Kinoteātris „Splendid Palace” laikmetu griežos

Kinoteātris „Splendid Palace” laikmetu griežos
Publicitātes foto/„Spledid Palace” . Tāds kinoteātris „Splendid Palace” izskatījās 20. gadsimta 20. un 30. gados
Piedzīvojis dažādas pārvērtības un nosaukumu maiņu, Rīgas un, šķiet, arī Ziemeļeiropas skaistākais kinoteātris „Splendid Palace” šogad svin 90 gadu jubileju, turklāt tas joprojām spējis saglabāt savu auru un patiešām krāšņos interjerus. Kinoteātra jubileja tiks svinēta šo piektdien, 25. oktobrī, savukārt nākamgad, kad Rīga kļūs par Eiropas kultūras galvaspilsētu, arī „Splendid Palace” telpās notiks vairāki būtiski EKG programmas pasākumi.

Laiks un varas ēku saudzējuši

Ar mūsu gidi – „Rīgas namu” Pasākumu centru pārvaldes un kino projektu pasākumu nodrošināšanas vadītāju Ivetu Krūmiņu – tiekamies kinoteātra foajē. Tur kopš 2012. gada aplūkojama fotogalerija, kas stāsta par pasaulē slaveniem rīdziniekiem. „Nākamgad, kad te iekārtosim slavenu dāmu – rīdzinieču – fotogaleriju, šis projekts tiks pabeigts,” komentē Iveta, piebilstot, – jau sākotnēji šī telpa bijusi foajē, un vēl 50. gadu fotogrāfijās redzams, ka pie sienām šeit bijuši sakarināti vai nu plakāti, vai fotogrāfijas. „Te bija arī autentiskās ozolkoka mēbeles, kas pēc 70. gados veiktās rekonstrukcijas kaut kur pazuda. Bet šeit allaž bijusi uzgaidāmā telpa, kur cilvēki varēja apsēsties un sagaidīt savu seansu.”

 

Kinoteātra dibinātāji ir rīdzinieki – uzņēmējs un „ARS” direktors Vasilijs Jemeļjanovs un viņa kolēģis Leonīds Falšteins. „Šī ēka tiešām ir unikāla ar to, ka visā savā pastāvēšanas laikā te ir bijis tikai un vienīgi kinoteātris. Vēl unikāls ir fakts, ka līdz 1952. gadam – tātad jau padomju laikā – kinoteātris joprojām saucās „Splendid Palace”. Tas redzams arī mūsu veco darbinieku atnestajās fotogrāfijās un bukletiņā, kur lasāms, ka vēl piecdesmitajos gados kinoteātrim piešķirta Vissavienības balva kā skaistākajam kinoteātrim Padomju Savienībā… Un tikai pēc tam kinoteātra nosaukumu nomainīja uz kino „Rīga”, kas noteikti nebija ļaunākais variants. Savukārt pirms diviem gadiem – 2011. gada 15. septembrī – notika vēsturiskā nosaukuma „Splendid Palace” atjaunošana.” Iveta vēl piebilst, ka savulaik Vasilijam Jemeļjanovam piederēja arī kinoteātris „Grand Palace” Tallinā, kas bija līdzīgs Rīgā celtajam „Splendid Palace”. Arī tagad šī ēka pastāvot, taču gadu gaitā ir pārbūvēta: savulaik tur bijis kazino, bet pašreiz ēkā esot iekārtots teātris.

 

Savulaik Vasilija Jemeļjanova meita Tatjana rakstījusi: „Mans tēvs nekrāja naudu zeķē. Viņš pelnīja tāpēc, lai varētu ceļot, labi ģērbties, garšīgi paēst, viņam patika labi dzērieni. Ārzemju bankās mums nebija ne graša. Tēvs man teica tā: „Ja es nomiršu, jums paliks kinoteātris.”

Par Jemeļjanova turpmāko likteni zināms, ka 1941. gada jūnijā visu viņa ģimeni – arī sievu un meitu – izsūtīja uz Tomskas apgabalu, bet pats Vasilijs nonāca Smoļenskas nometnē. Vasilijs Jemeļjanovs mira izsūtījumā 1949. gadā.”

 

Kur varēja iemalkot „Melno samtu”...

Tiesa, laika gaitā foajē un citu telpu sienas tikušas pārkrāsotas ne reizi vien, tādēļ restauratoriem pat vajadzējis tīrīt nost deviņas dažādas krāsas kārtas. „Spriežot pēc fotogrāfijām, piemēram, Zaļajā zālē savulaik valdījis stipri lielāks raibums – tā teikt, acīmredzot telpu iekārtotāji caur raibumu gājuši uz greznumu; padomju gados šīs zāles nišas „rotājuši” arī Staļina un Ļeņina krūšutēli... Savukārt Lielā zāle būtībā palikusi tāda pati, lai gan laika gaitā mainījies krēslu skaits – kādu brīdi te bijis pat ap tūkstoš sēdvietām. Tagad zālē ir aptuveni sešsimt vietu, un balkonā vairs nav ložu. „Bildēs redzams, ka tolaik zālē bija salikti vienkārši krēsli, taču arī filmas nebija garākas par divdesmit trīsdesmit minūtēm. Tādēļ toreiz pirms filmām skatītājiem tika piedāvāti koncerti un priekšnesumi, lai aizpildītu vismaz stundu. „Mēmā kino laikā te spēlēja lieliskais Oto Karlī vadītais orķestris, savukārt mana vecmāmiņa atceras, ka lejā – tur, kur tagad ir Velvju zāle –, notika dejas, tā ka par vienu un to pašu biļetīti varēja gan padejot, gan noskatīties filmu.”

 

Jāpiebilst, ka laika gaitā kinoteātris piedzīvojis divas rekonstrukcijas – gan pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados, gan 2006. un 2007. gadā:

„2006. gada 30. decembrī pēdējā seansa laikā no zāles griestiem nokrita apmetuma gabals. Lielā zāle tika slēgta, un beidzot sākās pamatīgi kinoteātra restaurācijas darbi, kas izmaksāja sešus miljonus latu.

2007. gada septembrī restaurācijas darbi bija pabeigti, un kinoteātris atsāka darbu. Pie pārbūves jāmin arī pēc arhitektes Martas Staņas projekta 1967. gadā celtā kinoteātra „Spartaks” galerija, kas garāmgājējiem aizsedza kinoteātra „Rīga” fasādi (šajā galerijā tagad mitinās spēļu zāle „Klondaika”).

 

 

Bet vislielākās pārvērtības, šķiet, pārdzīvojis kinoteātra pagrabstāvs, kur savulaik atradās kafejnīca, kas daudzu atmiņās palikusi ar savām garšīgajām biezpienmaizītēm, saldējuma kokteiļiem un kokteili „Melnais samts”, ko varēja malkot pie galdiņiem, kas bija izvietoti kafejnīcas nišās... Tagad te iekārtota Velvju zāle – kinoteātra trešā zāle, kur var gan skatīties labu kino, gan Improvizācijas teātra izrādes; tāpat šī telpa tiek izmantota dažādām prezentācijām un citiem pasākumiem. Savukārt kokteili vai glāzi vīna pirms vai pēc seansa var iemalkot blakus esošajā vīna telpā „Tinto”, bet popkornam šajā kinoteātrī vietas nav un arī nebūs.

Publika seansā izlauž durvis

Atgriežoties pie kinoteātra celšanas vēstures, Iveta Krūmiņa atgādina, ka divdesmitie gadi visā pasaulē bija kinobums, kas bija gan labs bizness, gan šī lieta bija modē. „Kino nāca iekšā arī Latvijā kā labs izklaides veids, tādēļ Jemeļjanovs un Falšteins nolēma, ka varētu paņemt aizņēmumu, iegādāties zemes gabalu un uzcelt kinoteātri, turklāt idejas viņi smēlās Eiropā, kur izpētes braucienā iepazinās ar Eiropas pilsētu skaistākajiem kinoteātriem. Un tā desmit mēnešu laikā tapa šis arhitekta Frīdriha Kārļa Skujiņa (1880–1957) neobarokālajā stilā projektētais nams, kas tika atklāts 1923. gada 30. decembrī, kas varēja lepoties ar neorokoko stila formu interjera daudzveidību: Riharda Maura un Jēkaba Legzdiņa darinātajiem dekoratīvajiem veidojumiem un, protams, Hermaņa Grīnberga gleznojumiem, no kuriem īpaši izceļams Lielās zāles griestu veidojums.

 

 

„Splendid Palace” svinīgā atklāšana notika 1923. gada 30. decembrī ar filmu „Zem diviem karogiem” („Under Two Flags”, ASV, 1922, režisors Tods Braunings (Tod Browning)), savukārt pirmā skaņu filma, kas tika demonstrēta šajā kinoteātrī 1929. gadā, bija Loida Beikona filma „Dziedošais nerrs” ar Alu Džonstonu galvenajā lomā. Filmas skaņa bija ierakstīta uz lielām platēm, tādēļ bija grūti nodrošināt sinhrono tulkošanu. Ar filmu demonstrēšanu „Splendid Palace” saistās ne viens vien kuriozs. Raksti vēsta, ka par grandiozāko notikumu Latvijas kino dzīvē un, iespējams, arī „Splendid Palace” vēsturē kļuva filmas „Zvejnieka dēls” pirmizrāde 1940. gada 22. janvārī un tai sekojošā triumfālā izrādīšana vairāku mēnešu garumā. Uz „Zvejnieka dēla” vakara izrādi bija sanācis daudz vairāk skatītāju, nekā kinoteātris varēja uzņemt. Tika izsaukta policija, taču arī tā nav varējusi pūli apturēt, tādēļ tika salauztas kinoteātra ieejas durvis...

Tikpat liela piekrišana bijusi arī mūsdienās izrādītajām filmām: 1996. gadā, kad te tika demonstrēta filma „101 dalmācietis”, visi seansi bija izpārdoti, un rinda visu dienu nepārtraukti stāvēja no kases līdz pat Brīvības ielai, savukārt 2007. gadā, kad šeit tika rādīta Aigara Graubas un Andreja Ēķa filma „Rīgas sargi”, lielās intereses dēļ pēc skatītāju pieprasījuma tika papildus ielikts nakts seanss plkst. 24.00...

„Arī tagad kinoteātris piedāvā visplašāko filmu klāstu – sākot no pirmizrādēm, laba Eiropas kino, kinolektorija „Tas, ko tu nedrīksti nezināt”, operu un baleta izrāžu translācijām no Eiropas opernamiem, festivāliem utt.,” akcentē mūsu gide.

„Laikiem mainoties, unikāls fakts ir tas, ka kopš 1923. gada, kad tika uzbūvēts kinoteātris „Splendid Palace”, šī ēka vienmēr bijusi un palikusi kā kinoteātris. Tieši tādēļ nams pamatos ir saglabājis savu vēsturisko izskatu un vērtību kā arhitektūras piemineklis. Par to noteikti liela pateicība pienākas arī kādreizējai kinoteātra direktorei Rasmai Smilgai, kura prata panākt to, ka septiņdesmitajos gados te notika nevis remonts, bet gan restaurācija, kas allaž šai ēkai ļāvis saglabāt valsts nozīmes kultūras un vēstures pieminekļa statusu,” atzīst mūsu gide Iveta Krūmiņa un viņas kolēģe Māra Liepiņa.

Starp citu, ir vēl viens interesants fakts: sākot ar šo nedēļu, kinoteātra priekšpusē varēs aplūkot filmu reklāmas plakātu izstādi – veselu mākslas veidu, kas tapis, pateicoties māksliniekiem Kārlim Koknēvičam un viņa dēlam Artim.

P.S. Paldies „Rīgas namu” pārstāvēm Ivetai Krūmiņai un Mārai Liepiņai par palīdzību raksta tapšanā!

 

0 komentāri

Komentāru nav