Sarkangalvītes dzīves skola. Recenzija Nacionālā teātra izrādei

Sarkangalvītes dzīves skola. Recenzija Nacionālā teātra izrādei
Gunārs Janaitis
Līvija Dūmiņa, speciāli Rīga 2014
28-10-2013 A+ A-
Līvijas Dūmiņas recenzija Latvijas Nacionālā teātra izrādei „Sarkangalvīte un vilks”.

Elmāra Seņkova izrāde „Sarkangalvīte un vilks” Latvijas Nacionālajā teātrī ir gaidīts notikums, jo bērnu izrādes profesionālie repertuārteātri nemaz tik bieži nepiedāvā. Ar iebildēm, tas arī ir notikums, ko vērts redzēt.

„Sarkangalvīte un vilks” ir pasaka, un tās vēsture aizsniedzas līdz viduslaiku folklorai, kas vēlākajos gadsimtos iedvesmojusi rakstniekus literārajām redakcijām.

Pasakas „arheoloģija”

Sižets par Sarkangalvīti un vilku viduslaikos mutvārdos ceļoja pa Franciju un Itāliju. Vilks nebija nekāds ne parastais pelēcis, bet vilkatis. Tieši tāpēc viņš spēj runāt cilvēku valodā un kaut cik ticami nomaskēties par vecmāmiņu, lai Sarkangalvīte pēc viņa aicinājuma apgultos gultā blakus. Ar to arī skaidrojams pasakas fakts, ka, pirmoreiz vilku satiekot, Sarkangalvīte no tā nebaidās, jo tas ir pieņēmis cilvēka veidolu. Senākajā pasakas variantā ir kanibālisma motīvs – vilks sarūpē cienastu Sarkangalvītei, kas ir viņas vecmāmiņas miesa un asinis. Jo vilkača dabu saistīja ar asinskāri, hiperseksualitāti un kanibālismu, bet, attiecībā pret Sarkangalvīti tās paustas pilnā mērā, tādējādi liekot bērnam grēkot un ļaujot iegūt tā nemirstīgo dvēseli. Kad 17. gadsimtā folkloras sižetu apstrādāja Šarls Pero, viņš izmeta kanibālisma motīvu, neaiztiekot pasakas seksuālo aspektu, kā arī ieviesa morāli – nepārkāpt noteikumus un neļauties kārdinājumiem, jo tas beidzas slikti.

Pēc simt gadiem pie pasakas ķērās brāļi Grimmi. Viņi ieviesa „happy end” ar garāmejošiem mežcirtējiem, kas nogalina vilku, izglābjot vecmāmiņu un Sarkangalvīti. Viņi akcentē mammas līniju – tā ir jāklausa.  

Protams, ka pasakai ir simbolisks vēstījums – Sarkangalvītes un vecmāmiņas nokļūšana un kopā būšana vilka vēderā nozīmē meitenes iniciācijas, pieaugšanas procesu. Mazliet iedziļinoties, lūk, divi izvērstāki skaidrojumi. 

Ja pasaku analizē pēc psihoanalīzes „tēva” Freida metodes, tad sarkanā cepure, protams, ir zīme, ka meitene ir seksuāli nobriedusi (sākušās menstruācijas) un viņas libido mežā (zemapziņa) meklē piedzīvojumus.

Tā kā mammu viņa neklausa, jo ignorē tās brīdinājumus par briesmām mežā, tad tas nozīmē vēlēšanos izlīst no mātes spārna, lai kļūtu par sievieti. Jo vilks šajā gadījumā nozīmē slikto vīrieti, bet šī pieredze vajadzīga, lai satiktu labo – mednieku.  Tātad – Sarkangalvītei ir vāji attīstīts ego (apzinātā patība) un šajā stāstā atainots id (neapzinātā patība) un super ego (sabiedrības morāle vai standarti) konflikts, kas beidzas ar traumu un super ego sarūpētu sodu – mācību.

Savukārt pēc Junga, kurš paplašināja psihes jēdzienu līdz kolektīvajai bezapziņai, kuras struktūras elementi ir arhetipi, pasaka par Sarkangalvīti un vilku atklāj vairākus no tiem.  Sarkangalvīte ir nenobriedusi anima, kas aktīvi vēlas pieaugt. Vilks ir animus ar mežonīgu, instinktīvu, agresīvu enerģiju. (Katram indivīdam kā arhetips ir pretēja dzimuma tēls – vīriešiem anima, bet sievietēm – animus.) Vilks ir arī ēnas (tas, ko cilvēks apziņā sevī noliedz, pārmantotās sliktās īpašības, kuras apziņa noraidījusi) izpausme. Sarkangalvīte vispirms padodas vilka-ēnas ietekmei, bet pēc tam uzveic, tādējādi ar šo pārbaudījumu kļūstot pieaugusi.

Nacionālā Sarkangalvīte

Nacionālā teātra izrāde, kuras literāro materiālu radījusi Rasa Bugavičute pēc Grimmu pasakas motīviem, ir pozitīvi lādēts stāsts, kas izceļ patiesas vērtības un tikumus uz netikumu fona. Kādas vēl sarkanas cepures un seksualitāte! Izrādes cilvēkiem ir rudi mati, un tā ir kopības, vienas ģimenes zīme, jo Mednieks, kas koķetē ar Mammu, un Sarkangalvīte par tādu finālā kļūst. Ģimenes vērtību sargāšana un uzsvēršana ir viena no izrādes centrālajām tēmām, jo Sarkangalvīte arī aktīvi iesaistās kautrīgās Mammas savešanā ar Mednieku (mūsdienu bērni nereti piedalās vecāku problēmu risināšanā), meitene ir izpalīdzīga, jo pati piesakās iet pie Vecmāmiņas, kad dikti un mūždien darbos aizņemtā mamma vizīti atliek uz (varbūt) vakaru.

Viss stāsts ar vilku mežā ir piedzīvojums, kas māca, kas labs un ļauns, ka vilkam ir liela un laba sirds, vārdu sakot – vajag būt līdzcietīgam pret savu tuvāko un prast piedot, jo visiem visādi var gadīties, ja vēders izsalkumā rūc.

Izrādes veidotāju jaunieviesums ir meža parlaments – Zaķis, Ods, Tītars, Bebrs un Ķirzaka –, kas, protams, apveltīti ar cilvēkiem tipiskām rakstura īpašībām, un ar asprātīgām atsaucēm uz mūsdienu sabiedrību, dod savu artavu izrādes pozitīvajā vēstī par labāku, draudzīgāku pasauli.

 

Fantāzijas pasaule

Izrādes veiksme ir scenogrāfa Reiņa Dzudzilo un kostīmu mākslinieces Kristas Dzudzilo darbs, kas atklāj košu fantāzijas pasauli. Zvirbuļu orķestris, kas spēlē Edgara Mākena oriģinālkompozīcijas un raisa asociāciju ar leģendāro Liverpūles četrinieku,  ir labs, bet par maz izmantots atradums. Jāuzteic horeogrāfes Elīnas Lutces darbs, cauraužot muzikālo izrādi ar atraktīvām kustībām.

Visspilgtākais šajā iestudējumā ir Aināra Ančevska Zaķis, jo raksturs tāds, ka ir, kur izpausties. Kaut šķiet, ka visiem spēlēšanās šajos pasakas nosacījumos patīk un to dara ar azartu un prieku.

Kā jau tas teātrī mēdz gadīties, ja uz skatuves parādās īsts dzīvnieks – tas pārspēlē cilvēku, arī „Sarkangalvītē”, kur meža ainām atvēlēta ļoti liela izrādes laika daļa, ar visu faunas pārstāvju „neīstumu” cilvēki ir otrā plāna aktieri.

Kaut spēlē labi – Daiga Gaismiņa (Mamma), Mārcis Maņjakovs (Mednieks) un Inta Tirole (Vecmāmiņa) lieliski savieno pasakas grotesko pusi ar nepieciešamo ticamības līmeni. Skatījos izrādi ar Mariju Linarti (spēlē arī Inga Misāne-Grasberga), viņas tēlojumā Sarkangalvīte ir nopietns, saprātīgs, atbildīgs bērns un satikšanās ar Gundara Grasberga visnotaļ jauko, bet izsalkušo Vilku ir viņas labās sirds pārbaude un pierādījums.

Elmāra Seņkova izrādes klupšanas akmens ir – kā lugas filozofisko apcerīgumu savienot ar dinamisku darbību. Brīžiem temps iebuksē un īpaši jau bērnu uzmanība atslābst, par ko liecināja arī visai skaļā dīdīšanās zālē. Tālab aktuāls ir jautājums par mērķauditoriju – teātris norāda, ka tā domāta visa vecuma bērniem. Lai arī izrāde, protams, vecākos atmodinās bērnus, ļaujot priecāties par asprātīgi īstenoto pasakas pasauli un uztvert tikai viņiem saprotamas „norādes”, vispiemērotākā tā būs sākumskolas vecumam – kad  saprašana par lietu kārtību jau ir drusku lielāka.

Tomēr jāsmaida bija daudz. Manas mīļākās vietas. Kad Romāna Bargā Ķirzaka priecājas par atrasto asti: „Bebrs nāk, aste rokā. Forši.” Vēl Zaķa pāraudzināšana un viņa aktīvā pretošanās: „Mēs te tagad iesim nodot savus ideālus tikai tāpēc vien, ka viens te ir iedomājies, ka ir savvaļas tītars, ja?” Un Jāņa Āmaņa spēlētā Tītara pašnāvības mēģinājums. Un Ulda Anžes prātīgā Bebra loģika: „Dzīve ir pilna ar tiem, kas tevi grib pavilkt uz leju, jāturas ar tiem, kas grib tevi pavilkt augšup.”

0 komentāri

Komentāru nav