Izmeklē rīdzinieki. Franciskas Ermleres grāmatas recenzija

Izmeklē rīdzinieki. Franciskas Ermleres grāmatas recenzija
Publicitātes foto
Artis Svece, speciāli Rīga 2014
21-10-2013 A+ A-
Arta Sveces recenzija Franciskas Ermleres grāmatai „Rīgas zīmoga alķīmija”. Izdevējs – „Zvaigzne ABC”, 2013.

Franciskai Ermlerei ir kritis tas gods pieteikt izdevniecības „Zvaigzne ABC” jauno grāmatu ciklu „Rīgas detektīvs”. Un patiešām – Rīgai piestāvētu detektīvžanra galvaspilsētas vai vismaz nelielās ziemeļu galvaspilsētas gods. Iestrādes ir. Savulaik Rīgas kinostudija bija plaši pazīstama ar detektīvfilmām, kurās pat sociālistiskā īpašuma izlaupītājiem bija savs šarms, un šie panākumi nebūtu iespējami bez talantīgiem rakstniekiem un scenāristiem. Tomēr šobrīd jāatzīst, ka žanrs ir teju vai iznīcis.

Daļēji tas varētu būt skaidrojams ar identitātes maiņu. Ermlere grāmatas ievadā konstatē, ka detektīvžanrā būtisks ir stils, bet – vai žanram nepieciešamais stils atrodams „zemnieku tautā”? Padomju detektīvos esam nevis „zemnieku tauta”, bet gan pilsētnieki, spekulanti, inženieri, spiegi, mēs atrodamies impērijas rietumos, kur pavērts logs uz Eiropu, kur jūrnieki ieved valūtu un izved dimantus, kur eksotiski ārzemnieki okšķerē pēc mūsu zinātnieku atklājumiem. Un pēkšņi tas viss it kā pazūd, vairs neesam ne Rietumos, ne Austrumos – kaut kas pa vidu, vietā, kurā neviens vairs neiedomātos uzņemt filmu par Holmsu un Votsonu un kurā pat noziegumi ir pieticīgi.

Agates Kristi mazdēls kādā televīzijas raidījumā, taisnodamies par aplamībām vecmammas tekstos, skaidroja, viņa vienkārši gribēja izklaidēt lasītājus. Manuprāt, Franciska Ermlere nemēģina izklaidēt lasītājus, viņa drīzāk mēģina uzrakstīt latviešu detektīvu, un tas nav viens un tas pats. No šejienes izriet arī teksta plusi un mīnusi. Ermlere ir izveidojusi sižetu atbilstoši žanra paraugiem – stāsts turas kopā, tajā ir intriga un atrisinājums. Autorei ir izdevies radīt noskaņu, it īpaši stāsta beigās. Tomēr, manuprāt, viņai nav īsti izdevies atrast „stilu”, ar kuru apaudzēt sižeta „stalažu konstrukcijas”, kā viņa pati izsakās.

Autore mēģina kompensēt iedomāto Rīgas pieticību, pārceļot uz to no citiem stāstiem, citām pilsētām palienētus bagātniekus, amatierdetektīvus, korumpētus policistus, Saules godinātājus, noslēpumainu mākslas balvu dibinātājus. Rezultāts ir ticamības trūkums.

Detektīvs ir reālistisks žanrs, tajā var būt aplamības, bet tām jābūt ticamām aplamībām. Tomēr es noteikti piekrītu romāna premisai – Rīgai ir savi noslēpumi, savs stils, tai ir savi detektīvstāsti.

0 komentāri

Komentāru nav