Ilgas pēc dabas pilsētā. Intervija ar Alisi Josti

Ilgas pēc dabas pilsētā. Intervija ar Alisi Josti
Kaspars Garda, Rīga 2014 . Latviešu mūziķe Alise Joste
Antra Bērtule, speciāli Rīga 2014
27-10-2013 A+ A-
Latviešu maigās, trauslās balss īpašniece Alise Joste (26) nupat atgriezusies no vairākām nozīmīgām industrijas konferencēm – „Berlin Music Week”, „Reeperbahn Festival”, kā arī „Waves Vienna” Austrijā un „Music & Media” Somijā. Šādās sanākšanās jebkuram mūziķim ir iespēja sevi parādīt plašai Eiropas publikai, un Alisei Jostei ir veicies. Nākamā gada februārī viņas 2011. gada debijas ierakstu „Alise Joste” izdos Vācijā. Tikmēr dziedātāja pati raksta jaunas dziesmas, lai nākamgad laistu klajā otro ierakstu. „Rīga 2014” tikās ar jauno mūziķi, kura sarunā atklāj gan to, kā beigušies trakie braucieni uz konferencēm, gan arī stāsta par nākotnes plāniem un bailēm no skatuves, kuras izdodas pārvarēt arvien vairāk.

Pastāsti par mūzikas konferencēm. Kā tev tur veicās?

Gāja, šķiet, labi. No vienas puses, tas ir bizness – pārdošana un pirkšana, ar to, ko daru es pati, nesaistītas lietas. Centos no tā distancēties un nedomāt par to, ka kaut kas notiek fonā. Spēlējot Latvijā, ir sajūta, ka tas lauks savā ziņā man ir apgūts, tādā mērā, cik pati gribētu. Mani nekad nav interesējis izlauzties uz „baigajām” skatuvēm un iegūt publicitāti. Ārzemes ir kaut kas jauns un nebijis. Satiekot industrijas pārstāvjus, secinu, ka nav visi tādi ļaunie onkuļi. Viss tas, kas notiek… Tur ir pilns ar entuziastiem, kuri ļoti vēlas to darīt un to dara ar prieku. Ir forši būt daļai no tā.

 

Kā ir ar jaundibinātajiem kontaktiem, ir kādi konkrēti piedāvājumi?

Zini, tās lietas kustas neparedzami un lēni. Šie braucieni uz Berlīni un Hamburgu, tas jau notiek brīdī, kad tur ir „bukeri” [booking agents – red. piez.] un izdevēji un ka viss jau ir sarunāts – albums tiks izdots. Interesanti, ka tajā brīdī sāk nākt dažādi jauni cilvēki, kas piedāvā to pašu. Mēs jau esam to izdarījuši, Dace ar Bruno [Dace Volfa un Bruno Roze – ierakstu izdevniecības „I Love You Rec.” pārstāvji – red. piez.] šai sistēmai ir izlauzušies cauri un kaut kādā veidā tikuši pie cilvēkiem, kas to vēlas darīt. Ir redzams, ka interese palielinās, un ir patīkami apzināties, ka tevi novērtē.

Tātad rezultāts ir.

Kad bijām Hamburgā, tikāmies ar izdevējiem un runājām par laiku, kad albums tiks izdots, kā arī par konkrētiem festivāliem, uz kuriem mani mēģinās pieteikt.

Konference būtībā ir sarunas uzturētājs, „I Love You” cilvēkiem ir iespēja satikt šos cilvēkus un „bīdīt” lietas tālāk.

Kas tev pašai patika no konferencēs dzirdētajiem mūziķiem?

Hamburgā man nebija iespējas iet uz koncertiem, viņi nebija kaut ko izdomājuši līdz galam, un man neiedeva aproci, ar ko būtu pieeja citu mūziķu koncertiem. Berlīnē man patika kanādiešu Šons Nikolass Sevidžs (Sean Nicholas Savage). Ar viņu pēc tam „beksteidžos” runāju, un izrādījās, ka Latvijā Sevidžs jau divreiz ir spēlējis, bet vismaz es viņu atklāju Berlīnē.

Pirms Somijas koncerta konferencē „Musik & Media” pēkšņi pazaudēji balsi.

Jā, bet Somija bija traks brauciens, jo uz šo konferenci nemaz netiku, nokavēju savu uzstāšanās laiku. Pirmā lidmašīna neaizlidoja miglas dēļ, tad nokavējām pārlidojumu no Helsinkiem uz Tamperi, vēl nākamajā lidmašīnā dzinējā bija ieskrējis putns, un tad vajadzēja gaidīt stundām, kamēr atbrauks cilvēki, kas to var salabot. Beigās tomēr aizlidojām uz Helsinkiem, bet tad jau bija par vēlu, un nebija variantu tikt tālāk līdz Tamperei. Tas bija traks piedzīvojums, tomēr nospēlēju koncertu Helsinkos.

Kā klausītāji tevi uztvēra šajos ārvalstu koncertos?

Publika bija atsaucīga. Nezinu, vai tas bija tāpēc, ka spēlēju viena, vai tāpēc, ka pārsvarā tomēr ir grupas ar vairāku cilvēku sastāvu, kas kaut kādā mērā ir pierasts formāts. Ja spēlē ģitāru, kas nav viens cilvēks plus dators, tas ir citādāk. Bet, jā, publikas atsaucība visos koncertos bija laba.

 

Ko ieteiktu Latvijas mūziķiem, kuri vēlas tikt uz kādu no šiem pasākumiem?

Jāņem līdzi daudz vizītkaršu un albumu kopiju. Jābūt ļoti atvērtiem. Mēs ar Daci bijām uz vienu paneļdiskusiju Vīnē, kur galvenā doma bija – jo esi atvērtāks, jo vairāk cilvēkiem patīc. Ir jāmet tā sava mentalitāte malā un jāiet ar viņiem draudzēties.

Tu šobrīd strādā arī pie jaunā albuma.

Ir tā, ka debijas ierakstu plānots izdot Vācijā, arī Šveicē un Austrijā. Tagad ir sajūta – šis nupat tikai sācis iekustēties, kur tad vēl ko jaunu gatavot? Bet man pašai šķiet, ka par nākamo albumu varētu domāt šā gada beigās, nākamgad sākumā. Grūti prognozēt, kas sekos pēc tam, kad debijas ierakstu izdos ārvalstīs. Varbūt būs jābrauc mēnešiem ilgā koncerttūrē, bet varbūt būs pilnīgs klusums.

Tomēr dziesmas top?

Jā, visu laiku klusībā ir izdomāts albuma nosaukums, tāpat arī vāciņa noformējums.

Tagad atliek ierakstīt. Man gribētos pašai sev padarīt šo lietu interesantāku, tā ir vairs ne tikai ģitāra un balss, bet vēl papildus ņemt instrumentus un skatīties, kas sanāk.

Man patīk, ka albumu tapšanas procesā varu visu darīt pati, ka nav stresa vai spiediena no ārpuses. Ja albums ir tāds, ko viena pati vairs nevaru nospēlēt, tad, protams, ir jāņem cilvēki klāt.

Kādus instrumentus vēlētos izmantot?

Noteikti klavieres, vēl gribētu vijoli un trompeti.

Tātad tev ir svarīgi darīt visu pašai – rakstīt dziesmas, tās aranžēt, veidot albumu noformējumus.

Jā. Man ir svarīgi, ka varu to izdarīt, kā pašai gribas. Pirmā albuma rakstīšanas laikā bija tik foršs laiks, tāda iekšēja melanholija. Mirklī, kad to rakstīju, ar „I Love You” nebijām runājuši, ka viņi varētu, ko izdot. Es pat nevaru saprast, kā pie tām nonācām, jo sākumā šķita, ka pati iešu tos diskus drukāt.

Tavs debijas albums muzikāli ir mierīgs un lirisks, tomēr dziesmu teksti nereti ir dramatiski, kur nav ne miņas no romantiska gaišuma.

Jā, aiz maigā un liriskā ir aizslēpts melns mākonis. Tad, kad albumu liku kopā, tas bija tāds dzīves periods, kas bija jānoliek malā. Viena bilde, kur nevaru neko īsti puķainu pielikt klāt, nedz ņemt nost. Tad ir koncerti, es izpildu šīs dziesmas, un, no vienas puses, tas izklausās skaisti, bet tie ir tādi skumji motīvi, un tad ir jocīgi – publikas priekšā bēdāties. Bet cilvēki pēc koncerta nāk un saka – cik tas bija skaisti.

Intervijās esi teikusi, ka nemēģini ietekmēties no sev tuviem mūziķiem, tomēr angļu dziesminieks Niks Dreiks lielā mērā definējis to, kādu mūziku raksti.

Jā, tā ir. Es jau varu censties no viņiem neietekmēties, bet zemapziņā tas paliek. Tagad no jauna sāku klausīties Eliotu Smitu, kas ar šo rudeni labi iet kopā. Viņš man ir vēl viens dvēseles radinieks.

Dreiks savos dziesmu tekstos bieži „iestrādā” dabu visdažādākajās formās, tas savukārt ir dzirdams arī tavā ierakstā. Piemēram, bieži piemini ūdeni vai tā tuvumu.

Tas noteikti nav apzināti.

Tagad, kad dziesmu ir vairāk, sāku domāt, kas ir tie temati, balsti, uz kuriem visu laiku turos. Un es saprotu, ka tas iet caur dabu un attiecībām ar citiem cilvēkiem, mētājoties no vienas puses uz otru. Laikam tādēļ, ka tā ir viegli paņemama iedvesma, pieturas punkti, ap kuriem uzbūvēt stāstu.

Tomēr esi pilsētas cilvēks, dzimusi un augusi Rīgā.

Jā, varbūt tās ir ilgas pēc dabas pilsētā.

Ko jaunu varam gaidīt jaunajā albumā?

Grūti prognozēt, vēl nezinu, vai man palīdzēs citi cilvēki. No vienas puses, iekšējā balss saka, ka nedrīkstu mainīties, jo cilvēki pārmetīs, ja izdarīšu ne tā, kā viņiem patīk, tajā pašā laikā vēlos mainīties. Esmu atklājusi, ka ir grūti, bet svarīgi norobežoties no publiskās diskusijas par to, ko dari. Tas sagroza prātu. Ideja par maigo, dzidro, skumjo meiteni ir tas rāmis, kurā esmu ielikta. Tas man pašai tagad spiežas virsū, bet no tā ir grūti un arī bail iziet laukā. Es cenšos par to nedomāt.

Ko darīsi, kad tiksi laukā no šā rāmja?

Tagad mēģinām atsākt „100 baltas dvēseles” – grupu, kurā es piedalos. Jutu, ka tā ilgu laiku bija pietrūcis. Spēlēt grupā, tā enerģijas apmaiņa, sajūtas pēc koncerta grupā un pēc koncerta, kurā spēlēju viena – tās ir divas atšķirīgas lietas. Varbūt grupā nejūtos tik ievainojama. Kolīdz esmu viena, daudz kas ir atkarīgs no tā, kā reaģēs publika. Tā vienmēr ir cīņa ar sevi. Jārēķinās, ka vari tikt sāpināts, kamēr ar grupu esat viena komanda. Pat ja kaut kas noiet greizi, viens otram uzsit uz pleca un dzīvo tālāk.

Tu esi izvēlējusies dziesminieka žanru, kas pēc būtības prasa atklātību un godīgumu. Tā tev nav problēma – noārdīt distanci starp sevi un klausītāju?

Neesmu centusies aizslēpties no klausītājiem – tas dažreiz notiek pats no sevis, tāpēc ka dziedu angļu valodā, kas ir zināma barjera. Citādāk ir, kad dziedu latviski, kas nav daudz, nezinu, zemapziņa neļauj to darīt, jo dziedāt latviski ir grūtāk. Tad atklājas visi valodas kodi un emocijas, ko vari pateikt ar saviem vārdiem, tas ir citādāk nekā, kad tu to izdari skaistā, labskanīgā angļu valodā, kur varbūt pusi nesaprot. Bieži arī skatuves gaisma nostrādā, kad es neredzu publiku. Tad ir sirreāla sajuta, ka spēlē kā tādā melnā caurumā.

Ko šobrīd darāt kopā ar „100 baltām dvēselēm”?

Novembrī un decembrī būs koncerti. Šobrīd mēģinām veco un jauno dziesmu materiālu, galvenais dziesmu rakstītājs ir Mārtiņš Jansons, un mēs viņam palīdzam.

Tev šobrīd rit pēdējais gads antropoloģijas studijās. Vai tās tevi ir rosinājušas izvērst jaunas tēmas mūzikā?

Tās noteikti ir raisījušas vairāk domu par to, kā un kur mēs dzīvojam. Antropoloģija visu sadala sistēmās. Piemēram, cilvēkiem ir rase, bet to esam izdomājuši, mēģinājuši salikt pa kastītēm, lai mums ir vieglāk par to runāt vai veidot attiecības. Jo redzu to, ka viss ir mākslīgi radīts, savākti konkrēti kodi vai artefakti, lai radītu, piemēram, mūsu nacionālo ideju par to, kas esam, bet tā patiesībā ir konstrukcija. To ir veidojuši konkrēti cilvēki ar nodomu kaut ko panākt. Tad varbūt labāk ir domāt, ka esam latvieši, mums ir sarkanbaltsarkans karogs, un viss ir baigi forši, nekā rakties tajā iekšā.

Nākamais gads ir veltīts Eiropas kultūras galvaspilsētas pasākumiem, jauns izaicinājums atklāt latviskās vērtības un idejas. Kas, tavuprāt, ir tās specifiskās lietas, kas raksturīgas tieši mums?

Tas droši vien atkarīgs no tā, kam mēs par to vēlamies pastāstīt. Ja paši sev, tad mēs kā latvieši visu laiku baidāmies. Tas, ko mēs vienmēr un visur darām. No ārējā ienaidnieka, kas ir apkārtējās valstis, no kurām vai nu ir jāaizstāvas, vai ar kurām jāsacenšas. Tāpat arī sabiedrībā, kur tev ir ienaidnieki, kuriem īsti nevari palīdzēt. Ja to darīsi, tad viņi būs labāki par tevi. Katram ir savs dārziņš, un cilvēks baidās, ka tas tiks atņemts.

0 komentāri

Komentāru nav