Brīvības piemineklis – Rīgas un Latvijas simbols

Brīvības piemineklis – Rīgas un Latvijas simbols
Kaspars Garda, Rīga 2014
Una Griškeviča
Šonedēļ ar vairākiem plašiem pasākumiem tiek svinēta izcilā latviešu skulptora Kārļa Zāles 125 gadu jubileja, kuras kulminācija bija pirmdien, 28. oktobrī, kad tika rīkots gan piemiņas brīdis pie Zāles kapavietas Brāļu kapos, gan prezentēta nule kā iznākusī grāmata „Brīvības piemineklis”. Un ne velti: Kārļa Zāles – Brīvības pieminekļa un Brāļu kapu autora – vārds Latvijas vēsturē un kultūrā jau sen ierakstīts zelta burtiem... Tādēļ varbūt nākamreiz, ejot garām Brīvības piemineklim un paceļot acis uz trim zvaigznēm, klusībā pieminēsim arī tā autoru.

Mazliet iz pieminekļa vēstures

Varētu šķist: ko mēs vēl nezinām par Brīvības pieminekli, kas atrodas Rīgas centrā, Brīvības bulvārī, pie Vecrīgas? Tomēr dažkārt der ielūkoties rakstos, piemēram, „Wikipedia”, kas vēsta: 1935. gadā atklātais piemineklis ir 42 metrus augsts un veidots no pelēka un sarkana granīta, travertīna, dzelzsbetona un vara, un tas tika uzcelts Brīvības cīņās kritušo piemiņai; savukārt mūsdienās šī celtne ir kļuvusi arī par Latvijas valstiskuma, latviešu tautas vienotības, neatkarības un brīvības simbolu.

 

Pieminekļa kompozīciju veido trīspadsmit skulptūras un bareljefi, kuros tēlota Latvijas vēsture un kultūra. Pieminekļa masīvs veidots no monolītām četrstūrainām formām, kas izkārtotas viena virs otras. Virzienā uz augšu pieminekļa forma sašaurinās un pāriet 19 metrus augstā obeliskā, kura galotnē atrodas deviņus metrus augstais Brīvības tēls – jauna sieviete, kura rokās tur trīs zeltītas zvaigznes.

Ideja celt Brīvības cīņām veltītu pieminekli parādījās 1922. gadā, kad toreizējais Latvijas premjerministrs Zigfrīds Anna Meierovics uzdeva izstrādāt noteikumus konkursam par „piemiņas staba” celtniecību. Pēc vairākiem konkursiem tika izvēlēts Kārļa Zāles projekts „Mirdzi kā zvaigzne!”. Celtniecības darbi sākās 1931. gadā, tos finansējot ar tautas ziedojumiem. Piemineklis tika atklāts 1935. gada 18. novembrī, 17. Latvijas Republikas proklamēšanas gadadienā. Jāpiebilst gan, ka pret pieminekļa celšanu tolaik asi iebilda dažas politiskās partijas: tika izteikti pieņēmumi, ka jāceļ Brīvības tilts vai ka piemineklim vajadzētu atrasties Daugavmalā...

 

Turklāt, kā vēsta nesen apgāda „Zvaigzne ABC” klajā laistā Valda Rūmnieka un Andreja Miglas grāmata „Trīs zvaigznes” – biogrāfisks romāns par Kārli Zāli –, pieminekļa autoram nemaz tik viegli nav gājis, jo bijis jāsastopas gan ar politiskiem strāvojumiem, gan laikabiedru skaudību un pretestību... Tomēr, spītējot laikiem, varām un dažnedažādām peripetijām, Brīvības piemineklis aizvien stalti slejas pašā Rīgas centrā.

Pārdzīvojis nojaukšanas draudus un restaurācijas

Pēc Otrā pasaules kara Latvija tika pievienota PSRS un tika apsvērta iespēja Brīvības pieminekli nojaukt.

Uzskata, ka šo celtni esot izglābusi Rīgā dzimusī padomju tēlniece Vera Muhina, kura uzskatījusi, ka piemineklis ir mākslinieciska vērtība, kura iznīcināšana aizskartu latviešu tautas vissvētākās jūtas.

Lai gan pieminekli nenojauca, tā simbolisko nozīmi sāka interpretēt atbilstoši padomju ideoloģijai. Tomēr tautai Brīvības piemineklis joprojām palika valstiskās neatkarības simbols, un 1987. gada 14. jūnijā, trīs gadus pirms Latvijas neatkarības atjaunošanas, pie tā notika pirmā pret padomju varu vērstā demonstrācija, kurā piedalījās ap 5000 cilvēku – „Helsinki-86” rīkotā ziedu nolikšana pie Brīvības pieminekļa padomju režīma veikto masu deportāciju upuru piemiņai.

Jāpiebilst, ka ar pieminekļa nojaukšanas plāniem saistītie dokumenti ir pazuduši, lai gan iespējams, ka daži saglabājušies vēl neatslepenotos Krievijas arhīvos, tomēr pagaidām vēsturniekiem nepieciešams izdarīt secinājumus, tikai pamatojoties uz mutvārdu liecībām. Pirmais mēģinājums notika jau 1945. gadā, kad LPSR tautas komisāru padome izteica priekšlikumu atjaunot Pētera Lielā (Pirmā) pieminekli. Ņemot vērā, ka šis piemineklis senāk atradās tikai dažus metrus no vietas, kur patlaban ir Brīvības piemineklis, tā atjaunošana automātiski prasītu Latvijas simbola iznīcināšanu. Nav zināms, ar ko beidzās šā plāna apspriešana, taču ir uzskats, ka pieminekli izglāba ievērojamā padomju tēlniece Vera Muhina – viņas dēls apgalvo, ka Muhina piedalījusies sapulcē, kurā tika lemts pieminekļa liktenis, un, kad jautāts viņas viedoklis, esot izteikusies, ka piemineklim ir izcila mākslinieciska vērtība un tā nojaukšana aizskartu latviešu tautas vissvētākās jūtas.

Taču nav atrasti dokumenti, kas apliecinātu, ka tā tiešām bijis.

1963. gada vasarā LPSR VDK un LKP CK apsvēra iespēju pieminekli uzspridzināt, bet tika nolemts, ka tā nojaukšana tikai izraisītu sašutumu un spriedzi sabiedrībā, tomēr arī šajā gadījumā nav nekādu rakstveida liecību, ka tā tiešām noticis. Padomju Latvijas laikos Brīvības pieminekļa nozīme tika interpretēta atbilstoši padomju propagandai – piemēram, tika apgalvots, ka trīs zvaigznes turot Māte Krievija un tās simbolizējot trīs Baltijas padomju republikas – Latvijas PSR, Igaunijas PSR un Lietuvas PSR, savukārt pats piemineklis esot celts pēc Otrā pasaules kara kā tautas pateicība PSRS vadonim Josifam Staļinam par atbrīvošanu. Vēlāk gan šādi apgalvojumi tika pieklusināti: piemēram, 1988. gadā izdotā enciklopēdijā tiek apgalvots, ka piemineklis uzcelts, lai svinētu darba tautas atbrīvošanos no vācu baronu un cara patvaldības jūga.

 

Piemineklis atjaunots vairākkārt, divas restaurācijas notika padomju laikā (1962. un 1981. gadā), pēc neatkarības atgūšanas to lielā mērā par saziedotiem līdzekļiem atjaunoja no 1998.–2001. gadam, restaurācija tika pabeigta ar oficiālu atkalatklāšanu 2001. gada 24. jūlijā. Šīs restaurācijas laikā Brīvības tēlu un tā zvaigznes notīrīja, restaurēja un no jauna apzeltīja. Atjaunoja arī pieminekļa pamatni, obelisku, kāpnes un iekšdaļu, bet akmens materiālus notīrīja un pāršuvoja. Tika arī nostiprināti pieminekļa pamati, lai nodrošinātos pret to grimšanu. Dažus gadus pēc restaurācijas atklājās, ka nepareizi izvēlētas restaurācijas tehnikas dēļ sācis bojāties zvaigžņu zeltījums. Zvaigznes atjaunoja 2006. gada pavasarī veiktās pieminekļa restaurācijas laikā.

 

Regīnas kundzes stāsti

Taču – kas gan būtu piemineklis bez cilvēkiem, kas rūpējas par tā uzturēšanu kārtībā?! Arī Brīvības piemineklim ir tāds cilvēks: jau septīto gadu par to, lai te viss mirdzētu un laistītos, rūpējas Regīnas kundze, kura saņēmusi uzslavu arī no Rīgas mēra. „Es to uzskatu par goda pienākumu – rūpēties par šo Rīgas simbolu, lai gan – no otras puses, tas jau ir tikai darbs,” viņa nosaka, stāstot, kā katru rītu laikā no pulksten sešiem līdz deviņiem ap pieminekli tīra sakritušās lapas (rudenī), sniegu (ziemā), kārto cilvēku noliktos ziedus un arī vainagus, ko pie Brīvības pieminekļa regulāri liek dažādu valstu oficiālās delegācijas.

 

„Reizēm pēc lielajiem pasākumiem, piemēram, Dziesmu svētkiem, sanāk kādi trīsdesmit lielie maisi ar pārziedējušajām un novītušajām puķēm,” viņa rezumē un smej, ka pēc Dziesmu svētkiem pie pieminekļa noliktos skaistos vārpu vainagus bija iecienījuši putni:

„Viņi no cilvēkiem slēpās zem ziediem un no šiem vainagiem cītīgi izlasīja graudus. Vārpas vienubrīd bija izpluinītas un izmētātas pa visu Brīvības pieminekļa apkārtni…”

Savukārt tagad, lapkriša laikā, visvairāk rūpju sagādājot no kokiem krītošās lapas, ko vējš pamanās sapūst līdz pat pieminekļa pakājei, savukārt salijušās lapas no asfalta nost varot dabūt vien ar kasīšanu. Ziemā arī nav vieglāk, jo sniegu no pieminekļa pakājes un aizmugures laukuma drīkst tikai noslaucīt; nekāda kaisīšana ar smiltīm vai sāli netiek pieļauta, lai nebojātu granītu un travertīnu. „Reiz „simtlatnieki”, kam bija uzdots notīrīt sniegu no pieminekļa pakājes, ķērās klāt ar lauzni. Vai, kā es viņus tad bāru…”

Vēl viens Regīnas kundzes pienākums ir savākt lentes, ar ko izrotāti delegāciju vainagi. Lentes – vai vismaz daļa no tām – tagad aplūkojamas pieminekļa Goda telpā, kas atrodas aiz smagām, ar lielu atslēgu slēdzamām durvīm pieminekļa aizmugurē: „Mums ir gan Ķīnas delegācijas, gan Japānas imperatora likto vainagu lentes!” Otra lieta, ko Regīnas kundze mums izrāda ar lepnumu, ir lielā viesu grāmata, kurā savu ierakstu atstāj ikviens, kurš paviesojas Goda telpā. „Nez kurš grāmatzīmi – Lielvārdes jostas rakstā austo lentīti – ielicis grāmatas sākumā?” viņa komentē, ieliekot grāmatzīmi tur, kur tai jāatrodas – lapā, kurā kādā brīdī taps nākamais ieraksts. To darot, Regīnas kundze stāsta, ka sākotnēji Goda telpa izskatījusies nedaudz citādāk nekā pašlaik, un joprojām esot doma to labiekārtot, taču – tad, kad pietiks līdzekļu. „Tāpat jau šeit tūristus iekšā nelaižam, jo nekad nevar zināt, kas kuram prātā. Tādēļ arī pa 126 pakāpienus garajām kāpnēm līdz pieminekļa augšai var kāpt ne kurš katrs.” [Mūsu redakcijas fotogrāfam Kasparam Gardam gan šāds gods tiek izrādīts, tādēļ galeriju varam papildinām ar dažiem tiešām skaistiem skatiem teju vai no putna lidojuma – red.]

 

Taujāta par attiecībām ar cilvēkiem, kuri ikdienā sastopami pie Brīvības pieminekļa – tūristiem, kāziniekiem, goda sardzes puišiem – Regīnas kundze teic, ka esot pieredzētas dažnedažādas situācijas. „Tikai, lūdzu, nesauciet pieminekli par Mildu! Es zinu, ka šis nosaukums tautā ir iegājies, un tomēr – tas ir mūsu valsts simbols!” viņa emocionāli izsaucas pirms stāsta par cilvēkiem, kurus nācies sastapt.

„Nāk cilvēki – sirmām galvām –, kuri jau krietnu gabaliņu pirms pieminekļa noņem cepuri, paklanās un dažbrīd pat nometas ceļos… Tas man šķiet ļoti aizkustinoši.”

Taču ikdienā ziedus liekot arī gados jauni cilvēki. Vienam šādam puisim Regīnas kundze palīdzējusi paturēt atnestos ziedus. „Manuprāt, tas bija jaunietis, kurš aizbraucis strādāt ārpus Latvijas. Kad aprunājāmies, puisis teica, ka priecājoties par Latvijas augšupeju – gan kultūras, gan citās jomās.” Par jaunajiem pāriem, kas savas dzīves skaistākajā dienā fotografējas pieminekļa pakājē, kundze teic – viņasprāt, lielākoties tie ir krievu tautības cilvēki: „Iespējams, ka latviešu jaunie pāri zina citas skaistas vietas, kur šajā dienā fotografēties.”

Savukārt ar tūristiem esot tā, ka reizēm viņi sasēžas uz pieminekļa kāpnītēm, lai paēstu, papozētu fotogrāfijām, kāptu uz skulptūru grupām. „Tad es viņiem aizrādu, ka pie mums tā nav pieņemts, jo Brīvības piemineklis ir mūsu svētums. Un tas nekas, ka citur Eiropā šāda rīcība tiek uzskatīta par pieņemamu. Ja viņi ir šeit, tad lai izrāda piemineklim pienācīgo cieņu,” Regīnas kundze strikti nosaka un piebilst, ka ar britu vecpuišiem [atgādināsim, ka vēl pirms pāris gadiem viņi pie Brīvības pieminekļa uzvedās visai nepiedienīgi – red.] vairs tik daudz problēmu neesot.

„Acīmredzot tie, kurus policija aizturēja un kuri samaksāja sodus, brīdināja pārējos. Turklāt policija te patrulē regulāri, tādēļ nu tiešām ir labāk.”

Reiz bijusi nepatīkama komunikācija ar cilvēku, kurš visai agresīvi apgalvojis, ka „te bija Pētera I piemineklis, un būs atkal!” Taču ar tādiem Regīnas kundze īpaši sarunās neielaižas un akcentē, ka kopumā attiecības ar apkārtējiem tomēr esot patīkamas. Ja nu vienīgi kādreiz pretenzijas izsakot kāds, kurš nolicis ziedus un kuram šķiet, ka pieminekļa labais gariņš tās sakārtojis ne tā, kā vajadzētu.

 

 

Jau atvadoties Regīnas kundze mūs noved gar pieminekli, lai parādītu dažas īpašas vietas. Piemēram, skulptūru grupu, kurā tēlnieks un pieminekļa autors Kārlis Zāle iemūžinājis pats sevi. „Redzat, viņam plecā ir ložu caurums? Tas ir no 1991. gada janvāra, kad Bastejkalnā notika apšaude,” komentē mūsu gide, piebilstot, – piemineklī aizvien redzamas arī šāviņu pēdas kopš Otrā pasaules kara laikiem. „Dažkārt cilvēki jautā, kādēļ tos dobumus kāds neaizmūrē. Bet šos caurumus jau nevar aiztaisīt kā bedres asfaltā,” spriež Regīnas kundze, kurai atkal jau priekšā lielais darbs – ziedu kalnu kārtošana Lāčplēša dienā un Latvijas Neatkarības gadadienā 18. novembrī.

0 komentāri

Komentāru nav