskaņā ar tautas tradīciju tas ilgst no Miķeļiem līdz Mārtiņdienai, kad sākas maskošanās un budēļu laiks.

0 komentāri

Komentāru nav